— Novelc virsdrēbes, — vīrietis viņu mudināja, — es iziešu izkravāties un atnesīšu ūdeni, lai drīzāk tiekam pie ēšanas.
Mesners paņēma atsilušo lasi un izgāja ārā pabarot suņus. Viņam vajadzēja tos aizsargāt pret svešo suņu varzu, un, kad viņš atgriezās būdā, otrais vīrietis jau bija izkravājis kamanas un atnesis ūdeni. Mesnera kafijkanna burbuļoja. Viņš iebēra tur kafiju un pielēja puskrūzītes auksta ūdens nostādināšanai. Atkausēdams cepeškrāsniņā dažus skābmīklas sausiņus, viņš vienlaikus uzsildīja kastrolī pupas, ko bija novārījis iepriekšēja vakarā un visu rītu vedis sasalušas līdzi kamanās.
Novācis savus traukus no krāsniņas, lai ļautu ari atnācējiem vārīt ēdienu, Mesners ierīkojās pie pārtikas lādes ēst, apsēdies uz gultas drānu rituļa. Ēzdams viņš sāka ar svešo vīru runāt par ceļu un suņiem, kamēr tas, galvu pār krāsniņu noliecis, kausēja ledu no ūsām. Būdā bija divas guļvietas, un svešinieks, atkausējis lāstekas, uzsvieda uz vienas lāviņas drēbju rituli.
— Mēs gulēsim te, — viņš sacīja, — ja vien jūs neesat šo gultu izraudzījis sev. Jūs atnācāt pirmais, jums, protams, pieder izvēle.
— Vienalga, — Mesners atteica, — viena gulta ir tikpat laba kā otra.
Viņš ieklāja savas drēbes otrā guļvietā un atsēdās uz gultas malas. Galvgalī zem segām svešais palika mazu ārsta instrumentu somiņu spilvena vietā.
— Jūs esat ārsts? — Mesners apvaicājās.
— Jā, — otrais atbildēja, — bet varat ticēt, ka neesmu ieradies Klondaikā praktizēt.
Sieviete noņēmās ap pavardu, bet vīrietis grieza speķa šķēles un piemeta malku. Būdā valdīja puskrēsla, jo gaisma spiedās iekšā tikai pa mazu lodziņu, kuram priekšā bija aizstiepts cūku taukiem piesūcināts papīrs, tādēļ Džons Mesners lāgā nevarēja saredzēt, kā sieviete izskatās. Viņš arī to sevišķi netīkoja. Sieviete viņu, šķiet, neinteresēja. Turpretī tā ik pa brīdim ziņkārīgi palūkojās uz tumšo kaktu, kur sēdēja viņš.
— Kas šī par varenu dzīvi! — ārsts jūsmīgi iesaucās, uz mirkli pārtraukdams trīt nazi gar krāsniņas dūmvadu. — Man patīk šāda cīņa, kad viss jāiegūst ar paša rokām, patīk pirmatnība, īstenības sajūta.
— Temperatūra neapšaubāmi neļauj aizmirst īstenību, — Mesners smiedamies atteica.
— Vai jūs maz zināt, cik stipri ārā salst? — ārsts apvaicājās.
Mesners papurināja galvu.
— Es jums varu to pateikt. Septiņdesmit četri grādi zem nulles — to rādīja spirta termometrs pie kamanām.
— Tas nozīmē simt sešus grādus zem sasaluma punkta — pārāk auksts braukšanai, vai ne?
— Praktiski tā ir pašnāvība, — ārsts sacīja. — Cilvēks iztērē milzīgu enerģijas daudzumu. Smagi elpojot, viņš ierauj plaušās salu tīrā veidā. Plaušas stipri atdziest, apsalst audu apmales. Cilvēku sāk mocīt sauss, rejošs kass, kopā ar krēpām viņš izspļauj atmirušos audus un nākamajā vasarā nomirst ar plaušu karsoni, pats nesaprazdams, kur tas uzradies. Domāju palikt šajā būdā kaut vai veselu nedēju, līdz termometrs pacelsies vismaz līdz mīnus piecdesmit grādiem.
Paklau, Tes, — viņš nākamajā mirklī sacīja, — vai kafija beidzot nebūs gatava?
Izdzirdis nosaucam sievietes vārdu, Džons Mesners piepeši saausījās. Viņš uzmeta tai īsu skatienu, bet pār viņa seju pārlaidās dīvaina ēna — pēkšņi atdzīvojušos sen pārciestu sāpju rēgainais atspulgs. Taču jau nākamajā mirklī viņš ar stipru gribasspēku piespieda rēgu pazust. Seja kļuva tikpat vienaldzīga kā pirmāk, bet pats viņš bija kļuvis tramīgs un dusmojās, ka vara gaisma neļauj labāk saskatīt sievietes seju.
Viņas pirmā neapzinātā kustība bija nolikt kafijkannu atpakaļ uz krāsniņas. Tikai tad viņa paskatījās uz Mes- neru. Bet viņš jau bija atguvies. Un viņa redzēja vienīgi svešu vīrieti sēžam uz gultas malas un uzmanīgi pētījam savu mokasīnu purngalus. Bet, tiklīdz sieviete atkal sāka rīkoties pie uguns, viņš no jauna pameta īsu skatu uz tās pusi, un ta, ātri atskatīdamās, šo mirkli uztvēra. Mesners ļāva acīm aizslīdēt tālāk pie ārsta, bet lupās viņam iezīmējas viegla vīpsnā par to, cik veikli sieviete bija viņu pieķērusi.
Viņa izvilka no pārtikas lādes sveci un to aizdedzināja. Ar vienu skatu gaismas apspīdētajā sejā Mesneram pietika. Šaurajā būdā pat lielākais atstatums bija tikai daži soļi, un jau nākamajā mirklī sieviete atradās viņam blakus. Tišām tā turēja sveci pavisam tuvu pie Mesnera sejas un raudzījās viņā izbailēs ieplestām acīm, kas viņu bija atpazinušas. Viņš atbildēja skatienam ar rāmu smaidu.
— Ko tu meklē, Tes? — ārsts jautāja.
— Matadatas, — viņa atteica un pagriezusies sāka rakņāties pa gultā iemesto drēbju nastu.
Galdu viņi uzklāja uz savas pārtikas lādes un ēda, sēdēdami uz Mesnera lādes ar seju pret viņu. Viņš bija atlaidies gultā atpūsties un gulēja uz sāniem, roku zem galvas palicis. Mazajā telpa radās iespaids, ka viņi visi sēž pie viena galda.
— No kuras puses jūs esat? — Mesners jautāja.
— No Sanfrancisko, — ārsts atbildēja, — bet nu jau divus gadus esmu šeit.
— Arī es esmu no Kalifornijas, — paziņoja Mesners.
Sieviete lūdzoši viņā paraudzījās, bet viņš smaidīdams turpināja:
— No Berklijas, zināt.
Otrais tūliņ izrādīja interesi.
— No universitātes?
— Jā, astoņdesmit sestā gada izlaidums.
— Es domāju, ka esat profesors, — ārsts paskaidroja, — jums tāds izskats.
— Cik žēl! — Mesners viņam uzsmaidīja. — Man gan labāk patīk, ja mani notur par zeltraci vai suņu dzinēju.
— Manuprāt, viņš izskatās tikpat līdzīgs profesoram, cik tu ārstam, — sarunā iejaucās sieviete.
— Pateicos, — atsaucās Mesners. Tad, pagriezies pret viņas ceļa biedru, sacīja: — Starp citu, dakter, kā jūs sauc, ja drīkstu vaicāt?
— Heitorns, bet jums vajadzēs man ticēt uz vārda. No vizītkartēm atteicos reizē ar civilizāciju.
— Un jūs esat misis Heitorna, — Mesners ar pieklājīgu galvas mājienu piebilda.
Viņa palūkojās uz Mesneru ar skatu, kurā niknums ņēma virsroku pār lūgumu.
Heitorns savukārt gribēja pavaicāt sarunu biedra uzvārdu. Viņš jau pavēra muti jautājumam, kad Mesners viņu pārtrauca:
— Man nupat nāk prātā, dakter, ka jūs varbūt varēsiet apmierināt manu ziņkāri. Berklijā profesoru aprindās pirms gadiem diviem vai trim tenkoja par kādu skandalozu notikumu. Viena angļu valodas profesora sieva… hm, lūdzu, piedodiet, misis Heitorna … aizbēga ar kādu ārstu no Sanfrancisko, ja atmiņa mani neviļ, tikai nevaru pašreiz atcerēties viņa uzvārdu. Vai jums šis gadījums zināms?
Heitorns pamāja.
— Kā nu ne, toreiz tas sacēla diezgan lielu troksni. Viņu sauca Grehems Vombls. Ārsts ar spožu praksi. Es viņu mazliet pazinu.
— Paskat, un man visu laiku gribējās uzzināt, kas ar viņiem notika vēlāk. Vai esat ko dzirdējis? Viņi taču pazuda, kā ūdenī iekrituši.
— Viņš labi pratis noslēpt pēdas, — Heitorns teica un nokāsējās. — Paklīda baumas, ka viņi ar preču šoneri braukuši uz Dienvidjūras salām un taifūna laikā pa ceļam gājuši bojā vai kaut kas tamlīdzīgs.
— To man nebija gadījies dzirdēt, — Mesners sacīja. — Vai arī jūs atceraties šo notikumu, misis Heitorna?
— Atceros to ļoti labi, — viņa atbildēja, un apvaldītā balss bija apbrīnojamā pretstata ar niknumu seja, kuru viņa novērsa, lai Heitorns to neredzētu.
Ārsts jau atkal vēra muti, lai pavaicātu AAesnera uzvārdu, kad tas ierunājās: