Выбрать главу

Hronists aplaida izteiksmīgu skatienu istabai. Man nemaz neizska­tās, ka viesnīca degtu.

Basts neticīgi paskatījās uz viņu. Visa pasaule deg! viņš iesaucās.

-    Atver taču acis!

Hronists sarauca pieri. Pat tad, ja mēs neņemtu vērā neko citu, viņš teica, pasperdams soli uz priekšu, Feluriana ļāva viņam aiziet. Viņa zināja, ka Kvouts ir runājis ar Ktehu, un noteikti nebūtu palaidusi viņu pasaulē, ja nezinātu, kā aizsargāties pret Kteha ietekmi.

Basta acis iemirdzējās par šādu domu, bet gandrīz tajā pašā brīdi apdzisa. Viņš papurināja galvu. Tu meklē dziļumu seklā strautā, viņš teica.

-    Es nesaprotu tavu domu, Hronists skarbi iebilda. Kādu apsvē­rumu dēļ lai viņa būtu laidusi Kvoutu projām, ja viņš patiešām būtu bīstams?

-    Apsvērumu dēļ? Basts atjautāja ar drūmu uzjautrinājumu balsī.

-    Apsvērumu nebija. Prāta apsvērumi viņai ir sveši. Viņa atlaida Kvoutu tāpēc, ka tas glaimoja viņas pašlepnumam. Viņa gribēja, lai Kvouts dodas mirstīgo pasaulē un apdzied viņas burvību. Daudzina viņu stāstos. Tvīkst alkās pēc viņas. Tikai tāpēc Feluriana ļāva viņam aiziet. Basts nopūtās.

-     Es jau tev teicu! Mana cilts neizceļas ar prasmi pieņemt saprātīgus lēmumus.

-     Var jau būt, Hronists sacīja. Bet varbūt viņa gluži vienkārši apjauta, cik bezjēdzīgi ir mēģināt pretoties Kteham. Viņš nevērīgi atmeta ar roku. Ja viss, ko tu grasies darīt, ir nepareizi, tu tikpat labi vari darīt, ko gribi.

Basts ilgi sēdēja klusēdams. Tad viņš piekrītoši pamāja ar galvu vispirms tikko jaušami, pēc tam noteiktāk. Tev taisnība! viņš teica.

-    Ja viss tikpat beigsies asarās, man vajadzētu darīt to, ko es gribu.

Basts pārlaida skatienu istabai un pēkšņi piecēlās kājās. Brīdi pamek­lējis, viņš atrada biezu apmetni, kas gulēja kaudzē uz grīdas. Viņš to sparīgi nopurināja un, aplicis ap pleciem, devās uz loga pusi. Tad viņš apstājās, atgriezās pie dīvāna un, pavandījies spilvenos, izvilka pudeli vīna.

Hronists apmulsis noskatījās viņā. Ko tu dari? Vai iesi atpakaļ uz Šepa bērēm?

Basts mirkli apstājās ceļā uz logu un izskatījās gandrīz pārsteigts, ka Hronists joprojām ir turpat. Iešu savās darīšanās, viņš atbildēja un ievīstīja vīna pudeli azotē. Tad viņš atvēra logu un pārmeta kāju pāri palodzei. Nepaliec nomodā un negaidi!

*    * *

Kvouts enerģiskā solī iegāja savā istabā un aizvēra durvis aiz sevis.

Kādu laiku viņš rosīgi darbojās. Viņš izgrāba no kamīna atdzisušos pelnus un, sakrāvis vietā jaunas pagales, ar resnu, sarkanu sērkociņu iešķīla ugunī dzīvību. Viņš sameklēja vēl vienu segu un pārklāja to savai šaurajai gultai. Mazliet saraucis pieri, viņš pacēla no grīdas nokritušo saburzīto papīra lapu un nolika to uz rakstāmgalda blakus pārējām divām saburzītajām lapām.

Tad gandrīz negribīgām kustībām viņš devās uz gultas kājgaļa pusi. Dziļi ievilcis elpu, viņš notrina plaukstas pie biksēm un notupās blakus tur novietotajai tumšajai lādei. Viņš uzlika abas plaukstas uz izliektā vāka un aizvēra acis, it kā cenzdamies ieklausīties. Saliecis plecus, viņš paraustīja vāku.

Nekas nenotika. Kvouts atvēra acis. Viņa lūpas sakniebās drūmā svītrā. Viņš vēlreiz pavirzīja rokas, parāva stiprāk un, krietnu brīdi pūlējies, meta mieru.

Ar nedzīvu izteiksmi sejā Kvouts piecēlās un aizgāja pie loga, kas pavēra skatu uz mežu viesnīcas aizmugurē. Atvēris logu, viņš izliecās ārā un ar abām rokām pasniedzās lejup. Pēc brīža viņš atgriezās istabā, cieši turēdams mazu koka kastīti.

Noslaucījis putekļu kārtu un zirnekļa tīklus, Kvouts atvēra kastīti. Tajā gulēja atslēga no tumšas dzelzs un atslēga no spoža vara. Vēlreiz notupies pie lādes, viņš ielika vara atslēgu dzelzs slēdzenē. Lēnām, pre­cīzām kustībām viņš to pagrieza pa kreisi, pa labi, tad vēlreiz pa kreisi un uzmanīgi klausījās kāda iekšēja mehānisma klusajos klikstos.

Tad Kvouts paņēma dzelzs atslēgu un ielika to vara slēdzenē. Šo atslēgu viņš nemēģināja pagriezt. Viņš iebāza to dziļi, tad līdz pusei izvilka atpakaļ un vēlreiz ar ātru, līdzenu kustību pastūma uz priekšu.

Atlicis abas atslēgas kastītē, viņš atkal uzlika plaukstas uz lādes vāka tādā pašā stāvoklī kā iepriekš. Atveries! viņš pusčukstus teica. At­veries, sasodīts! Edro!

Piepūlē sasprindzinātiem pleciem viņš spieda augšup.

Lādes vāks nepakustējās. Kvouts smagi nopūtās un saliecās uz priekšu, piespiezdams pieri vēsajam, tumšajam kokam. Viņa pleci izelpā saguma, un viņš izskatījās sīks, ievainots, ārkārtīgi noguris un vecāks par saviem gadiem.

Tomēr viņa sejā nebija ne pārsteiguma, ne bēdu. Tā pauda tikai bez­cerīgu samierināšanos. Tāda sejas izteiksme varēja būt cilvēkam, kurš beidzot saņēmis sliktu vēsti, jau iepriekš zinādams, ka tāda pienāks.

SIMT PIECDESMIT OTRĀ NODAĻA . plieders

TĀDĀ NAKTĪ nebija patīkami atrasties zem klajas debess.

Mākoņi pret vakaru bija sabiezējuši un klāja debesis kā pelēka sega. Vējš pūta griezīgām brāzmām, un pa brīdim tam pievienojās lietus šaltis, smagi triekdamās lejup un pārvērzdamās smalkā plīvā.

Tomēr abi karavīri, kas bija apmetušies nakšņot biezokni netālu no ceļa, šķita itin pacilātā noskaņojumā. Viņi bija atraduši mežcirtēja krā­jumus un sakūruši tik pamatīgu un karstu ugunskuru, ka atsevišķās lietus brāzmas spēja izraisīt tikai nenozīmīgus sprakstus un sīkšanu.

Abi vīri skaļi sarunājās un smējās neapvaldītus, zviedzošus smieklus, kādi raksturīgi cilvēkiem, kas pārāk daudz iedzēruši, lai raizētos par laika apstākļiem.

Pēc brīža no satumsušajiem kokiem iznāca trešais vīrietis, uzmanīgi kāpdams pāri kritušiem stumbriem. Viņš bija slapjš, gandrīz izmircis, un tumšie mati bija pielipuši galvai. Ieraudzījuši viņu, abi karavīri pacēla pudeles un uzsauca jautru sveicienu.

-    Nezinājām, vai tu atkulsies līdz šejienei! gaišmatainais karavīrs teica. Nakts ir sasodīti draņķīga. Bet būs tikai taisnīgi, ja tu saņemsi trešo daļu.

-    Tu esi slapjš līdz ādai, sacīja bārdainais, pastiepdams atnācējam tievu, dzeltenīgu pudeli. Še, ierauj! Kaut kas no augļiem, bet sit pa galvu kā dulls.

-   Skuķu mīzali! izmeta gaišmatainais un pacēla savu pudeli. Labāk ņem šito! Tas ir kārtīgs vīru dzēriens.

Trešais vīrietis skatījās turp un atpakaļ, it kā nespēdams izlemt. Bei­dzot, pastiepis pirkstu pēc kārtas uz katru pudeli, viņš dziedošā balsī sāka skaitīt:

“Osis. Ogle.

Pīlādžzars.

Plieders. Priede.

Mēness stars."

Pie pēdējā vārda pirksts atdūrās pret dzelteno pudeli, un atnācējs satvēra to aiz kakla un pacēla pie lūpām. Viņš dzēra lēni un ilgi, kakla skriemeļiem lēni kustoties.

-    Ei, ei! bārdainais vīrietis iesaucās. Neizrij visu!

Basts nolaida pudeli lejup un aplaizīja lūpas. Viņš sausi, neskanīgi iesmējās. Tu pievāci pareizo pudeli, viņš teica. Tas ir plieders.

-    Tu ne tuvu neesi tik runīgs kā šorīt, gaišmatainais karavīrs teica, piešķiebis galvu uz sāniem. Ģīmis tāds, it kā tev būtu nosprādzis suns! Vai viss ir kārtībā?

-    Nē, Basts atbildēja. Nekas nav kārtībā.

-Nav mūsu vaina, ja viņš uzminēja! gaišmatis steigšus sacīja.-Mēs kādu laiku pēc tavas aiziešanas nogaidījām, kā jau tu teici. Bet tāpat jau bijām nīkuši vairākas stundas. Domājām, ka tu vispār netiksi projām.