Basts noskatījās, kā viesnīcnieks iziet pa durvīm, un viņa sejā iegula raižpilna izteiksme. Tev vajadzēs noņemt sidru no plīts un nolikt to dzesēties aizmugures kambarī! Basts skaļi iesaucās viņam nopakaļ.
- No pēdējās porcijas sanāca drīzāk džems, nevis sula. Un ārā es atradu dažus garšaugus. Noliku tos uz lietusūdens mucas. Iesaku tev uzmest aci, vai tur ir kaut kas noderīgs vakariņām.
Palikuši ēdamzālē vieni, Basts un Hronists krietnu bridi raudzījās viens otrā pāri letei. Vienīgā skaņa bija attāls būkšķis, aizcērtoties pagalma durvīm.
Basts pabeidza pēdējos pielabojumus vainagam, ko turēja rokās. Bet tad, šķietami pārdomājis, viņš dziļi ievilka krūtīs gaisu, aizvēra acis un izpūta elpu uz akmeņozola lapām tik maigi, ka tās gandrīz nesakustējās. <
Atkal atvēris acis, Basts uzklāja sejai pievilcīgu, aizbildinošu smaidu un piegāja pie Hronista. Viņš sniedza sēdošajam vīrietim akmeņozola vainagu.
Hronists nepakustējās, lai to paņemtu.
Smaids nenozuda no Basta sejas. Tu nepamanīji, jo biji aizņemts ar krišanu uz grīdas, jaunais vīrietis sacīja klusā, rāmi tīkamā balsī, bet viņš no sirds smējās, kad tu meties bēgt. Trīs sulīgi smējieni no pašiem dziļumiem! Viņam ir brīnišķīgi smiekli. Kā gatavi augļi. Kā mūzika. Nebiju tos dzirdējis mēnešiem ilgi.
Kautri smaidīdams, Basts vēlreiz sniedza Hronistam vainagu. Tāpēc tas ir tev. Es pievienoju tam visu gramāriju, kāda ir manā rīcībā. Tāpēc tas saglabāsies dzīvs un zaļš ilgāk, nekā tu vari iedomāties. Savācu akmeņozola zarus tieši tā, kā tas jādara, un veidoju to pats savām rokām.
Uzmeklēju, pagatavoju un apdarināju noteiktam mērķim. Viņš pastiepa vainagu vēl uz priekšu, kā nokaunējies zēns varētu sniegt kādam puķu pušķi. Ņem! H ir dāvana, kas dota pēc brīvas gribas. Dodu tev to bez jebkādām saistībām vai prasībām.
Hronists vilcinādamies pasniedzās un paņēma vainagu. Viņš to apskatīja, grozīdams rokās. Tumši zaļajās lapās kā dārgakmeņi mirdzēja sarkanas ogas, un vainags bija tik prasmīgi novīts, ka dzeloņi vērsās uz āru. Hronists piesardzīgi uzlika to galvā, un vijums ērti piekļāvās pierei.
Basts pasmīnēja. Lai dzīvo Nekārtību Valdnieks! viņš iesaucās, pasviezdams gaisā rokas, un sajūsmināti iesmējās.
Hronista lūpas savilkās smaida, un viņš noņēma vainagu. Nu, tā! viņš klusi sacīja, ielikdams rokas klēpī. Vai tas nozīmē, ka mēs esam nokārtojuši rēķinus?
Basts neizpratnē piešķieba galvu.
Hronists neveikli sagrozījās. Par to, ko tu teici… pagājušajā naktī…
Basts izskatījās pārsteigts. Ak nē! viņš nopietni atbildēja un papurināja galvu. Nē. Nepavisam ne. Tu piederi man līdz pat kaulu smadzenēm. Tu esi manas vēlmes instruments. Basts pameta ašu skatienu uz virtuvi, un viņa seja apmācās. Un tu zini, kāda ir mana vēlme. Liec viņam atcerēties, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā viesnīcnieks, kurš prot gatavot pīrāgus! Pēdējais vārds izskanēja gluži kā spļāviens.
Hronists novērsa skatienu un neomulīgi sagrozījās sēdeklī. Es joprojām nezinu, kā varu to izdarīt.
- Tu darīsi visu, ko spēsi, Basts klusi teica. Tu izvilksi viņu no čaulas. Tu viņu pamodināsi! Pēdējos vārdus viņš izrunāja ar īpašu degsmi.
Basts uzlika roku Hronistam uz pleca, un viņa zilās acis tikko jaušami savilkās. Tu liksi viņam atcerēties. Tu to izdarīsi.
Hronists brīdi vilcinājās, tad paskatījās uz akmeņozola vainagu sev klēpī un īsi pamāja ar galvu. Es darīšu, ko spēšu.
- Tas ir viss, ko mēs varam, Basts teica un draudzīgi paplikšķināja Hronistam pa muguru. Starp citu, kā jūtas tavs plecs?
Pierakstītājs to pagrozīja, un šī kustība šķita tāda kā neiederīga, jo pārējais ķermenis palika sastindzis un nekustīgs. Notirpis. Auksts. Bet nesāp.
-Tā tam jābūt. Es tavā vietā neraizētos. Basts uzmundrinoši pasmaidīja. Jums, cilvēkiem, dzīve ir pārāk īsa, lai satrauktos par sīkumiem.
* * *
Pienāca un pagāja brokastu maltīte. Kartupeļi, grauzdēta maize, tomāti un olas. Hronists notiesāja pienācīgu porciju, un Basts ēda par trijiem. Kots rosījās turpat tuvumā: papildināja malkas krājumus, piemeta ugunij pagales, gatavodamies pīrāgu cepšanai, un samaisīja dzesēšanai nolikto sidru.
Kad viņš novietoja uz letes divas krūzes, ārpusē uz lieveņa koka grīdas atskanēja zābakos ieautu kāju troksnis, skaļāks par klauvējieniem. Brīdi vēlāk durvīs strauji parādījās kalēja māceklis. Kaut gan tikko sasniedzis sešpadsmit gadu vecumu, viņš bija plecīgs puisis muskuļotām rokām, viens no garākajiem vīriešiem pilsētiņas iedzīvotāju vidū.
- Sveiks, Aron! viesnīcnieks rāmi sacīja. Lūdzams, aizver durvis! Arā griežas putekļi.
Kad kalēja māceklis pagriezās pret durvīm, viesnīcnieks un Basts pēc neizteiktas vienošanās aši pabāza lielāko daļu akmeņozola zaru zem letes. Kad atnācējs pagriezās atpakaļ pret viņiem, Basts knibinājās ap kaut ko līdzīgu mazam, nepabeigtam vainagam. Itin kā nevērīgi nodarbinādams pirkstus, lai tiem dīkā nebūtu garlaicīgi.
Šķiet, nepamanījis nekādu atšķirību, Arons ātri piegāja pie letes.
- Kota kungs! viņš satraukti teica. Vai es varētu dabūt kādu ēdamo ceļam? Viņš pavēcināja tukšu rupja audekla maisu. Kārters teica, tu zināšot, kas tādā reizē vajadzīgs.
Viesnīcnieks pamāja ar galvu. Man ir maize un siers, desa un āboli. Viņš pamāja Bastam, kas paķēra maisu un pazuda virtuves durvīs. Vai Kārters šodien pošas kaut kur projām?
- Gan viņš, gan es, zēns atbildēja. Orrisoni šodien Trejā pārdod aitas gaļu. Viņi sarunāja, ka mēs ar Kārteru brauksim līdzi, jo ceļi pašlaik nav droši, un vispār…
- Trejā, viesnīcnieks domīgi atkārtoja. Tātad agrāk par rītdienu jūs nebūsiet atpakaļ.
Kalēja māceklis uzmanīgi nolika uz nospodrinātās sarkankoka letes plānu sudraba gabaliņu. Kārters cer arī atrast citu zirgu Nellijas vietā. Bet, ja tas neizdošoties, viņš laikam pāriešot karaļa maizē.
Kots savilka augšup uzacis. Kārters grasās pieteikties armijā?
Zēns pasmaidīja, un smaidā jautās dīvains smīna un rūgtuma sajaukums. Nekas cits neatlikšot, viņš saka, ja nebūšot zirga, ko jūgt ratos. Armijā cilvēks vismaz esot apgādāts, paēdināts un dabūjot izceļoties pa pasauli. Puiša acis satraukti zibēja, un zēniska dedzība sejā mijās ar pieauguša vīrieša nopietnību un bažām. Un tagad par iestāšanos armijā vairs nedod sudraba noblu. Tagad viņi katram jaunpienācējam dod rojālu. Veselu zelta rojālu!
Viesnīcnieka seja sadrūma. Vai Kārters ir vienīgais, kurš domā par pāreju karaļa maizē? Viņš ieskatījās zēnam acīs.
- Rojāls ir liela nauda, kalēja māceklis atzina, un viņa lūpās pazibēja viltīgs smīns. Un, kopš nomira mans tēvs un mamma pārcēlās no Rannišas uz šejieni, dzīve ir gājusi uz slikto pusi.
- Un ko tava māte domā par to, ka tu varētu pieteikties armijā?
Zēna seja apmācās. Tikai nestājies viņas pusē! viņš neapmierināts
izmeta. Es cerēju, ka tu sapratīsi. Tu esi vīrietis un zini, ka māte ir jāapgādā.
- Es zinu, ka tava māte labāk gribētu redzēt tevi mājās un drošībā nekā peldēties zeltā, zēn.
- Man apnicis, ka visi sauc mani par “zēnu”! kalēja māceklis noskaldīja, un viņa vaigos sakāpa sārtums. Armijā es sevi varētu labi parādīt. Līdzko mēs piedabūsim dumpiniekus zvērēt uzticību Nožēlnieku karalim, viss atkal ies uz labo pusi. Beigsies nodevu plēšana. Bentlijiem nebūs jāzaudē zeme. Ceļi atkal kļūs droši.
Pēc tam viņš sadrūma, un īsu mirkli viņa seja nemaz vairs neizskatījās jauna. Un manai mammai vairs nevajadzēs raizēties katru reizi, kad es nebūšu mājās, viņš sacīja nomāktā balsī. Viņai nebūs trīsreiz naktī jāceļas augšā, lai pārbaudītu logu slēģus un durvju aizbīdni.