tronas.
— Kas notika pēc tam?
— Apģērbāmies un gājām uz Dzelteno arku.
— Vai pa ceļam jūs kādu redzējāt?
— Pie ieejas slūžās satikāmies ar Romānu Proļeiko. Viņš veda Kēksu uz laboratoriju.
— Kur tobrīd bija Lutensija?
— Nezinu. Kad mēs izgājām no zāles, iņa vēl sēdēja pie galda.
Vai Diters gāja uz slūžām kopā ar ums?
Nē. Mēs ar Kupli tajās bijām divatā. Diters palika noliktavā.
— Tad jūs sasniedzāt Dzelteno arku.
— Jā. Izšāvām paredzēto sēriju. Aleksandrs atzīmēja uz planšetes vienādas viskozitātes punktus. Tad viņš šaudīja mērķī. Aleksandram patika šaut, un viņš, ja tā varētu teikt, šāva skaisti. Pats dīvainākais notika pēc tam.
— Lūdzu, bez vērtējuma. Konkrēti — kas notika?
Mēs stāvējām tikai dažus sojus viens no otra un ar viskozimetriem rokās izskatījāmies gluži kā duelanti. Pēkšņi ieraudzīju, ka Aleksandrs paceļ roku un tēmē man galvā. No pārsteiguma es soli atkāpos, iegrūdu kāju spraugā starp divām atlūzām un uz brīdi gandriz apžilbu no sāpēm. Izdzirdēju krakšķi. Nokritu. Tikai pēc tam atskārtu, ka krizdams biju nospiedis sprūdu.
Vai jūsu pistole, atvainojiet, tas ir, viskozimetrs, bija vērsts uz Kupla pusi?
Bet es taču netrāpīju! Es atceros, es precīzi atceros, ka tad, kad atguvu samaņu, Aleksandrs bija noliecies pār mani. Viņš atbrīvoja manu lauzto kāju un noguldīja mani uz muguras.
— Vai jūs varat pateikt, kad tas notika?
— To var aprēķināt. Kad mēs izgājām no stacijas, bija apmēram ceturksnis uz deviņiem. Līdz Dzeltenajai arkai ir apmēram četrdesmit minūšu gājiens. Apmēram tikpat ilgi mēs šaudījām. Domāju, ka es nokritu kaut kad starp pusdesmitiem un desmitiem.
— Kas notika pēc tam?
— Kuplis teica, ka aizies pēc kāda, lai mani paņemtu.
— Kāpēc jūs nesazinājāties ar staciju?
— Mēs taču bijām anomālajā zonā! Tur parastie sakari nav iespējami.
— Un Kuplis aizgāja? Larki pamāja ar galvu.
— Vairāk es viņu netiku redzējis. Tas ir, netiku redzējis dzīvu. Tad atkal zaudēju samaņu. Kad atģidos, mani nesa Romāns un Samsons. Nogādāts mājās, es jautāju, kur palicis Aleksandrs. Man atbildēja, ka viņš esot miris no šāviena krūtīs. No šāviena ar viskozimetru.
Larki apklusa.
Paldies, Filip, — es teicu pieceldamies. — Starp citu, jūs teicāt, ka Kuplis esot šaudījis mērķi. Kas bija šis mērķis?
Uz prāva akmeņa tieši zem arkas viņš nolika zemesrieksta lieluma atlūzu. Viņš sašāva to no soļiem piecpadsmit.
— Vai ar pirmo šāvienu?
— Pirmā lode sašķīda pret klinti nedaudz zem mērķa. Tās pēdas ir redzamas. Otrā lode trāpīja. Sāds rezultāts nebūt nav slikts, jo viskozimetram nav ierīces mēr-ķēšanai.
Atvadījies no Larki, konstatēju, ka ir jau pusvienpadsmit. Pie Ditera durvīm es saskrējos ar Kēksu, kurš nekavējoties piedāvāja atspirdzināties ar glāzi greipfrūtu sulas.
— Interpone tuis interdum gaudia curis6, — viņš teica.
Es atteicos no sulas un pieklauvēju pie zilajām durvīm.
Diters bija mierigs un noskaņots labvēlīgi. Noklausījies stāstījumu par to, kā viņš izsniedzis Larki un Kuplim viskozimetrus un viņi pēc tam aizgājuši, bet viņš palicis noliktavā, es jautāju:
Cik viskozimetru jums ir pavisam?
Bija trīs.
Kāpēc bija?
Tāpēc, ka tagad palikuši tikai divi. Tas, kuru paņēma Filips, ir pazudis.
Larki man neko netika stāstījis par to, — es piebildu.
Kad zudums atklājās, — turpināja Diters, — es aizsūtīju Romānu Proļeiko uz Dzelteno arku, taču viņš atgriezās ar tukšām rokām. Tiesa, to gan es nevaru apgalvot, ka mūsu meklējumi būtu bijuši rūpīgi. Domāju, ka jūs sapratīsit, kāpēc: mums bija citas rūpes.
Es pamāju piekrītot.
Nu, lūk, tagad mums ir tikai divi mērinstrumenti. Aleksandra viskozimetrs tika atrasts pie viņa, bet trešais visu laiku nogulēja noliktavā.
Sakiet, lūdzu, Samson, — vai ir kāda īpaša šo instrumentu izdošanas instrukcija?
Ko jūs! Pie mums parasti par to visu atbild Kēkss. Viņš ir lielisks noliktavas pārzinis, vienmēr zina, kur kas glabājas, un izsniedz to pēc pirmā pieprasījuma. Bet torīt es aizsūtīju Kēksu pie Proļeiko, kuram bija uzdots nomainīt robota runas sintezatoru. Tāpēc man pašam vajadzēja parādīt Kuplim un Larki, kur glabājas vis-kozimetri.
Paldies. Bet tagad pastāstiet, ko jūs darījāt pēc tam, kad viņi bija aizgājuši.
Noliktavā ienāca Romāns. Es izsniedzu viņam visu, kas bija nepieciešams Kēksa remontam. Tad kopā ar Lutensiju un Igoru gājām nivelēt kravas kosmodroma trasi.
— Visi trīs?
Jā. Bet jau apmēram pēc kādas pusstundas es izsaucu arī Proļeiko.
Bet jūs taču teicāt, ka Proļeiko esot palicis ar Kēksu?
Romāns jau bija paspējis nomontēt veco sintezatoru un lūdza, vai mēs nevarot pagaidīt, jo esot neērti, ka Kēksam nu būšot jāpaliek kā tādam pusmuļķa invalīdam un nepacietīgi jāgaidot viņa atgriešanās. Bet, zinādams, ka Romānam ļoti patīk noņemties ar Kēksu, un, ja ļautu vaļu, viņš tikai to vien darītu kā ik dienu arvien izjauktu un saliktu šo robotu, es atbildēju, ka pa tām pāris stundām, kas būs nepieciešamas, lai trasē noregulētu lāzera nive-lieri, Kēksam nekas nenotiks.
— Kad jūs aizgājāt no stacijas?
(Nobeigums. Sakums ZT 1984. g. 1., 2. un 3. nr.)
Kuplis?!
— … un teica: «Kēks, veco zēn, kur visi palikuši? Ko tu klusē? Ā-ā, tu esi uzšķērsts. Nu, tas nav nekas, iet tu vari. Marš, pēc nestuvēm un žigli man pakaļ! Filips salauzis kāju.» Es paņēmu nestuves, un mēs gājām uz anomālo zonu. Pulksten trīspadsmitos nulle piecās minūtēs man pa priekšu ejošais Kuplis nokrita ar seju uz zemi un vairs nekustējās. Tablo uz viņa aizsargcepures rādīja, ka Kuplis ir miris. Es nepārtraucu viņa dotās komandas izpildi un gāju uz Dzelteno arku, kur, pēc Kupla vārdiem, vajadzēja būt Filipam Larki. Attālinoties no Kupla, arvien vairāk sāku šaubīties, vai rīkojos pareizi. Atgriezos pie guļošā Kupla, vēlreiz pārliecinājos, ka viņš ir miris, un atkal gāju uz Dzelteno arku. Tā tas atkārtojās četras reizes. Domāju, ka šīs svārstības izskaidrojamas ar smadzeņu funkcionālo saišu traucējumiem, ko bija izraisījusi runas sintezatora izņemšana. Lai es varētu pieņemt kādu lēmumu, bija nepieciešama cilvēka komanda. Trīspadsmitos un trīsdesmit divās minūtēs no stacijas puses pienāca Samsons Diters, Romāns Proļeiko un Lutensija Skiki. Romāns pavēlējā man. .
— Paldies, Kēks! Pietiks. Es jau zinu, kas notika pēc tam. Tu vari iet.
Te tev nu bija! Jebkurā variantā iznāca, ka Kupli varēja nogalināt tikai Larki un teorētiski — arī Kēkss. Vai var pieņemt, ka robota smadzeņu defektu dēļ pārkāpts fundamentālais, visu automātu mākslīgajā intelektā ieslēgtais princips, kas aizliedz ne tikai nogalināt, bet arī vispār darīt kaut ko ļaunu cilvēkam? Un tomēr teorētiski Kēkss varēja nogalināt, lietojot Kupla viskozimetru.
Bet šāvējs varēja būt arī Larki. Tur-Tāt viņš varēja šaut pa gabalu, jo lodes ākuma ātrums saglabājas visā lidojumā. Taču vieta, kur krita Kuplis, no Dzeltenās arkas nav redzama. Vai ievainotais Filips tiešām būtu bijis vēl tik spēcīgs, lai no-rāpotu vairākus simtus metru pretī Aleksandram, lai izšautu, atgrieztos atpakaļ un noslēptu ieroci? Un slepkavībai nav neviena kaut cik nopietnāka motīva. Tiesa gan, es maz ko zinu par viņu savstarpējām attiecībām. Jā, gaidāmajai izmeklētāju grupai es daudz neko nevarēšu pastāstīt. .