Iekodu lūpā, lai neiesmietos, un, uzklājis sejai drūmu izteiksmi, devos uz pagrabstāvu, kur kasieris glabāja savas rēķinu grāmatas. Rīema acis iemirdzējās, kad viņš ieraudzīja zīmīti ar uzrādīto maksu. Viņš iegāja dziļākajā istabā un pēc brīža atgriezās ar biezu aploksni rokā.
Pateicos viņam un devos uz savu Ankera viesnīcas istabu ar tikpat drūmu izteiksmi sejā. Līdzko biju atvēris durvis, atplēsu biezo aploksni un izkratīju tās saturu uz galda: tajā bija divas mirdzošas zelta markas, katra desmit talantu vērtībā.
Tad es ļāvu vaļu sirsnīgiem smiekliem. Smējos, līdz acīs sakāpa asaras un iesāpējās vēders. Izsmējies uzvilku savas labākās drēbes, ataicināju draugus Vilemu, Simmonu, Felu un Molu. Pēc tam aizsūtīju izsūtāmo zēnu uz Imri, lai dotu ziņu Devi un Threpem. Visbeidzot noīrēju karieti ar četriem zirgiem, un mēs visi traucāmies pāri upei uz Imri.
Apstājāmies pie “Eolijas”. Dennas tur nebija, bet es paaicināju līdzi Deohu, un mēs devāmies uz “Karaļa Ģerboni” vietu, kuru nevarēja atļauties neviens saprātīgs students. Durvju sargs nicīgi nopētīja mūsu raibo pulciņu un, šķiet, gribēja iebilst, taču Threpe uzlūkoja viņu ar valdonīgi sarauktu aristokrāta pieri un apņēmīgi ieveda mūs iekšā.
Tad sākās līksmu orģiju nakts, kurai līdzīgu grūti atcerēties. Mēs ēdām un dzērām, un es ar sajūsmu maksāju par visām mūsu iegribām. Ūdens uz galda bija vienīgi traukos, kuri paredzēti roku skalošanai. Mūsu kausus pildīja veci Vintasas vīni, tumšs skutens, vēss meteglīns, salds brendijs, un mēs uzsaucām neskaitāmus tostus Hemmes muļķībai.
SIMT PIECDESMIT PIRMĀ NODAĻA . slēdzenes
KVOUTS DZIĻI ievilka elpu un pamāja Hronistam. Šeit apstāsimies! viņš teica. Pirmoreiz mūžā mana kabata bija pilna naudas. Apkārt draugu pulks. Ta ir laba vieta, ar ko pabeigt vakaru. Viņš domīgi saberzēja rokas, ar labo plaukstu izklaidīgi masēdams kreiso. Ja turpināsim, drīz atkal nonāksim drūmā tumsā.
Hronists paņēma aprakstīto lapu kaudzi un padauzīja to pret galdu, izlīdzinādams stūrus un malas, un uzlika virspusē nepabeigto lapu. Viņš atvēra ādas somu, izņēma koši zaļo akmeņozola vainagu un ielika lapas somā. Tad viņš aizskrūvēja tintnīcu un, sadalījis rakstāmspalvu daļās, sāka to tīrīt.
Kvouts piecēlās un izstaipījās. Pēc tam, savācis tukšos šķīvjus un kausus, viņš aiznesa tos uz virtuvi.
Basts visu laiku sēdēja ar sastingušu izteiksmi sejā. Viņš nepakustējās. Šķita, ka viņš pat neelpo. Pēc dažām minūtēm Hronists sāka raidīt viņa virzienā bažīgus skatienus.
Kvouts atgriezās zālē un sarauca pieri. Bast! viņš teica.
Basts lēni pavērsa skatienu pret sarkanmataino vīrieti aiz bāra letes.
- Atvadas no Šepa vēl turpinās, Kvouts teica. Šovakar te liela nokopšana vairs nav paredzama. Tu varētu aiziet uz nobeigumu. Viņi priecāsies…
Basts brīdi domāja, bet tad papurināja galvu. Laikam tomēr ne, Reši, viņš neskanīgi sacīja. Man lāgā nav noskaņojuma. Uzslējies no krēsla, viņš devās cauri zālei uz kāpņu pusi, neskatīdamies pārējiem acīs. Es labāk iešu gulēt.
Viņa dimdošie soļi lēni attālinājās, un augšā aizveroties noklaudzēja durvis.
Pavadījis Bastu ar skatienu, Hronists pievērsās viesnīcniekam aiz letes.
Ari Kvouts lūkojās uz kāpnēm, un viņa acīs bija jaušamas bažas.
- Viņam bija grūta diena, Kvouts teica, it kā sarunādamies tiklab ar sevi, kā ar pierakstītāju. Rīt viss būs kārtībā.
Noslaucījis rokas, Kvouts izgāja no bāra un devās uz ārdurvīm. Vai tev pirms gulētiešanas vēl būs kaut kas vajadzīgs? viņš jautāja.
Hronists papurināja galvu un sāka likt kopā rakstāmspalvas daļas.
Kvouts ar lielu misiņa atslēgu aizslēdza ārdurvis un vēlreiz pievērsās Hronistam. Es atstāšu atslēgu slēdzenē, viņš teica. Gadījumā, ja tu agri pamostos un gribētu izstaigāties. Pēdējā laikā es guļu maz, viņš piebilda un pieskārās zodam, uz kura pamazām veidojās zilgans laukums. Bet šī nakts būs izņēmums.
Hronists pamāja ar galvu un uzmeta plecā somu. Tad, uzmanīgi paņēmis savu akmeņozola vainagu, viņš devās augšā pa kāpnēm.
Palicis ēdamzālē viens, Kvouts rūpīgi izslaucīja grīdu un sakopa visus kaktus. Viņš nomazgāja traukus, galdus un bāra leti, tad nodzēsa lampas, atstādams degam tikai vienu, kas blāvi apgaismoja telpu un meta zibošas ēnas.
Bridi viņš lūkojās uz pudelēm aiz bāra letes, tad pagriezās un lēni sāka kāpt augšup.
* * *
Basts lēni iegāja istabā un aizvēra aiz sevis durvis.
Klusi pārgājis istabai, viņš nostājās kamīna priekšā. No rīta uguns tajā bija atlikuši tikai pelni un melnas ogles. Viņš atvēra malkas kasti, bet tās dibenā bija tikai bieza skaidu un gružu kārta.
Kādu laiku viņš nekustīgi stāvēja, it kā prātodams, ko darīt, un blāvā gaisma no loga atspīdēja viņa tumšajās acīs, izceļot sejas līnijas. Tad Basts ļāva kastes vākam aizkrist, ietinās segā un, savilcies čokurā, apmetās uz šaura dīvāna tukšā kamīna priekšā.
Viņš ilgi sēdēja, vaļējām acīm lūkodamies tumsā.
Aiz loga kaut kas tikko dzirdami nočabēja. Pēc brīža viss apklusa. Tad atskanēja klusa skrāpēšanās. Basts pagriezies ieraudzīja aiz loga kustamies tumšu ēnu.
Brīdi viņš sēdēja nekustīgi, tad nemanāmi noslīdēja no dīvāna un pielavījās pie kamīna. Nenovērsdams skatienu no loga, viņš uzmanīgi pārlaida plaukstu kamīna augšmalai.
Skrāpēšanās ārpusē atskanēja vēlreiz, un šoreiz tā bija skaļāka. Basta skatiens aizzibēja no loga uz kamīna malu, un viņš kaut ko satvēra abās rokās. Bālajā mēnesgaismā tikko manāmi iemirgojās metāls, un Basts pietupās, viscaur sasprindzis kā uzvilkta atspere.
Ilgi valdīja klusums. Nevienas skaņas. Nevienas kustības ārpusē aiz loga vai tumšajā istabā.
Tuk-tuk-tuk-tuk-tuk. Klaudzieni bija ļoti klusi, tomēr istabas klusumā skaidri sadzirdami. Pēc neilga pārtraukuma pret loga rūti atkal atskanēja krasi, neatlaidīgi piesitieni: tuk-tuk-tuk-tuk-tuk-tuk-tuk.
Basts nopūtās. Nokratījis sasprindzinājumu, viņš aizgāja pie loga, atdarīja papildu aizslēgu un atvēra logu.
- Manam logam nav slēdzenes, Hronists ērclgi sacīja. Kāpēc tāda ir tavējam?
- Acīmredzamu iemeslu dēļ, Basts atbildēja.
- Vai drīkstu ienākt?
Basts paraustīja plecus un aizgāja atpakaļ pie kamīna, kamēr Hronists neveikli ietrausās pa logu. Basts uzvilka sērkociņu un aizdedzināja lampu uz tuvākā galda, tad rūpīgi novietoja uz kamīna malas divus garus nažus. Viens bija slaids un ass kā zāles stiebrs, otrs smails un graciozs kā ērkšķis.
Hronists aplaida skatienu blāvi apgaismotajai istabai. Tā bija plaša telpa ar bieziem koka paneļiem un mīkstiem paklājiem. Kamīna priekšā viens otram pretī bija novietoti divi dīvāni, un kaktā stāvēja liela baldahīna gulta ar sulīgi zaļiem aizkariem.
Gar sienām rindojās plaukti, uz kuriem bija izvietoti dažādi attēli, rotājumi un savdabīgi priekšmeti. Lentēs ievīstītas matu cirtas. Grebtas koka svilpes. Kaltētas puķes. Gredzeni no raga, ādas un savītas zāles. Pašgatavota svece ar vaskā iespiestām lapām.
Un, pēc visa spriežot, gluži nesens papildinājums istabas rotai bija dažādās vietās izkārtoti akmeņozola zari. Gara vītne stiepās pāri gultas galvgalim, un cita, līdzīga vītne greznoja kamīna augšmalu, vīdamās cauri un apkārt dažu pakārto cirvīšu spaliem, zem kuriem spīdēja asmeņi lapas plānumā.
Basts apsēdās izdzisušā kamīna priekšā un savilka lupatu segu ap pleciem kā šalli. Tā bija darināta no juku jukām sašūtiem auduma gabaliem, kas bija noplukuši un zaudējuši krāsu; tikai pašā vidū koši mirdzēja sulīgi sarkana sirds.