Fela un Simmons kādu laiku klusēdami raudzījās manī. Tad Simmons ļāva vaļu zēniskiem smiekliem, it kā es būtu pateicis kaut ko bezgala smieklīgu. Viņš saņēma Felas roku un noskūpstīja to vietā, kur mirdzēja gredzena daudzkrāsainais akmens. Tu esi uzvarējusi! viņš sacīja Felai. Mīlestība ir akla un turklāt ari kurla. Es nekad vairs neapšaubīšu tavu gudro saprātu.
* * *
Joprojām juzdamies nelāgi, es devos meklēt maģistru Elodinu un pēc ilgāka laika atradu viņu sēžam zem koka nelielā dārzā blakus “Steliņģiem”.
- Kvout! viņš laiski nožāvājās. Nāc apsēdies! Viņš ar kāju piebīdīja man tuvāk bļodu ar vīnogām. Cienājies!
Paņēmu dažas vīnogas. Svaigi augļi man pēdējā laikā vairs nebija nepieejams retums, tomēr vīnogas bija garšīgas un gandrīz pārgatavojušās. Domīgi košļāju, joprojām pārņemts ar domām par Dennu.
- Maģistr Elodin, es lēni teicu, ko jūs domātu par kādu, kurš pastāvīgi maina savu vārdu?
- Ko? Elodins pēkšņi izslējās taisni, un viņa acīs uzzibēja panika.
- Ko tu esi izdarījis?
Viņa reakcija mani izbiedēja, un es kā aizstāvēdamies pacēlu rokas.
- Neko! es apgalvoju. Runa nav par mani. Tā ir meitene, kuru es pazīstu.
Elodina seja kļuva pelnu pelēka. Fela? viņš noprasīja. Ak nē! Viņa neko tamlīdzīgu nedarītu. Viņa ir pārāk gudra. Tas izklausījās tā, it kā viņš izmisīgi censtos sevi pārliecināt.
- Es nerunāju par Felu, es teicu. Tā ir cita man pazīstama meitene. Katru reizi, kad mēs satiekamies, viņa ir izvēlējusies sev citu vārdu.
- Ak tā! Elodins šķita nomierināmies. Viņš atspiedās pret koku un klusi iesmējās. Virspusējie vārdi, viņš teica ar acīmredzamu atvieglojumu. Pie Dieva kauliem, zēn! Es jau domāju… Viņš apklusa un papurināja galvu.
- Ko jūs domājāt? es jautāju.
- Neko, Elodins negribīgi atmeta. Stāsti! Kas ir ar to meiteni? Es paraustīju plecus, sākdams nožēlot, ka esmu ierunājies par šo
tematu. Gribēju tikai zināt, ko jūs teiktu par meiteni, kura pastāvīgi maina vārdu. Katru reizi, kad es viņu sastopu, viņa ir izvēlējusies citu vārdu. Dianna. Donna. Daianne.
- Jādomā, viņa nav bēgle? Elodins smaidīdams jautāja. Tāda, kas tiek meklēta. Kas cenšas izvairīties no Aturas dzelzs likuma. Vai tas nav iemesls?
- Es neko tamlīdzīgu nezinu, sacīju, pasmaidīdams pretī.
- Tas var nozīmēt, ka meitene nezina, kas viņa ir, Elodins teica.
- Vai arī zina, un viņai tas nepatīk. Viņš domīgi paberzēja degunu. Tas var liecināt par raizēm un neapmierinātību. Tas var nozīmēt, ka viņai ir mainīga daba un viņa tai pielāgo savu vārdu. Un tas var nozīmēt, ka viņa maina vārdu ar cerību, ka tas palīdzēs viņai kļūt citādai.
-Tas ir daudz un nekas, es īgni izmetu. Tikpat labi var teikt, ka zupa ir vai nu karsta, vai auksta. Ka ābols ir vai nu salds, vai skābs. Es pikti saraucu pieri. Tas ir tikai sarežģīts veids, kā pateikt, ka jūs to nezināt.
- Tu man nejautāji, ko es zinu par tādu meiteni, Elodins uzsvērti atbildēja. Tu jautāji, ko es teiktu par tādu meiteni.
Saruna mani nogurdināja, un es tikai paraustīju plecus. Kādu laiku mēs klusēdami ēdām vīnogas un vērojām garāmejošos studentus.
- Es vēlreiz izsaucu vēju, sacīju, atcerēdamies, ka vēl neesmu viņam to pastāstījis. Tas notika Tarbeanā.
Elodins saausījās. Patiešām? Viņš jautājoši paskatījās uz mani.
- To es gribu dzirdēt. Visos sīkumos.
Elodins bija teicams klausītājs, tik uzmanīgs un aizrautīgs, cik vien var vēlēties. Izstāstīju viņam visu, nenoklusēdams ari dažas dramatiskas epizodes. Stāsta beigās jutu, ka mana oma ir ievērojami uzlabojusies.
- Tātad šajā dimestrl trīs reizes, Elodins atzinīgi sacīja. Tu to meklēji un atradi tad, kad tas bija vajadzīgs. Un tā bija ne vien viegla vēsma, bet arī elpa. Tā ir izsmalcināta nianse. Viņš ar acs kaktiņu paskatījās uz mani un viltīgi pasmaidīja. Kā tu domā, cik daudz laika vajadzēs, lai tu sev pagatavotu gredzenu no gaisa?
Pacēlu kreiso plaukstu un izpletu pirkstus. Kurš saka, ka es tādu nenēsāju jau tagad?
Elodins ierēcās smieklos, bet drīz apklusa, redzēdams, ka mana sejas izteiksme paliek nemainīga. Viņš viegli sarauca pieri un uzmeta man vērtējošu skatienu. Viņa acis aši pārskrēja manai plaukstai, tad atkal pievērsās sejai. Vai tu joko? viņš noprasīja..
- Labs jautājums, es teicu, rāmi ieskatīdamies viņam acīs. Kāda ir atbilde?
SIMT PIECDESMITA NODAĻA . muļķība
PAVASARA DIMESTRJS ritēja tālāk. Pretēji tam, ko biju gaidījis, Denna neuzstājās ar publiskiem priekšnesumiem Imrē. Dažas dienas vēlāk viņa aizceļoja uz Anilinu.
Tomēr šoreiz viņa īpaši atnāca uz Ankera viesnīcu, lai pateiktu man, ka brauc projām. Jutos neparasti glaimots un uztvēru to par zīmi, ka starp mums tomēr nav ienācis svešums.
Kad dimestris tuvojās beigām, saslima rektors. Es maz pazinu maģistru Hermu, taču man viņš patika. Illiešu valodas nodarbībās biju pārliecinājies, ka viņš ir patīkams skolotājs, turklāt viņš bija labi izturējies pret mani tolaik, kad es Universitātē vēl biju jaunpienācējs. Tomēr es daudz neraizējos. Arvils un “Medikas” komanda spēja darīt brīnumus, kamēr vien cilvēks nebija aizceļojis citā pasaulē.
Tomēr dienas ritēja, bet no “Medikas” nepienāca nekādas ziņas. Dzirdēju valodas, ka rektors esot pārāk vārgs, lai celtos no gultas, un mokoties drudzī, kas draudot sadedzināt viņa izcilo arkanista prātu.
Kad kļuva skaidrs, ka viņš tuvākajā laikā nespēs atgriezties pie rektora pienākumiem, maģistri sapulcējās, lai nolemtu, kurš stāsies viņa vietā. Iespējams, uz pastāvīgu laiku, ja rektora stāvoklis pasliktinātos.
Un šī notikuma sāpīgās beigas bija tādas, ka par jauno rektoru kļuva Hemme. Kad biju atguvies no satriecošās ziņas, es itin viegli sapratu, kāpēc tā noticis. Kilvins, Arvils un Lorrens bija pārlieku nodarbināti, lai uzņemtos papildu pienākumus. To pašu varēja teikt par Mandragu un Elksu Dalu, kaut arī viņu aizņemtība nebija tik liela. Tāpēc atlika Elodins, Branders un Hemme.
Elodins to negribēja, turklāt, pēc visu kopējā atzinuma, viņš bija pārāk liels dīvainis, lai varētu pildīt šādus pienākumus. Un Branders vienmēr bija gatavs rīkoties tieši tā, kā vēlēsies Hemme.
lā nu rektora krēslā iesēdās Hemme. Kaut gan tas šķita tracinoši, manu ikdienu šī pārmaiņa īpaši neietekmēja. Tikai apņēmos būt piesardzīgs un uzmanīties, lai nepārkāptu pat mazāk nozīmīgos Universitātes noteikumus, jo labi zināju: ja tagad mani izsauktu “uz ragiem”, Hemmes balsij pret mani būtu divtik liela nozīme.
Tuvojās eksāmenu laiks, bet maģistrs Herma joprojām bija vārgs un cīnījās ar drudzi. Tāpēc es ar mokošu baiļu kamolu pakrūtē gatavojos pirmajam Universitātes pārbaudījumam, kuru vadīs rektors Hemme.
Uz jautājumiem atbildēju ar tādu pašu viltīgu izmanību kā divos iepriekšējos dimestros. Mazliet stomījos, mazliet kļūdījos, tēmēdams uz mācību maksu apmēram divdesmit talantu apjomā. Pietiekami labi, lai nopelnītu, bet ne tik slikti, lai sevi pārlieku apkaunotu.
Hemme, kā vienmēr, uzdeva daudznozīmīgus un maldinošus jautājumus, lai mani iegāztu, taču tas nebija nekas jauns. Vienīgā jūtamā atšķirība bija tāda, ka Hemme daudz smaidīja. Un tas nebija patīkams smaids.
Tāpat kā citas reizes maģistri paklusu apspriedās savā starpā. Tad Hemme paziņoja manu mācību maksu: piecdesmit talantu. Acīmredzot rektoram šajā jautājumā bija lielāka ietekme, nekā es biju domājis.