Pēkšņi es atcerējos lodes ieskrambātās šķembas zem arkas. Daudz nedomādams, devos pie Larki. Viņš paskatījās uz mani kā vajāts zvērs.
— Filip, — es iesāku, — vai arī jūs todien niekojāties ar viskozimetru, šaudīdami mērķī?
Inspektor, es jau teicu jums, ka nē.
Tātad jūs netikāt šāvis uz arku?
Nē, bet ko jūs ar to gribat teikt?
— To, ka jūs man neesat izstāstījis visu, Filip.
Uz slimnieka sejas parādījās sarkani plankumi.
— Jūs noklusējāt vēl vienu Kupla šāvienu.
To izdzirdējis, Larki nobālēja līķa baltumā.
— Ne tikai vienu, inspektor, — viņš atbildēja, lūpām tik tikko kustoties, — bet arī otru Aleksandra šāvienu.
— Kāpēc jūs to noklusējāt?
— Tas, ko varu pastāstīt, ir kaut kas briesmīgs. Ļoti iespējams, ka jūs neticēsit man, jo pierādījumu man nav. Tāpēc arī izlēmu, ka labāk klusēt.
— Stāstiet!
Larki drudžaini ievilka elpu.
— Toreiz pie arkas, kad pagriezos, es pēkšņi ieraudzīju, ka Aleksandrs tēmē man galvā. Instinktīvi atkāpos soli atpakaļ. Kuplis izšāva divas reizes. Es paklupu un sāku krist plaisā. Neskaidri atceros, ka pār mani nobira kaut kādi akmeņi. .
— Vai jūs interesē mana versija par to, kas toreiz notika?
Larki izbrīnā paskatījās uz mani.
No arkas izlūza akmens un krita jums tieši uz galvas. Tā kā brīdināt vairs nebija laika, Kuplis ar viskozimetru sašāva to gabalu gabalos. Iespējams, ka viens no viņa šāvieniem netrāpīja. Bet pēc kāda laika Kupli atrada nošautu.
Es neesmu vainīgs, inspektor, — nočukstēja Larki. — Es netrāpīju, goda vārds!
Izgājis no slimnieka istabas, iegrimu pārdomās. Būtu atradis kaut vai to nolādēto viskozimetru! Vispār, lai atmestu versiju, ka vainīgais ir Kēkss, jāpārbauda Kupla pistole. Labi, ka lode ir saglabāta, ekspertīze būs viegla.
Nekavējoties es devos pie Ditera un lūdzu parādīt pārējos viskozimetrus. Lavē-dams noliktavas plauktu un konteineru labirintā, Diters pieveda mani pie sienā iebūvēta metāla skapja un atvēra tā durvis.
— Lūdzu, — viņš uzaicināja. — Varat ņemt abus.
Es paskatījos. Skapis bija tukšs. Tajā atradās tikai kāds ducis apaļu plastmasas kārbiņu.
Samsons nobālēja. Sagrābis pirkstos garo, nokārušos ūsu šķipsniņu, viņš kādu minūti stāvēja klusēdams. Arī es klusēju, pārdomādams, ko gan tas varētu nozīmēt.
Beidzot Diters attapās, piegāja pie pults un nospieda taustiņu. Ieradās Kēkss.
— Kēks, — iesāka Diters, — vai vēl kāds cits bez tevis vai kopā ar tevi ir bijis noliktavā?
Jā.
Kas?
Jūs.
Bet bez manis?
Neviens.
— Seit glabājās divi viskozimetri. Vai zini, kur tie ir?
Zinu.
Zini?
— Protams. Tie atrodas tur, kur noteikts instrukcijā, kuru jūs pārkāpāt, ielikdami viskozimetrus tritija elementu uzglabāšanai paredzētajā skapī.
Bet kas tos nolika vietā?
Es.
Kad? — jautāja Diters.
— Piektdien, 24. oktobrī, pulksten astoņpadsmitos desmit minūtēs.
— Tajā briesmīgajā dienā?
— Jā, tajā briesmīgajā dienā, kad vairāk nekā sešas stundas man bija atņemta runas-spēja.
Samsons nevarēja novaldīties nepasmaidījis.
— Labi, parādi, kur tiem jābūt pēc instrukcijas.
Kēkss svinīgi atvēra blakusskapi, kas pēc ārējā izskata bija gluži tāds pats. Gaismā vēsi iespīdējās trīs mīkstās ligzdās ieguldītu identisku garstobrainu pistoļu pulētais metāls.
Šoreiz Samsona seja piesarka.
Kur tu atradi trešo? — viņš jautāja Kēksam.
Pa ceļam uz staciju no tās vietas, kur nokrita Kuplis. Iedams aiz Lutensijas, es ieraudzīju
viskozimetru pie kāda akmeņa. Varu parādīt to vietu.
— Kāpēc tu noklusēji to?
— Kāpēc gan būtu bijis jārunā? Atrasto, kā arī citus viskozimetrus es taču noliku vietā, kur tiem jāatrodas pēc instrukcijas.
Nu bija pienākusi mana kārta iejaukties sarunā.
Es gribētu apskatīt tos instrumentus, kuri bija Kuplim un Larki.
Lūdzu, — teica Samsons, iepriekš apskatījis divu man pasniegto pistoļu rokturos iecirstos numurus. — Diemžēl, es nevaru pateikt, kurš no kuras šāva.
Es atradu to, kam numurs 6003, — precizēja Kēkss.
Paldies! — es pateicos. — Tava pa-līdzība, Kēks, ir nenovērtējama.
So pateicibu es neesmu pelnījis, — cienīgi atbildēja Kēkss. — Turklāt es nekādi nevaru saprast, vai tam ir kāda nozīme. Detaļu pārbagātība tikai aizēno Iux veritatis7.
, Pēc stundas ceturkšņa es jau zināju, ka Kuplis nogalināts ar Kēksa atrasto viskozimetru numur 6003.
Pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvim. Uz sliekšņa parādījās Lutensija.
Mani atsūtīja Filips, — viņa iesāka. — Pati es nebūtu nākusi.
Vai gribat pastāstīt par pazudušo viskozimetru? — es jautāju.
— Tātad jūs jau zināt?
— Zinu, ka jūs to noslēpāt zem akmens. Lutensija lēnām ieslīga krēslā.
Jā. Domāju, ka tā būs vieglāk aizstāvēt Filipu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš nav vainīgs. — Izrunājot šos vārdus, viņas acis uguņoja.
Taču Kuplis nogalināts tieši ar šo viskozimetru.
Nu un tad? Filips nav vainīgs. Viņš nevar būt vainīgs! — atbildēja Lutensija ar asarām acis.
Pastāstiet labāk, kā Larki viskozimetrs nonāca jūsu rokās.
Tur, pie Dzeltenās arkas, es to ieraudzīju līdzās Filipam un, neko nedomādama, paslēpu sava skafandra ielokā. Pa ceļam uz mājām man ienāca prātā, ka Filips. . nejauši varēja … Es … es biju kā prātu zaudējusi. Gāju pēdējā. Tiesa, man aiz muguras nāca Kēkss, taču viņš bija atpalicis un tobrīd skatījās atpakaļ, turp, kur bija palicis Kuplis. Es izvilku viskozimetru un aizsviedu to pēc iespējas tālāk no ceļa..
Šķiet, nu šaubu vairs nebija. Kuplis bija nošauts ar pistoli, kuru Lutensija atrada pie Larki. Tobrīd šis viskozimetrs — tagad jau arī teorētiski — nekādi nevarēja nonākt pie Kēksa, jo viņš taču gāja kopā ar Kupli. Tiesa gan, tas zināms no paša Kēksa vārdiem. .
Kad Lutensija aizgāja, es vēl nebiju izšķīries par galīgo versiju. Neizpratne un apjukums droši vien spilgti atspoguļojās manā sejā, jo, Kēksam ienākot, viņš sauca jau no sliekšņa:
No visas sirds ceru drizumā apsveikt jūs ar laimīgām darba beigām! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs dalīsities ar mani priekā par to, ka šajā lietā nav nekāda animus iniuriandi8 un ka neviens nav vainīgs šajā traģiskajā notikumā.
Kēks, — es atbildēju, — noziedziga nodoma trūkums nekādi neizriet no lietas būtības. Tiesa, pagaidām man vēl nav skaidrs, kas pamudināja noziedznieku uz slepkavibu pat šajos apstākļos, kad viņš neizbēgami tiktu atmaskots. To viņš nevarēja nesaprast un tomēr izšķiras par noziegumu. Bet, lai nu būtu kā būdams, notikušā psiholoģiska izpēte uz mani neattiecas. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka izmeklēšana ir strikti loģiska procedūra, zināma veida vienādojums ar daudziem nezināmajiem. To risinot, mēs pakāpeniski izslēdzam šos nezināmos, līdz paliek pats pēdējais. Tā būs arī šoreiz. Neiespējamo variantu secīga izslēgšana novedis pie vienīgās pareizās atbildes.
Bet vēl nav novedusi?
Palicis tikai viens solis.
Tātad jums ir divas kandidatūras?
Jā. Tu spried pareizi.
— Viena no tām, protams, ir Filips Lar-ki. Bet otra?
— Tu.
Kēkss brīdi padomāja, tad teica:
— Inspektor, ja nu jums tā patīk vienādojumi, atļaujiet arī man uzdot jums pavisam elementāru matemātisku mīklu, kurā, starp citu, visi nezināmie ir zināmi.