- Mums jāaprunājas, Hronists klusi teica.
Basts paraustīja plecus, truli raudzīdamies apdzisušajā kamīna mutē.
Hronists paspēra soli tuvāk. Man tev jājautā…
- Čukstēt nav nekādas vajadzības, Basts teica, nepaceldams skatienu. Mēs atrodamies viesnīcas tālākajā galā. Mani šad tad kāds apciemo. Tas viņam traucēja aizmigt, tāpēc es pārcēlos uz šo mājas pusi. Tagad mūsu istabas šķir sešas masīvas sienas.
Hronists apsēdās uz otra dīvāna malas pretī Bastam. Man tev jāuzdod daži jautājumi par to, ko tu šovakar teici. Par Ktehu.
- Mums nevajag runāt par Ktehu. Basta balss skanēja cieti un salti. Tas kaitē veselībai.
- Nu tad runāsim par sithiem, Hronists teica. Tu sacīji: ja viņi uzzinātu šo stāstu, tad nogalinātu ikvienu, kas ar to saistīts. Vai tā ir taisnība?
Basts pamāja ar galvu, joprojām stingi lūkodamies kamīnā. Viņi nodedzinātu šo vietu un nokaisītu visu apkārtni ar sāli.
Hronists nolaida skatienu un papurināja galvu. Es nespēju izprast šīs bailes no Kteha, viņš teica.
- Nu ko lai tur saka! Basts novilka. Līdzšinējie vērojumi liek domāt, ka tu neesi sevišķi attapīgs.
Hronists sarauca pieri un pacietīgi gaidīja.
Basts nopūtās un beidzot novērsa skatienu no kamīna mutes. Padomā! Ktehs zina visu, ko tu jebkad grasies darīt. Visu, ko tu varētu sacīt…
- Tāpēc viņš ir tracinošs sarunu biedrs, Hronists teica. Bet ne jau…
Basta sejā negaidot uzliesmoja niknums. Dyen vehat. Enfeun vehat
tyloren tes! viņš nesakarīgi izgrūda. Viscaur drebēdams, viņš vairākkārt sažņaudza un atlaida plaukstas.
Hronists nobālēja, dzirdēdams naidu Basta balsī, tomēr neatkāpās.
- Tu jau nedusmojies uz mani, viņš teica, rāmi lūkodamies Bastam acīs. Tu vienkārši esi dusmīgs, un man ir gadījies būt tavā tuvumā.
Basts uzmeta viņam zvērojošu skatienu, bet neko nesacīja.
Hronists paliecās uz priekšu. Es cenšos palīdzēt, un tu taču to saproti, vai ne?
Basts drūmi pamāja ar galvu.
- Tas nozīmē, ka man jāsaprot, kas notiek.
Basts paraustīja plecus, un spējā niknuma lēkme šķita izdegusi, atstājot viņu atkal gurdu un vienaldzīgu.
- Izklausās, ka Kvouts tev tic attiecībā uz Ktehu, Hronists teica.
- Viņš zina slēptās pasaules norises, Basts atbildēja. Un to, ko nesaprot, ir gatavs ātri apgūt. Basta pirksti izklaidīgi knibināja segas malas. Un viņš man uzticas.
- Bet vai tas viss nav mākslīgi sagrābstīts? Ktehs iedod zēnam puķi, viens notikums ved pie nākamā, un pēkšņi sākas karš. Hronists neticīgi atmeta ar roku. Dzīvē tā nenotiek. Tur ir pārāk daudz sakritību.
- Tas nav sakritības. Basts strupi nopūtās. Akls cilvēks iet cauri piekrautai istabai klupdams un krizdams. Tu tāds neesi. Tev ir acis, un tu izvēlies ērtu ceļu. Tu to redzi ar nevainojamu skaidrību. Ktehs redz nākotni. Jebkādu nākotni. Mums jātaustās cauri tumsai. Viņam ne. Viņš tikai paskatās un izvēlas pašu bīstamāko ceļu. Tas ir akmens, kas iekustina lavīnu. Klepus, kas aizsāk mēri.
- Bet, ja tu zini, ka Ktehs cenšas tevi virzīt, Hronists teica, tu vari darboties tam pretī. Viņš tev iedod puķi, un tu to vienkārši pārdod.
Basts papurināja galvu. Ktehs zina. Tu nevari pretoties tam, kurš zina tavu nākotni. Pieņemsim, ka tu pārdod puķi princim. Viņš ar tās palīdzību izdziedina savu iecerēto. Gadu vēlāk viņa atklāj, ka tas krāpj viņu ar istabmeitu, negoda mokās pakaras, un viņas tēvs dodas uzbrukumā, lai atriebtu meitas godu. Basts bezpalīdzīgi noplātīja rokas.
- Pilsoņu karš sākas tik un tā.
- Bet jaunais cilvēks, kurš pārdeva puķi, paliek drošībā.
- Varbūt tomēr nepaliek, Basts drūmi teica. Drīzāk viņš piedzeras kā lops, saķer bakas, apgāž lampu un aizdedzina visu pilsētu.
- Tu vienkārši izdomā pasakas, lai pierādītu savu taisnību, Hronists teica. Bet patiesībā tu neko nepierādi.
- Kāpēc man būtu tev kaut kas jāpierāda? Basts noprasīja. Kāda man bēda, ko tu domā? Dzīvo laimīgs savā šaurajā neziņas tumsībā! Es tev izdaru pakalpojumu, nestāstīdams patiesību.
- Un kāda ir šī patiesība? Hronists jautāja.
Basts gurdi nopūtās un paskatījās uz Hronistu ar pilnīgi bezcerīgu sejas izteiksmi. Drīzāk es cīnītos ar pašu Haliaksu, viņš teica. Drīzāk es stātos pretī visiem čandriāniem reizē nekā veltītu kaut desmit vārdus sarunai ar Ktehu.
Tas lika Hronistam kādu bridi domāt. Tie tevi nogalinātu, viņš teica. Neizprotamā kārtā tas izskanēja kā jautājums.
- Jā, Basts apstiprināja. Un tomēr.
Hronists nenovērsdamies raudzījās tumšmatainajā jauneklī, kas sēdēja pretī, ietinies lupatu segā. Stāsti ir iemācījuši tev baidīties no Kteha, viņš teica ar neslēptu nepatiku balsī. Un šīs bailes dara tevi par muļķi.
Basts paraustīja plecus, un viņa neizteiksmīgais skatiens atkal pievērsās neesošajai ugunij. Tu kļūsti garlaicīgs, cilvēcēn!
Hronists piecēlās, pagāja vairākus soļus uz priekšu un spēcīgi iesita Bastam pa seju.
Basta galva sašūpojās uz vienu pusi, un bridi viņš izskatījās pārāk satriekts, lai spētu pakustēties. Tad viņš spēji pielēca kājās, un sega nolidoja viņam no pleciem. Atiezis zobus, viņš rupji sagrāba Hronistu aiz rīkles, acīm zalgojot zilā vienlaidu spīdumā.
Hronists skatījās viņam tieši acīs. Ktehs visu to iedarbināja, viņš rāmi sacīja. Ktehs zināja, ka tu man uzbruksi un ka tam būs briesmīgas sekas.
Basta satracinātā seja sastinga, un acis iepletās platākas nekā iepriekš. Viņa pleci sašļuka, atbrīvojoties no sasprindzinājuma, un viņš atlaida Hronista kaklu, tad atkāpās, grasīdamies atslīgt atpakaļ dīvāna spilvenos.
Hronists atvēzēja roku un iesita viņam vēlreiz. Sitiens noskanēja skaļāk nekā iepriekš.
Basts atkal atieza zobus, bet tad aprima. Viņa skatiens pārskrēja Hronistam un novērsās.
- Ktehs zina, ka tu no viņa baidies, Hronists teica. Viņš zina, ka es izmantošu šo zināšanu pret tevi. Viņš joprojām manipulē ar tevi. Ja tu man neuzbruksi, tam būs briesmīgas sekas.
Basts sastinga kā paralizēts un palika dīvainā pozā, ne īsti stāvēdams, ne sēdēdams.
- Vai tu klausies? Hronists noprasīja. Vai beidzot esi pamodies?
Basts paskatījās uz pierakstītāju, un apjukums viņa sejā jaucās ar
izbrīnu. Uz vaiga viņam pletās koši sarkans plankums. Viņš pamāja ar galvu un lēni noslīga uz dīvāna.
Hronists atvēzēja roku. Ko tu darīsi, ja es tev sitīšu vēlreiz?
- Sadauzīšu tevi visās varavīksnes krāsās, Basts pilnīgi nopietni atbildēja.
- Tīrās diskusijas labad es esmu gatavs pieņemt, ka Ktehs zina nākotni. Tas nozīmē, ka viņš spēj daudz ko kontrolēt. Pierakstītājs pacēla pirkstu. Bet ne jau visu. Auglis, ko tu šodien apēdi, tev mutē vēl ilgi bija salds, vai ne?
Basts lēni pamāja ar galvu.
-Ja Ktehs būtu tik nelietīgs, kā tu stāsti, tas censtos tev kaitēt visos iespējamos veidos. Bet viņš to nespēj. Šorīt viņš nespēja panākt, lai tu nesasmīdinātu savu Reši. Viņš nespēja atturēt tevi no prieka par sauli sejā vai par skūpstiem uz zemnieku meitu sārtajiem vaidziņiem, vai ne?
Basta sejā uzzibēja skops smīns. Es skūpstīju ne tikai vaidziņus vien, viņš teica.
- Tieši par to ir runa, Hronists pārliecināti sacīja. Ktehs nespēj saindēt visu, ko mēs darām.
Brīdi Basts domīgi klusēja, tad nopūtās. Savā ziņā tev ir taisnība, viņš atzina. Bet tikai idiots sēdēs degošā mājā un domās, ka viss ir kārtībā tikai tāpēc, ka auglis joprojām ir salds.