- Vai viss ir tik drūmi, kā pēdējā laikā izskatās? Vai varbūt es vienkārši esmu kļuvis vecs tāpat kā mans papiņš un tagad visam ir rūgtāka garša nekā puikas gados?
Kots ilgi spodrināja leti, it kā nevēlēdamies runāt. Man šķiet, ka tāda vai citāda sliktuma vienmēr ir bijis gana, viņš beidzot teica. Bet varbūt to spējam saredzēt tikai mēs, vecie.
Greiams piekrītoši pamāja ar galvu, bet tad sarauca pieri. Bet tu taču neesi vecs, vai ne? Es bieži to aizmirstu. Viņš nomēroja sarkanmataino vīrieti ar pētošu skatienu. Tas ir, tu kusties tā, it kā būtu vecs, un runā tā, it kā būtu vecs, bet tu taču tāds neesi? Varu derēt, ka tev nav ne puse no maniem gadiem! Viņš vēlreiz uzmeta skatienu viesnīcniekam. Cik vecs tu īsti esi?
Viesnīcnieks gurdi pasmaidīja. Pietiekami vecs, lai justos vecs.
Greiams nicīgi nosēcās. Un pārāk jauns, lai burkšķētu kā vecs virs! Tev vajadzētu skraidīt apkārt, lenkt sievietes un uzprasīties pēc nepatikšanām. Valodas par to, kā pasaule gāžas ārā no eņģēm, lai paliek večiem!
Vecais galdnieks atrāvās no letes un pagriezās uz durvju pusi. Es kaut kad pusdienas pārtraukumā atnākšu aprunāties ar tavu pierakstītāju. Nebūšu jau vienīgais. Daudzi gribēs nokārtot lietas pēc likuma, ja jau radusies tāda iespēja.
Viesnīcnieks dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja. Greiam?
Galdnieks pagriezās atpakaļ, uzlicis plaukstu uz durvju roktura.
- Tu neesi vienīgais, kas tā jūtas, Kots teica. Notikumi neiet uz labo pusi, un man ir tāda nojauta, ka ies vēl sliktāk. Būtu prātīgi, ja cilvēki sagatavotos uz grūtu ziemu. Un varbūt pat padomātu, kā sevi aizsargāt, ja rastos tāda vajadzība. Viesnīcnieks paraustīja plecus. Tā vismaz saka mana iekšējā balss.
Greiams saknieba lūpas drūmā, šaurā svītrā. Pēc brīža viņš nopietni pakratīja galvu. Laikam jau labi, ka tā jūtos ne tikai es viens.
Viņš piespiesti pasmaidīja un, knibinādamies gar krekla piedurkņu pogām, pagriezās pret ārdurvīm. Bet ko lai dara! viņš izmeta. Kamēr spīd saule, tikmēr jāvāc raža!
* * *
Neilgi pēc Greiama aiziešanas pie viesnīcas piebrauca Bentoni, vezdami ratos ziemas ābolu kravu. Viesnīcnieks nopirka pusi un turpmāko stundu aizvadīja, šķirodams ābolus un novietodams tos glabāšanai.
Zaļākos un cietākos augļus viņš salika pagrabā nonestajās mucās, saudzīgi novietodams ābolus citu pie cita, un pirms mucu aizvākošanas apbēra tos ar zāģskaidām. Gatavākos augļus viņš aiznesa uz pieliekamo, bet tos, uz kuriem bija radušies brūni plankumi, sagatavoja sidram sagrieza četrās daļās un sabēra lielā metāla toverī.
Kamēr sarkanmatainais vīrietis šķiroja un kārtoja ābolus, viņš izskatījās apmierināts. Tomēr uzmanīgs vērotājs, ieskatoties ciešāk, pamanītu, ka viņa rokas cītīgi darbojas, bet skatiens klīst tālu projām. Un, kaut gan viņa sejas izteiksme šķita mierīga, pat patīkama, tajā nebija prieka. Viņš rosīdamies nedungoja un nesvilpoja. Viņš nedziedāja.
Kad pēdējie āboli bija sašķiroti un izvietoti, Kots iznesa metāla toveri cauri virtuvei un pa sētas durvīm izgāja ārā. Bija vēss rudens rīts, un aiz viesnīcas pletās neliels privāts dārziņš, ko no visām pusēm norobežoja koki. Kots izbēra sagrieztos ābolus sidram paredzētajā koka spiednē un stūma ierīces augšdaļu lejup, līdz tā vairs nekustējās.
Tad viņš uzrotlja krekla garās piedurknes virs elkoņiem, satvēra spiednes rokturus garajās, slaidajās plaukstās un vilka. Spiedne griezdamās urbās uz leju, vispirms cieši saspiežot ābolus, pēc tam tos sasmalcinot. Pagrieziens un atkal satvēriens. Pagrieziens un atkal satvēriens.
Ja kāds viņu pašlaik vērotu, tas pamanītu, ka šīs rokas nav mīkstas kā daždien viesnīcniekam. Kad Kots vilka koka rokturus, viņa apakšdelmu muskuļi izspīlējās stingri kā savītas virves. Roku ādu krustām šķērsām izraibināja vecas rētas. Lielākā daļa no tām bija bālas un tievas kā plaisas ziemas ledū. Citas spilgti un sarkani iezīmējās uz gaišās ādas fona.
Viesnīcnieka rokas satvēra un vilka, satvēra un vilka. Vienīgās skaņas bija koka ritmiskā čīkstoņa un lēnie sulas pakšķi, lāsēm krītot apakšā noliktajā spainī. Šīm skaņām bija ritms, bet nebija mūzikas. Viesnīcnieka acis raudzījās nezināmā tālumā, tajās nebija prieka, un to zaļums bija tik bāls, ka tās viegli varētu nosaukt par pelēkām.
OTRĀ NODAĻA . akmeņozols
HRONISTS NOKĀPA lejā pa kāpnēm un iegāja “Ceļakmens” ēdamzālē, nesdams plecā savu plakano ādas somu. Viņš bridi apstājās durvis un noskatījās, kā sarkanmatainais viesnīcnieks salīcis kaut ko cītīgi dara uz bāra letes.
Dodamies tālāk, Hronists noklepojās. Piedod, ka nogulēju tik ilgi! viņš teica. Īstenībā nav… Redzēdams, kas atrodas uz letes, viņš aprāvās. Vai tu gatavo pīrāgu?
Kots atvilka pirkstus no uzritinātās mīklas malas un paskatījās augšup. Pīrāgus, viņš atbildēja, uzsvērdams daudzskaitļa galotni. jā. Kāpēc tu tā jautā?
Hronists pavēra muti, tad atkal to aizvēra. Viņa skatiens mirkli pievērsās zobenam, kas pelēks un mēms karājās aiz bāra, tad atgriezās pie sarkanmatainā vīrieša, kas rūpīgi līdzināja mīklu gar plāts malu. Kādu pīrāgu?
- Ar āboliem. Kots izslējās taisni un uzmanīgi izdarīja trīs griezumus pīrāga virskārtā. Vai tu zini, cik grūti ir izcept labu pīrāgu?
- Laikam nezinu vis, Hronists atzinās un bažīgi paskatījās apkārt.
- Kur ir tavs palīgs?
- To var uzminēt tikai pats Dievs, sacīja viesnīcnieks. Tas ir diezgan grūti. Proti, gatavot pīrāgus. Diez vai tu gribēsi ticēt, bet tā ir ļoti sarežģīta norise. Maizi izcept ir viegli. Zupu izvārīt ir viegli. Pudiņu pagatavot ir viegli. Bet pīrāgs ir sarežģīta padarīšana. Tas nekad neienāk prātā, iekams pats neesi izmēģinājis roku.
Hronists itin kā piekrizdams nenoteikti pamāja ar galvu un šķita neziņā, ko vēl viņam pieklātos sacīt. Nokratījis somu no pleca, viņš nolika to uz tuvākā galdiņa.
Kots noslaucīja rokas priekšautā. Pēc tam kad esi izspiedis ābolus sidram, vai tu zini, kas jādara ar pārpalikušo masu?
- Ar čagām?
- Ar čagām, Kots atkārtoja, izskatīdamies nepārprotami atvieglots. -Jā, tāds ir pareizais nosaukums. Un ko ar tām dara pēc tam, kad sula ir izspiesta?
- No vīnogu čagām sanāk viegls vīns, Hronists teica. Vai eļļa, ja biezumu ir daudz. Bet ābolu čagas nekur lāgā nav derīgas. Tās var izmantot par mēslojumu vai mulču, bet arī tie nav nekas izcils. Visbiežāk cilvēki tās izbaro lopiem.
Kots domīgi pamāja ar galvu. Diez vai kāds tās vienkārši izmet. Šejienieši cenšas lietderīgi izmantot visu, kas iespējams. Čagas… Viņš izrunāja šo vārdu gluži kā izgaršodams. Šī doma man nedod miera jau divus gadus.
Hronists izskatījās izbrīnījies. To tev būtu varējis pateikt jebkurš pilsētiņas iedzīvotājs.
Viesnīcnieks sarauca pieri. Ja tas ir kaut kas tāds, ko zina visi, es nevaru atļauties jautāt, viņš teica.
Kaut kur ar troksni aizcirtās durvis, un pēc tam atskanēja moža, nevērīga svilpošana. No virtuves iznāca Basts, nesdams rokās klēpi akmeņozola zaru, kas bija ievīstīti baltā palagā.
Kots drūmi paskatījās uz ienācēju un saberzēja plaukstas. Jauki! Un ko lai mēs… Viņa acis samiedzās šaurāk. Vai tie ir mani labie palagi?
Basts paskatījās uz vīstokli sev rokās. Bet, Reši, viņš lēni sacīja,
- viss atkarīgs, kā uz to skatās. Vai tev ir arī slikti palagi?