Pēc šiem vārdiem viesnīcnieks mazliet atrāvās atpakaļ. Dzejnieku kāvējs?
Arons ietiepīgā apņēmībā pamāja ar galvu. Jā gan! Un tavam pierakstītājam ir taisnība. Kvouta apmetnis bija darināts no zirnekļu tīkliem un ēnām, un viņš nēsāja gredzenus visos pirkstos. Kā tur bija?
“Pieci gredzeni viņam uz vienas rokas Dzintara, kaula, dzelzs, akmens un koka.
Otrā rokā…”
Kalēja māceklis sarauca pieri. Pārējo neatceros. Tur bija kaut kas par uguni…
Viesnīcnieka sejā parādījās neizdibināma izteiksme. Viņš pievērsa skatienu paša plaukstām, kas gulēja uz bāra letes, un pēc brīža sāka runāt:
"Otras rokas gredzenus neredz acs.
Pirmais asins svītra, tieva kā mats,
Otrajā pirkstā gredzens no gaisa vīts,
Trešajā vizošas ledus adatas stīdz,
Ceturtais mirgo kā liesmiņa sārta,
Un vispēdējais gredzens bez vārda."
- Pareizi! Ārons smaidīdams iesaucās. Tev tur aiz letes nekā tāda nav, vai ne? Viņš pastiepās uz pirkstgaliem, it kā gribēdams kaut ko saskatīt.
Kots izspieda bālu, neveiklu smaidu. Nē. Tur nekā tāda nav.
Abi satrūkās, jo Basts ar troksni uzsvieda uz letes piepildīto Arona maisu. Tur jums abiem ar Kārteru pietiks divām dienām un vēl daudz paliks pāri! Basts skarbi noskaldīja.
Arons uzmeta maisu plecā un sāka iet uz durvju pusi, bet tad apstājās un paskatījās atpakaļ uz abiem vīriem aiz letes. Man ļoti nepatīk lūgt pakalpojumus. Vecais Kobs teica, ka paturēšot acīs manu mammu, bet…
Basts izgāja letes otrā pusē un sāka bīdīt Aronu uz durvju pusi. Viņai noteikti klāsies labi. Es iegriezīšos arī pie Rouzas, ja tu tā vēlies. Viņš paskatījās uz kalēja mācekli ar platu, juteklisku smaidu. Gādāšu, lai viņa nejūtas vientuļa un tamlīdzīgi.
- Es par to būtu ļoti pateicīgs, Arons sacīja ar atvieglojumu balsī.
- Kad gāju projām, viņa bija diezgan izmisusi. Viņai nekaitētu kāds mierinājums.
Basts pa pusei pavēra viesnīcas ārdurvis un pārlaida plecīgajam puisis pārsteigtu, neticīgu skatienu. Tad viņš papurināja galvu un atgrūda durvis līdz galam. Labi, dodies prom! Izpriecājies pa lielpilsētu! Nedzer pliku ūdeni!
Aizvēris durvis, Basts piespieda pieri pie koka, it kā pēkšņi justos paguris. Viņai nekaitētu kāds mierinājums? viņš neticīgi atkārtoja. Es ņemu atpakaļ visus agrākos vārdus par to, ka šis zēns ir gudrs! Basts pagriezās ar seju pret bāru, vienlaikus pārmetoši pastiepis pirkstu pret aizvērtajām durvīm. Lūk, kas notiek, ja cilvēks diendienā strādā ar dzelzi! viņš bargi noteica, gluži kā uzrunādams visu ēdamzāli.
Viesnīcnieks neskanīgi pasmējās un atspiedās pret leti. Te nu bija mana leģendārā sudraba mēle!
Basts nicinoši nosēcās. Tas zēns ir idiots, Reši!
- Vai man jājūtas labāk, zinot, ka es neesmu spējis pārliecināt idiotu, Bast?
Hronists paklusi noklepojās. Drīzāk tas apliecina tavu prasmi teicami izpildīt lomu, kuru tu šeit spēlē, viņš teica. Tu tik meistarīgi esi tēlojis viesnīcnieku, ka viņi nav spējīgi redzēt tevī kaut ko citu. Viņš aplaida roku tukšajai kroga zālei. Atklāti sakot, es brīnos, ka tu sadomāji riskēt ar visu savu šejienes dzīvi tikai tādēļ, lai atturētu to zēnu no armijas.
- Nekāda dižā riska tur nebija, viesnīcnieks atbildēja. No manas dzīves tikpat nav lielas jēgas. Viņš izslējās taisni un, aizgājis letes otrā pusē, devās pie galdiņa, pie kura sēdēja Hronists. Es esmu atbildīgs par ikvienu, kurš mirst šajā bezjēdzīgajā karā. Cerēju paglābt no tā vismaz vienu cilvēku. Acīmredzot es nespēju pat to.
Viņš apsēdās krēslā pretī Hronistam. Pie kā mēs vakar palikām? Nebūtu jēdzīgi atkārtoties, ja bez tā var iztikt.
- Tu nupat biji izsaucis vēju un sadevis Ambrozam pēc nopelniem, sacīja Basts, joprojām stāvēdams pie durvīm. Un kā ķerts sēroji par savu iemīļoto.
Kots paskatījās uz viņu. Es nemēdzu sērot, Bast.
Hronists paņēma savu plakano ādas somu un izvilka papīra lapu, kurai trīs ceturtdaļas bija aprakstītas sīkā, precīzā rokrakstā. Ja gribi, es varu izlasīt tev priekšā pēdējos teikumus.
Kots pacēla roku. Es pietiekami labi atceros tavu šifru, lai mācētu izlasīt to pats, viņš gurdi sacīja. Padod šurp! Varbūt tas dos jaunu sparu. Viņš paskatījās uz Bastu. Nāc un apsēdies, ja gribi klausīties! Es necietīšu, ka tu zibinies apkārt.
Basts pienāca un apsēdās. Kots dziļi ievilka elpu un pārlaida skatienu vakardienas stāsta pēdējai lappusei. Viesnīcnieks ilgi klusēja. Viņš savilka lūpas vaibstā, kas varēja nozīmēt neapmierinātību, taču pēc brīža tajās parādījās kaut kas līdzīgs smaidam.
Viņš domīgi pamāja ar galvu, neatraudams acis no papīra lapas. Cik lielu dalu no sava neilgā mūža es veltīju tam, lai iekļūtu Universitātē! viņš teica. Es gribēju tur nokļūt jau krietni pirms manas trupas bojāejas. Vēl pirms uzzināju, ka čandriāni nav tikai pasaka, izdomāts laika kavēklis pie nometnes ugunskura. Pirms sāku meklēt ziņas par Amiru.
Viesnīcnieks atspiedās pret krēsla atzveltni, un gurdumu viņa sejā nomainīja dompilna izteiksme. Man šķita, līdzko es būšu tur, viss turpmākais ritēs viegli. Es iemācīšos maģiju un atradīšu atbildes uz visiem saviem jautājumiem. Es domāju, ka viss notiks tik vienkārši kā grāmatā.
Kvouts mulsi, tikko jaušami pasmaidīja, un pēkšņi viņa seja izskatījās neparasti jauna. Un varbūt tā būtu noticis, ja es nebūtu apveltīts ar talantu iemantot ienaidniekus un iekulties nepatikšanās. Es gribēju tikai spēlēt lautu, apmeklēt nodarbības un meklēt atbildes uz jautājumiem. Viss, ko es gribēju, bija atrodams Universitātē. Es gribēju tikai palikt tur. Viņš domīgi pamāja ar galvu. No tās vietas mums ari jāsāk.
Viesnīcnieks atdeva papīra lapu Hronistam, kas izklaidīgi nogludināja to ar plaukstu. Atdarījis tintes pudelīti, viņš iemērca tajā rakstāmspalvu. Basts dedzīgi saliecās uz priekšu, smīnēdams kā pacilāts bērns.
Kvouta možās acis apskrēja istabai, ietverot skatienā katru sīkumu. Viņš dziļi ievilka elpu, tad piepeši atplauka smaidā un īsu mirkli nemaz vairs nelīdzinājās viesnīcniekam. Viņa acis bija vērīgas, mirdzošas un zaļas kā zāles stiebri. Vai esi gatavs?
TREŠĀ NODAĻA . veiksme
KATRS DIMESTRIS Universitātē sākās lidzlgi iepriekšējiem: vispirms notika eksāmena dienu izloze, un pēc tam veselas dienkopas ilgumā turpinājās pārbaudījuma sarunas ar studentiem. Tas bija savdabīgs neizbēgamais ļaunums.
Esmu pārliecināts, ka sākumā tāda kārtība bija ļoti saprātīga. Tajos senajos laikos, kad Universitāte bija mazāka, tādas sarunas varēja būt saturīgas un noderīgas. Tās deva ikvienam audzēknim iespēju pārrunāt ar maģistriem to, ko viņš attiecīgajā laikā iemācījies. Tas bija dialogs. Diskusija.
Taču tagad Universitātē mācījās vairāk nekā tūkstotis studentu. Diskusijai īstenībā nebija laika. Ikvienam studentam nedaudzu minūšu laikā vajadzēja atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem. Sarunas bija īsas, un pat viena nepareiza atbilde vai pārāk ilga vilcināšanās varēja dramatiski ietekmēt turpmāko mācību maksu.
Pirms šīm pārbaudēm studenti drudžaini nodevās mācībām. Pēc tam viņi dzēra, atzīmējot priecīgu iznākumu vai slīcinot bēdas. Tāpēc eksāmenu perioda vienpadsmit dienās lielākā daļa studentu izskatījās labākajā gadījumā noraizējušies un noguruši. Sliktākajā gadījumā viņi klīda apkārt pa Universitāti kā šļūceņi, iekritušām acīm un pelēkām sejām, kas liecināja par nepietiekamu miegu, pārliecīgu dzeršanu vai abiem kopā.