īsu brīdi viesnīcnieka acis dusmīgi iezibējās, bet tad viņš nopūtās.
- Labi, nav svarīgi! Pastiepis roku, viņš izvilka no klēpja vienu atsevišķu zaru. Nu, ko tad lai mēs ar šiem darām?
Basts paraustīja plecus. Es pats īsti nesaprotu, Reši. Zinu, ka sithi mēdza likt galvā akmeņozola vainagus, kad jāja medīt ādas dejotājus…
- Mēs nevaram staigāt apkārt ar akmeņozola vainagiem galvā! Kots noliedzoši atmeta. Cilvēki sāktu runāt.
- Man vienalga, ko domā šejienes lempji! Basts norūca un sāka vīt kopā vairākus garus, lokanus zarus. Ja tāds dejotājs iekļūst tavā ķermenī, tu kļūsti par raustāmu lelli. Viņš var piespiest tevi kaut nokost pašam savu mēli! Basts pacēla pusgatavo loku sev pie galvas, pārbaudīdams, kā tas pieguļ. Tad viņš saviebās. Durstīgs!
- Stāstos, kurus es esmu dzirdējis, sacīja Kots, arī akmeņozols spēj ievilināt tos ķermenī.
- Vai mēs nevaram vienkārši nēsāt klāt dzelzi? Hronists jautāja. Abi vīri aiz letes izbrīnījušies paskatījās uz viņu, it kā būtu gandrīz aizmirsuši par viņa klātbūtni. Nu, ja tas ir kāds faelēns…
- Nesaki “faelēns”! Basts pikti pārtrauca. Tas izklausās pēc bērna valodas. Tie jāsauc par Fae zemes būtnēm. Ja gribi, par faeliešiem.
Hronists bridi klusēja, tad turpināja: Ja tāds radījums ielien cilvēkā, kurš nēsā klāt dzelzi, vai tad dzelzs viņu neievainos? Vai tāds radījums tūlīt neizlēks ārā?
- Viņi var piespiest tevi. Nokost. Pašam savu. Mēli, Basts atkārtoja, it kā runādams ar sevišķi neattapīgu bērnu. Kolīdz viņi ir iekļuvuši tevī, tā izmantos tevis paša roku, lai izrautu tev aci tikpat viegli kā noplūktu margrietiņu. Kāpēc tu domā, ka viņi neizmantos to bridi, lai norautu tev aproci vai gredzenu? Viņš papurināja galvu un paskatījās lejup, lai ievītu vēl vienu spoži zaļu akmeņozola zaru aplī, kuru turēja rokās. Turklāt lai mani pērkons sasper, ja es nēsāšu dzelzi!
- Ja viņi var izlēkt no ķermeņa, Hronists teica, kāpēc tad vakarējais radījums to nedarīja? Kāpēc neieskrēja kādā no mums?
Pagāja krietns bridis, iekams Basts saprata, ka abi pārējie vīri skatās uz viņu. Jūs jautājat man? viņš neticīgi iesmējās. Man nav ne jausmas! Anpauen. Pēdējos no šiem dejotājiem medīja pirms vairākiem gadu simtiem. Sen pirms manas dzimšanas. Esmu tikai dzirdējis stāstus.
- Kā tad mēs varam zināt, ka tas neizlēca ārā? Hronists lēni un it kā negribīgi jautāja. Kā mēs varam zināt, ka tas joprojām nav tepat? Viņa skatiens bija ļoti saspringts. Kā lai mēs zinām, ka tas pašlaik nav iekļuvis kādā no mums?
- Man šķita, ka tas nomira reizē ar algotņa ķermeni, Kots teica.
- Mēs būtu redzējuši, ja tas izlīstu ārā. Viņš paskatījās uz Bastu. Cik zinu, tie izskatās kā tumša ēna vai dūmi, kad pamet cilvēka ķermeni, vai tā nav?
Basts apstiprinoši pamāja ar galvu. Turklāt, ja tas briesmonis būtu izlēcis ārā, tas būtu meties nogalināt cilvēkus ar savu jauno ķermeni. Tā viņi parasti dara. Pārmetas no cita uz citu, līdz visi ir beigti.
Viesnīcnieks ar pārliecinošu smaidu paskatījās uz Hronistu. Nu, redzi? Tas pat varēja nebūt dejotājs. Varbūt tikai kaut kas līdzīgs.
Hronists joprojām izskatījās satraukts. Bet kā mēs varam to droši zināt? Tas šobrīd var būt ielīdis jebkurā pilsētiņas iedzīvotājā…
- Tas var būt ielīdis mani, Basts nevērīgi atmeta. Varbūt es pašlaik tikai gaidu, līdz tu zaudēsi modrību, un tad iekodīšos tev krūtīs, tieši virs sirds, un izdzeršu visas tavas asinis! Izsūkšu kā sulu no plūmes.
Hronists saknieba lūpas. Tas nav smieklīgi.
Basts paskatījās augšup uz Hronistu un atsedza zobus platā, velnišķā smaidā. Taču viņa sejas izteiksmē bija kaut kas mazliet neparasts. Tā mazliet par ilgu kavējās viņa sejā. Smaids bija mazliet par platu. Basta acis lūkojās nevis tieši uz pierakstltāju, bet mazliet sānis no tā.
Basts bridi klusēja, un viņa veiklie pirksti bija pārstājuši ņirbēt starp zaļajām lapām. Viņš it kā ziņkārīgi paskatījās lejup uz savām rokām, tad nometa puspabeigto akmeņozola apli uz letes. Smīns viņa sejā pārtapa blāvā vienaldzībā, un viņš pārlaida neizteiksmīgu skatienu ēdamzālei.
- Te veyan? viņš dīvainā balsi teica, un aizplīvurotajās acīs vīdēja mulsums. Te-tanten ventelanet?
Tad zibens ātrumā Basts izlēca no savas vietas aiz letes un metās uz Hronista pusi. Pierakstītājs strauji pietrūkās kājās un pārbiedēts bēga projām. Viņš apgāza divus galdiņus un pusduci krēslu, tad aizķērās, paklupa un nokrita uz grīdas, izmisīgi vēcinādams rokas un kājas, un sāka drudžaini rāpties uz durvju pusi.
Kādā neprātīgā brīdī Hronists, bāls un pārbiedēts, pār plecu pameta ašu skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka Basts ir paspēris tikai dažus soļus. Tumšmatainais jaunais vīrietis stāvēja pie letes, saliecies čokurā un kratīdamies bezpalīdzīgos smieklos. Ar vienu roku pa pusei aizsedzis seju, ar otru viņš rādīja uz Hronistu. Viņš smējās tik aizrautīgi, ka gandrīz nespēja paelpot. Pēc brīža viņam vajadzēja pasniegties un pieturēties pie letes, lai noturētu līdzsvaru.
Hronista seja bija zilgani bāla. Tu, ēzelis tāds! viņš iesaucās, sāpīgi trausdamies kājās. Tu… tu… ēzelis!
Joprojām smiedamies gluži bez elpas, Basts pacēla abas rokas un savilka plaukstas līdzīgi nagotām ķepām kā bērns, kurš tēlo lāci.
- Bast! viesnīcnieks viņu aprāja. Nudien, Bast, izbeidz! Bet, kaut gan Kota balss skanēja bargi, viņa acīs dzirkstīja smiekli. Viņa lūpas noraustījās, slāpējot smaidu.
Ar katru kustību pauzdams aizskartu pašcieņu, Hronists pacēla un salika pa vietām galdiņus un krēslus, atsizdams tos pret grīdu mazliet skaļāk, nekā nepieciešams. Beidzot atgriezies savā sākotnējā vietā, viņš stīvi apsēdās. Tobrīd Basts bija atkal aizgājis aiz letes un uzkrītoši pievērsis uzmanību rokās saņemtajam akmeņozola zaram.
Hronists naidīgi paskatījās uz viņu un saberzēja sasisto stilbu. Basts apspieda skaņu, kas varēja būt arī klepus.
Kots guldzoši pasmējās pie sevis un, izvilcis no akmeņozolu klēpja vēl vienu zaru, pievienoja to garajai vītnei, ko bija sācis darināt. Pacēlis galvu, viņš uztvēra Hronista skatienu. Kamēr neesmu aizmirsis: šodien te iegriezīsies daži cilvēki, ka vēlēsies izmantot tavus pierakstītāja pakalpojumus.
Hronists izskatījās pārsteigts. Patiešām?
Kots pamāja ar galvu un ērcīgi nopūtās. Jā. Ziņa par tevi ir apskrējusi apkārtni, un tur nekas vairs nav līdzams. Kad viņi nāks šurp, būs vien
jātiek galā. Par laimi, ikviens, kam rokas darbojas, līdz pusdienlaikam būs aizņemts labības laukā, tāpēc par to varam neraizēties līdz…
Viesnīcnieka pirksti neveikli aizķērās, aizlaužot akmeņozola zariņu, un viņa īkšķa mīkstumā dziļi iedūrās ērkšķis. Sarkanmatainais vīrietis nesarāvās un nenolamājās, tikai nikni paskatījās uz plaukstu, virs kuras izspiedās asins lāse, koša kā sarkana oga.
Saraucis pieri, viesnīcnieks pacēla īkšķi pie mutes. Smejošā izteiksme pazuda no viņa sejas, un acis kļuva skarbas un tumšas. Viņš pasvieda sānis nepabeigto akmeņozola vītni ar tik uzsvērti nevērīgu kustību, ka tā šķita gandrīz biedējoša.
Viņš vēlreiz paskatījās uz Hronistu, un viņa seja bija pilnīgi mierīga.
- Gribu teikt tikai to, ka mums saprātīgi jāizmanto laiks, pirms citi mūs pārtrauc, viņš sacīja. Bet man šķiet, ka pirms tam tu varētu vēlēties brokastis.
- Ja tas nesagādā pārāk daudz neērtību, Hronists atbildēja.
- Nepavisam ne, Kots teica un pagriezās uz virtuves pusi.