- Nolāpīts! bārdainais aizkaitināti izmeta. Vai viņš zina? Vai izmeta tevi pa durvīm?
Basts papurināja galvu un vēlreiz pacēla pudeli.
- Nu tad tev nav iemesla žēloties. Gaišmatis pikti saberzēja seju.
- Tas stulbenis uzdauzīja man vairākus punus!
- Viņš šo to dabūja arī pretī. Bārdainais karavīrs pasmīnēja, ar īkšķi berzēdams otras plaukstas pirkstu kauliņus. Rīt viņš mīzīs asinis.
-Tātad viss notiek uz labu! gaišmatis filozofiski sacīja, savicinādams pudeli teatrālā žestā, kas lika viņam sagrīļoties. Tu dabūji izkauties. Es dabūju labu dzeramo. Un mēs visi dabūjām smuku naudu. Visi ir apmierināti. Visi ir dabūjuši to, ko visvairāk gribējuši.
- Es nedabūju to, ko gribēju, Basts skarbi noteica.
- Vēl ne, bārdainis piekrita un, iebāzis roku kabatā, izvilka maku, kas smagi nožvadzēja, ieguldams viņam plaukstā. Paņem un parādi uguni, un mēs šito godīgi sadalīsim.
Basts pārlaida skatienu ugunskura aplim, nemēģinādams apsēsties. Tad viņš atkal sāka skandēt skaitāmpantiņu, uz labu laimi pastiepdams pirkstu pret dažādiem priekšmetiem: tuvējo akmeni, baļķi, cirvīti…
"Apse. Aplis.
Gobas lapa.
Akmens. Aklis.
Mucas tapa."
Skaitāmo beidzot, viņa pirksts rādīja uz ugunskuru. Basts piegāja tam klāt, zemu noliecās un izvilka zaru, kas bija garāks par viņa roku. Galā tam kvēloja ugunīga ogle.
- Sasodīts, tu tak esi vēl pilnāks nekā es! bārdainis iezviedzās. Ne jau to es domāju, kad teicu, lai tu paņem uguni!
Gaišmatainais karavīrs locījās, rēkdams smieklos.
Basts skatījās lejup uz abiem vīriešiem. Pēc brīža arī viņš sāka smieties. Tie bija baisi, saraustīti smiekli bez jautrības.
- Hei! bārdainais karavīrs skarbi iesaucās, un jautrība pazuda no viņa sejas. Kas tev noticis?
Atkal sāka līt, un vēja brāzma iešļāca Bastam sejā smagas lietus lāses. Viņa acis bija tumšas un skarbi vērīgas. Uzpūta nākamā vēja brāzma, un zara gals iekvēlojās spilgti oranžs.
Karstajai oglei zīmējot gaisā degošu loku, Basts sāka to virzīt turp un atpakaļ starp abiem vīriem, skaitīdams:
“Vītols. Vīksna.
Dūmu stabs.
Melni pelni.
Ugunskaps.”
Basts beidza skaitīt, izstiepis degošo zaru pret bārdaino karavīru. Viņa zobi sarkanīgi gailēja ugunskura gaismā. Viņa sejā nebija ne miņas no smaida.
EPILOGS . klusums trīs daļās
ATKAL BIJA pienākusi nakts. “Ceļakmens” viesnīcā valdīja klusums, un tas bija klusums trīs daļās.
Pati jūtamākā daļa bija dobjš, mēmu atbalšu piesātināts klusums, ko radīja daudzu lietu neesamība. Ja ārā lītu nemitīgs lietus, tad lāses kapātu jumtu, šļāktos gar dzegām un lēnām aizskalotu klusumu uz jūru. Ja viesnīcas gultās gulētu mīlētāji, to nopūtas un kunksti noslāpētu klusuma tuvošanos. Ja būtu mūzika… taču nē, mūzikas, protams, nebija. Patiesībā no tā visa nebija nekā, tāpēc klusums turpinājās.
Caur kokiem “Ceļakmens" ārpusē tikko dzirdami virmoja tālīnas uzdzīves kņada. Vijoles meldija. Kāju duna un plaukstu sitieni. Bet šī skaņa bija tieva kā diegs un, vējam mainoties, izgaisa kā nebijusi, atstājot vienīgi čaukstošas lapas un kaut ko līdzīgu tāltālam pūces kliedzienam. Tad izgaisa ari tas, un palika tikai otrais klusums kā gaidoša, bezgalīgi aizturēta elpa.
Trešo klusumu pamanīt nebija viegli. Ja klausītos stundu, varbūt tas kļūtu jūtams desmitiem cieši aizgrieztu slēdzeņu saltajā metālā, kas tiecās atvairīt nakti. Tas slēpās raupja māla krūzēs ar sidru un ēdamzāles tukšajās vietās, kur vajadzēja atrasties krēsliem un galdiem. Tas slēpās tumšajos, smeldzošajos zilumos uz vīrieša ķermeņa, un tas slēpās viņa rokās, kad viņš sāpēs sakostiem zobiem stīvi piecēlās no gultas.
Vīrietim bija spilgti sarkani mati, sarkani kā liesma. Viņa acis bija tumšas, pievērstas tālumam, un viņš kustējās ar izsmalcinātu apņēmību, kas raksturīga zaglim nakts gaitās. Viņš nokāpa lejā pa kāpnēm. Tur, aiz cieši aizdarītiem logu slēģiem, viņš pacēla rokas kā dejotājs, pārnesa svaru no vienas kājas uz otru un lēni paspēra vienu nevainojami izstrādātu soli.
“Ceļakmens” piederēja viņam, tāpat kā viņam piederēja trešais klusums. la tam vajadzēja būt, jo tas bija lielākais klusums no visiem trim, un tas ieskāva sevī abus pārējos klusumus. Tas bija dziļš un plašs kā rudens beigas. Tas bija smags kā liels, upes nogludināts akmens. Tas bija pacietīgs nogrieztas puķes klusums, kas piemīt cilvēkam, kurš gaida nāvi.
/
Patriks Rotfuss VIEDA ViRA BAILES
Tulkotājas redakcijā
Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3180.
Jelgavas tipogrāfija