— Lai notiek, Kēks!
— Pirmais lielums — brīvās krišanas paātrinājums uz Nesēs — ir 0,25 metri uz sekundi kvadrātā.
— Kam gan tas vajadzigs?
— Otrais lielums — Nesēs rādiuss — ar precizitāti līdz procenta desmitajai daļai ir tūkstoš kilometri.
— Nu un tad?
— No tā izriet, ka abu šo lielumu reizinājums ir 250 000 metri kvadrātā uz sekundi kvadrātā, kas, starp citu, ir ari pirmā kosmiskā ātruma kvadrāts, un, kā viegli aprēķināt, šis pirmais kosmiskais ātrums ir 500 metri sekundē.
— r Ko tu ar to gribi teikt, Kēks?
— Paskatieties uz viskozimetra numur 6003 sākuma ātruma regulatoru. Jūs pārliecināsities, ka tas iestādīts tieši uz atzimi 500 metri sekundē.
Es paskatījos uz pistoli. Indikatora lodziņā bija redzams robota nosauktais skaitlis.
— No tā izriet. .
— No tā izriet, — es iesaucos, — ka mērķī netrāpījusi lode kļūst par Nesēs mākslīgo pavadoni! Cilvēka pleca augstumā tā var gandriz mūžīgi riņķot ap šo tik līdzeno planētu!
— Vai ari sadurties ar kādu šķērsli.
Ak kungs! Vai tiešām Kupla krūtīs būtu trāpījusi viņa paša izšautā lode?
Beidzot, inspektor, jūs esat uz pareizā ceļa. Pieņemsim, ka šī traģiskā sadursme notikusi 24. oktobrī pulksten 13 un 05 minūtēs. Bet tagad aprēķināsim, kad tika šauts, pieņemot, ka lode vienreiz aplidojusi apkārt Nesei. Ja lineārais ātrums ir 500 metri sekundē, tas būs. .
Pamanijis manu apjukumu, Kēkss steigšus paņēma zīmuli un uz galda atvērtajā bloknotā ierakstīja:
t=2nR/v.
— Seit, — viņš paskaidroja, — t ir apriņķojuma laiks, R — Nesēs rādiuss, v — lodes ātrums. Ievietojot zināmos lielumus, iegūsim: '=2X3,14X106/500=12560 sekun-des=3,5 stundas. Tātad trīsarpus stundas pirms Kupla kritiena, tas ir, pulksten deviņos un trisdesmit piecās minūtēs, no šā viskozimetra tika izšauta lode, kuras trajektoriju, precīzāk — orbītu, varam samērā precīzi aprēķināt.
— Nu, bet kas bija šāvējs?
— Pagaidām vēl nezinu. Katrā ziņā viņš netika tēmējis uz Kupli, jo nekādi nevarēja zināt, kur Kuplis atradīsies pēc trīsarpus stundām.
Bet divas lodes taču aizgāja pēc piena! Vispirms garām aizšāva Kuplis, gribēdams sašķaidīt krītošo akmeni, tad — Larki, kritienā nospiezdams sprūdu.
Es pielecu kājās. Kēkss paskatījās uz mani ar pārsteiguma pilnu skatienu.
— Paklau, Kēks, tur, gaiteni, jums glabājas instrumentu kaste. Vai tu vari aiznest to uz kādu vietu, kuru parādīšu?
— Protams, inspektor.
— Nu, tad izkrāmē instrumentus, jo man vajadziga pati kaste, un, marš, man pakaļ! — es pavēlēju, steigšus ietērpdamies skafandrā.
Steidzos, cik spēka. Nenogurstošais Kēkss, nesdams kasti uz galvas, neatpalika ne soli. Pēc četrdesmit minūtēm mēs bijām pie Dzeltenās arkas. Nebija grūti pārliecināties, ka lodes trajektorija, Kuplim šaujot pa akmeni, kas gāzās no arkas, precīzi sakrīt ar iedomāto orbitu, pa kuru bija atlidojusi viņa nāve. Bet otra orbīta?
Piesardzīgi pieliecies, es nostājos pozīcijā, kurā bija atradies Kuplis, šaudams mērķī, un noteicu virzienu uz arku.
— Kēks, noliec to kasti, lūk, tur! Nedaudz vēl pa labi.
— Kāpēc tas nepieciešams, inspektor?
Dari, kā saku, draudziņ! Tu taču neko nezini par citiem šāvieniem!
Sāku jau saprast, inspektor, — atsaucās Kēkss, meklēdams starp akmeņiem vietu, kur stabilāk varētu nolikt uz garām metāla kājām uzmontēto instrumentu kasti.
Tad abi atgājām sāņus. Laiks vilkās lēni. Tikai otrajai gaidīšanas stundai beidzoties, kaut kas spēcigi ietriecās kastē un apgāza to. Vienlaikus ar Kēksu pieskrējuši, redzējām viskozimetra lodi, kas bija dziļi ieurbušies kastes biezajā plastmasas panelī.
Atgriezušies stacijā, konstatējām, ka tā izšauta no viskozimetra numur 6007. Es degu nepacietībā pēc iespējas ātrāk ieraudzīt Larki.
— Sakiet, lūdzu, Filip, — es uzrunāju viņu, — ieiedams Larki istabā un pasniegdams viņam viskozimetru numur 6003, — vai jūs varat apgalvot, ka tieši šis instruments visu eksperimenta laiku bija jūsu rokās 24. oktobra rītā pie Dzeltenās arkas?
Larki brīdi domāja.
— Visos mērījumos — katrs lietoja savu instrumentu.
— Vai jūs to neizlaidāt no rokām?
Viskozimetrs bija vai nu rokā, vai maksti. Pagaidiet. . Kad Kuplis gribēja patrenēties šaušanā, es noliku savu instrumentu līdzās viņējam. Aleksandrs palūdza, lai uzstādu viņam mērķi. Bet pēc tam es atkal paņēmu savu viskozimetru.
Tātad Kuplis varēja lietot arī jūsu instrumentu?
— Principā jā. Bet kāda tam nozīme?
Sīkums. Taču šī niecigā detaļa ļauj noskaidrot, ka jūs neesat vainīgs ne nejaušā Kupla slepkavībā, ne arī slepkavībā ar nodomu. Lode, kuru jūs nejauši izšāvāt kritienā, jau divas nedēļas bija Nesēs pavadonis.
Kāpēc bija? — jautāja Filips. Viņa sejā bija atgriezies sārtums.
Es pasmaidīju un izvilku no kabatas viskozimetra numur 6007 lodi.
— Te tā ir. Paldies Fortūnai[1], ka uz Nesēs nav notikusi vēl viena noslēpumaina slepkavība!
Filips aizkustinājumā paspieda man roku.
Jums nav jāpateicas man, — es atbildēju. — Es biju gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat vainīgs, lai gan nozieguma motīvi man nebija skaidri. Par to jums jāpateicas Kēksam.
Nē, nē, nekādā gadījumā! — atskanēja robota balss. — Es vadījos pēc visegoistiskākajiem apsvērumiem, būdams pārliecināts, ka princips super omnia veritas[2] ir spēkā ne tikai ad hominem[3]. Vakariņas ir gatavas, lūdzu, pie galda!
(Maskava)
No krievu vai. tulkojis P. Zaļkalns
V. Ardašova zīm.