Sastapis viesnīcnieka skatienu, viņš izslējās taisnāk. Kad zēns iztaisnoja plecus, viņš bija gandrīz par galvas tiesu garāks nekā viesnīcnieks.
- Dažreiz cilvēkam pienākas atbalstīt savu karali un savu zemi.
- Un kā būs ar Rouzu? viesnīcnieks klusi jautāja.
Māceklis pietvīka un samulsis nodūra acis. Viņa pleci atkal saguma, un viņš kļuva līdzīgs sašļukušai burai, ko pametis vējš. Ak mūžs, vai tiešām par mums zina visi?
Viesnīcnieks apstiprinoši pamāja ar galvu un draudzīgi pasmaidīja.
- Tādā pilsētiņā kā mūsējā nemēdz būt noslēpumu.
- Nu labi! Arons apņēmīgi noteica. Es to daru arī viņas dēļ. Mūsu abu dēļ. Par to, ko nopelnīšu un iekrāšu, es varēšu nopirkt mums māju vai atvērt veikalu, nemeklējot palīdzību pie kāda draņķīga augļotāja.
Kots pavēra muti, tad atkal to aizvēra. Dompilnu seju viņš lēni un dziļi ievilka elpu un jautāja, šķiet, ļoti rūpīgi izvēlēdamies vārdus: Aron, vai tu zini, kas ir Kvouts?
Kalēja māceklis iepleta acis. Neesmu jau idiots! Vēl vakar vakarā mēs pārcilājām stāstus par viņu, atceries? Pāri viesnīcnieka plecam zēns pameta skatienu uz virtuves pusi. Paklau, man jāiet! Kārters būs nikns kā zvērs, ja es…
Kots mierinoši atmeta ar roku. Es gribu tev izteikt priekšlikumu, Aron. Noklausies, kas man sakāms, un tu dabūsi savu ēdamo par brīvu. -
Viņš pastūma sudraba gabaliņu atpakaļ pāri letei. Tad tu varēsi par šo Trejā nopirkt kaut ko skaistu Rouzai.
Arons piesardzīgi pamāja ar galvu. Izklausās pieņemami.
- Ko tu zini par Kvoutu no stāstiem, kurus esi dzirdējis? Kāds ir pieņemtais priekšstats par viņu?
Arons iesmējās. Piedevām tam, ka viņš ir miris?
Kots tikko jaušami pasmaidīja. Piedevām tam, ka viņš ir miris.
- Viņš zināja visas slepenās maģijas, Arons teica. Viņš zināja sešus vārdus, kuri jāiečukst zirgam ausī, lai tas noskrietu simt jūdžu auļos. Viņš mācēja pārvērst dzelzi zeltā un notvert zibeni kvartas tilpuma krūzē, lai paglabātu vēlākai vajadzībai. Viņš zināja dziesmu, kas atdarīja jebkuru atslēgu, un spēja ar vienu roku iedragāt stipras ozolkoka durvis…
Arona balss brīdi pieklusa. Īstenībā viss ir atkarīgs no konkrētā stāsta. Dažreiz viņš ir krietns vīrs, gluži kā Drosmīgais Princis. Reiz viņš izglāba vairākas meitenes no briesmoņu bara…
Kots vēlreiz bāli pasmaidīja. Es zinu.
- …bet citos stāstos viņš ir vistīrākais nelietis, Arons turpināja.
- Viņš nozaga Universitātei maģijas noslēpumus. Redzi, tāpēc jau viņu izsvieda no turienes. Un viņu nesauca par Kvoutu Karaļkāvēju, jo viņš labi spēlēja lautu.
Smaids bija pazudis no viesnīcnieka sejas, tomēr viņš pamāja ar galvu. Taisnība. Bet kāds viņš bija?
Arona pierē ievilkās dziļākas rievas. Viņam bija sarkani mati, ja to tu gribi zināt. H apgalvots visos stāstos. Ar zobenu rīkojās kā īstens velns. Bija briesmīgi gudrs. Un ar nepārspējamu sudraba mēli ar runāšanu mācēja izkulties cauri jebkādām nepatikšanām.
Viesnīcnieks pamāja ar galvu. Jā. Tātad, ja tu būtu Kvouts un briesmīgi gudrs, kā pats saki, un piepeši izrādītos, ka tava galva ir tūkstoš rojālu vērta un par tās nociršanu varētu dabūt veselu hercogisti, ko tu darītu?
Kalēja māceklis pakratīja galvu un pilnīgā neziņā paraustīja plecus.
- Nu labi, ja es būtu Kvouts, viesnīcnieks teica, es notēlotu savu nāvi, mainītu vārdu un sameklētu mazu pilsētiņu kaut kur nekurienes vidū. Tad es atvērtu viesnīcu un darītu visu iespējamo, lai pazustu no publikas acīm. Viņš ieskatījās jaunā vīrieša acīs. Lūk, ko es darītu!
Arona skatiens pārskrēja viesnīcnieka sarkanajiem matiem, pēc tam zobenam, kas karājās virs letes, un atkal sastapās ar viesnīcnieka acīm.
Kots lēni pamāja ar galvu un norādīja uz Hronistu. Šis vīrs nav parasts pierakstītājs. Viņš ir vēsturnieks, kas atnācis šurp, lai pierakstītu manas dzīves patieso stāstu. Sākumu tu esi nokavējis, tomēr, ja vēlies, vari palikt un noklausīties pārējo. Viņš nepiespiesti pasmaidīja. Es varu tev pastāstīt stāstus, kurus neviens vēl nav dzirdējis. Stāstus, kurus neviens nekad nedzirdēs. Stāstus par Felurianu un par to, kā es no ademiem mācījos cīņas prasmi. Patiesību par princesi Arielu.
Viesnīcnieks pastiepa roku pāri letei un pieskārās zēna elkonim.
- Patiesība ir tāda, Aron, ka tu man patīc. Man šķiet, ka tu esi neparasti asredzīgs, un man ļoti negribētos, lai tu nevērtīgi aizsvied savu dzīvi. Viņš dziļi ievilka elpu un cieši ieskatījās kalēja māceklim acīs. Viņa acis bija dzirkstoši zaļas. Es zinu, kā sākās šis karš. Es zinu patiesību par šo karu. Kad tu būsi to noklausījies, tev pāries dedzīgā vēlēšanās traukties projām un zaudēt dzīvību visas šīs karošanas vārdā.
Viesnīcnieks pamāja uz vienu no tukšajiem krēsliem pie Hronista galdiņa un pasmaidīja tik pievilcīgu un nepiespiestu smaidu, kāds piederētos pasaku princim. Nu, ko tu saki?
Ārons raudzījās viesnīcniekā ar ilgu un ciešu skatienu, un viņa acis vairākkārt uzzibēja augšup līdz zobenam un atpakaļ. Ja tu patiešām esi… Viņa balss aprāvās, bet sejas izteiksme nepārprotami pauda jautājumu.
- Es patiešām esmu, Kots saudzīgi un pārliecinoši atbildēja.
- … vai tad es varu redzēt tavu apmetni, kuram nav noteiktas krāsas? māceklis smīnēdams noprasīja.
Viesnīcnieka pievilcīgais smaids kļuva stings un trausls kā saplaisājusi stikla rūts.
-Tu jauc Kvoutu ar Taborlinu Lielo, Hronists lietišķi sacīja no savas telpas malas. Apmetnis bez noteiktas krāsas piederēja Taborlinam.
Ārons samulsušu seju pagriezās pret pierakstītāju. Un kas tad piederēja Kvoutam?
- Ēnu apmetnis, Hronists atbildēja. Tas ir, ja es pareizi atceros.
Zēns pagriezās atpakaļ pret bāra leti. Ja tā, vai tu vari parādīt
man savu ēnu apmetni? viņš jautāja. Vai kaut ko no maģijas? Man to vienmēr ir gribējies redzēt. Pietiktu ar nelielu uguni vai zibeni. Es negribu tevi nogurdināt.
Pirms viesnīcnieks paguva atbildēt, Ārons skaļi un negaidīti iesmējās. Es tikai drusku pajokoju, Kota kungs! Viņš atkal pasmīnēja, un šoreiz smīns bija platāks nekā iepriekš. Augstie kungi, nekad mūžā vēl neesmu redzējis tādu meli kā tu! Pat mans tēvocis Alvans nespēja melot ar tik svēti nopietnu seju!
Viesnīcnieks nolaida skatienu un nomurmināja kaut ko nesaprotamu.
Ārons pastiepās pāri letei un uzlika plato plaukstu Kotam uz pleca.
- Es saprotu, ka tu gribi palīdzēt, Kota kungs, viņš draudzīgi teica. Tu esi labs cilvēks, un es padomāšu par to, ko tu sacīji. Vēl jau es neskrienu pieteikties. Es tikai gribu kārtīgi apsvērt visas iespējas.
Viņš skumīgi pakratīja galvu. Nē, nudien! Šorīt visi cenšas man iestāstīt, ko kurš spēj. Mamma paziņoja, ka viņai esot dilonis. Rouza pateica, ka esot stāvokli. Kalēja māceklis izlaida plaukstu caur matiem un guldzoši iesmējās. Bet tavam stāstam pienākas pirmā godalga, teikšu, kā ir!
- Saproti… Kots piespieda sevi nevarīgi pasmaidīt. Es nespētu skatīties tavai mammai acis, ja nebūtu mēģinājis tevi aizkavēt.
-Ja tu būtu izvēlējies pieticīgāku ēsmu, varbūt es būtu to norijis, zēns teica. Bet visiem taču ir zināms, ka Kvouta zobens bija no sudraba. Viņš pameta skatienu augšup uz zobenu, kas karājās pie sienas. Un to nesauca “Neprāts”. To sauca “Kaisera”, dzejnieku kāvējs.