— Šis doktors Vombls — esmu dzirdējis, ka viņš bijis ļoti izskatīgs un ka viņam… hm … bijuši, ta teikt, lieli panākumi pie dāmām.
— Var jau būt, bet ar šo dēku viņš sevi pazudināja, — Heitorns drūmi nomurdēja.
— Un tas sievišķis, kā esmu dzirdējis, esot bijis traki negants. Berklijā runāja, ka vīram dzīve ar viņu neesot bijusi nekāda paradīze.
— Tā nu gan man pirmā dzirdēšana, — Heitorns atteica. — Sanfrancisko runāja tieši pretējo.
— Tur viņu laikam uzskatīja par mocekli, ko? Par laulības krustā piesistu nabaga sievieti?
Ārsts pamāja. Mesnera pelēkas acis pauda tikai vieglu ziņkāri.
— Tā jau domāju — katrai medaļai ir divas puses. Dzīvodams Berklijā, iepazinu tikai vienu pusi. Liekas, viņa daudz laika pavadīja Sanfrancisko.
— Lūdzu, ielej man kafiju, — Heitorns teica.
Sieviete piepildīja krūzīti un jautri iesmējās.
— Jūs abi tenkojat ka divas čaukstenes, — viņa pārmeta vīriešiem.
— Tas taču ir ļoti interesanti, — Mesners, viņai uzsmaidīdams, atbildēja un atkal pievērsās ārstam: — Vīram, šķiet, Sanfrancisko bijusi tīra mežoņa reputācija?
— Gluži pretēji — stīvs morālists, — Heitorns pārsteidzoši dedzīgi attrauca, — pedantisks zinātnieks, sausiņš, kam dzīslās nav ne pilicniņa karstu asiņu.
— Vai jūs viņu pazināt?
— Neesmu pat redzējis. Man nebija paziņu universitātes aprindās.
— Atkal tikai medaļas viena puse, — AAesners teica, it kā būtu apņēmies šo jautājumu objektīvi un pamatīgi iztirzāt. — Tiesa, nebija jau viņš nekāds skaistulis — es domāju, pēc izskata, bet vārgulis gan ari ne. Viņš kopā ar studentiem nodevas sportam. Bez tam viņam bija zināmās dotības. Viņš pat uzrakstīja lugu, kas turienes sabiedrībā guva visai spožus panākumus. Dzirdēju arī, ka viņš ticis izvirzīts angļu valodas fakultātes dekāna amatam, bet tad atgadījās šis notikums, viņš pameta universitāti un aizbrauca. Jādomā, skandāls izpostīja viņa karjeru. Lai nu bija kā būdams, mūsu aprindās runāja, ka viņš no tā trieciena diezin vai atspirgšot. Domā, ka viņš sievu esot ļoti mīlējis.
Heitorns, iztukšojis kafijas krūzi, kaut ko vienaldzīgi nopurpināja un aizkūpināja pīpi.
— Laime, ka viņiem nebija bērnu, — Mesners turpināja.
Bet Heitorns, uzmetis skatienu krāsniņai, paņēma cepuri un dūraiņus.
— Iziešu un ienesīšu vēl kādu klēpi malkas, — viņš sacīja, — pēc tam varēšu novilkt mokasīnus un iekārtoties mājīgāk.
Durvis noklaudzēja viņam aiz muguras. Labu brīdi būdā valdīja klusums. Mesners palika, kā bijis, gultā guļam. Sieviete apsēdās uz pārtikas lādes viņam pretī.
— Ko tu domā darīt? — viņa beidzot strupi noprasīja.
Mesners paraudzījās uz viņu laiskā neziņā.
— Ko man, pēc tavām domām, vajadzētu darīt? Ceru, ka negaidi nekā dramatiska. Tu pati redzi, ka esmu braucienā nomocījies un stīvs, un te gultā ir tik labi.
Viņa mēmā niknumā sāka kodīt lūpu.
— Bet… — viņa kaisli iesāka, tad, rokas sažņaugusi, aprāvās.
— Ceru, tu nevēlies, lai es nogalinu misteru … hm … Heitornu, — viņš mīlīgi, gandrīz lūdzošā balsī sacīja. — Tas būtu šausmīgi un, tici man, pilnīgi nevajadzīgi.
— Bet kaut kas tev ir jādara! — viņa iesaucās.
— Tieši otrādi, man vispareizākais šķiet nedarīt nekā.
— Tu domā palikt šeit?
Viņš pamāja.
Viņa pārlaida izmisušu skatienu būdai, paskatījās uz savīstīto drēbju rituli otrā gultā.
— Drīz būs vakars. Tu nevari palikt šeit! Nevari! Saproti jel, ka nevari!
— Varu gan. Atļauj atgādināt, ka es būdu atradu pirmais un ka jūs esat mani viesi.
Viņas skatiens vēlreiz pārslīdēja visam, kas atradās būdā, līdz, šausmās sastindzis, atkal apstājās pie otras guļvietas.
— Tad mums jāiet projām, — viņa apņēmīgi paziņoja.
— Tas nav iespējams. Tev ir sauss, rejošs kass — tieši tāds, kādu misters … hm … Heitorns tik profesionāli aprakstīja. Tev jau tagad ir mazliet apsaldētas plaušas. Un viņš taču ir ārsts, viņam tas vislabāk zināms. Viņš to nekādā ziņā nepieļaus.
— Bet ko tad tu domā darīt? — viņa vēlreiz jautāja, un balsī bija jūtams saspringums, kas vēstīja tuvojošos dusmu izvirdumu.
Mesners palūkojās viņā gandriz vai tēvišķīgi, ar dziļu līdzjūtību un pacietību, ar kādu bija nolēmis pārciest gaidāmo vētru.
— Mīļo Terēz, es tev jau sacīju, ka nezinu. Tiešām neesmu par to padomājis.
— O! Tu mani padarīsi traku! — Viņa pietraucās kājās un bezspēcīgā niknumā žņaudzīja rokas. — Agrāk tu nekad tāds nebiji.
— Jā, biju allaž pati pazemība un maigums, — viņš piekrita. — Varbūt tieši tādēļ tu mani pameti?
— Tu esi pilnīgi pārvērties, esi kļuvis tik drausmīgi mierīgs. Man bail no tevis. Jutu, ka visu laiku esi perinājis kādu drausmīgu plānu. Bet dari ko darīdams, tikai nepārsteidzies! Neaizraujies …
— Es vispār vairs neaizraujos, — Mesners viņu pārtrauca, — kopš tu no manis aizgāji.
— Tu esi apbrīnojami labojies, — viņa atcirta.
Mesners piekrizdams pasmaidīja.
— Kamēr es sagudrošu, kas man darāms, pateikšu, kas jādara tev, — pasaki misteram … hm … Heitornam, kas es esmu. Tas, iespējams, padarīs mūsu uzturēšanos šai būdā — kā to lai saka — nepiespiestāku.
— Kāpēc tu man sekoji uz šo briesmīgo zemi? — viņa negaidot jautāja.
— Tikai nedomā, ka es atbraucu šurp, lai meklētu tevi, Terēz! Nepriecē savu iedomību ar šādiem maldiem! Mūsu sastapšanās ir vistīrākā nejaušība. No universitātes es aizgāju, un kaut kur taču man vajadzēja palikt. Godīgi sakot, uz Klondaiku atbraucu tieši tādēļ, ka šeit nemūžam necerēju tevi sastapt.
Nograbēja durvju rokturis, durvis atvērās, un ienāca Heitorns ar malkas klēpi. Rokturim iegraboties, Terēze sāka vākt nost traukus. Heitorns izgāja otrreiz pēc malkas.
— Kādēļ tu tnūs neiepazīstināji? — Mesners jautāja.
— Es viņam pateikšu, — viņa atbildēja un, galvu atmetusi, piebilda: — Nedomā, ka man bail!
— Nekad neesmu manījis, ka tev no kaut kā būtu bijis stipri bail.
— Un nav ari bail atzīties, — viņa sacīja, un tiklab seja, kā balss atmaiga.
— Bīstos tikai, ka tu atzīšanos pārvērtīsi par maskētu izspiešanu, par apzinātu pašlabuma meklēšanu un sevis slavināšanu.
— Neskaiti kā no grāmatas, — viņa niķīgi attrauca, taču balsī jautās aizvien lielāks maigums, — man nekad nav patikušas gudras diskusijas. Starp citu, es pat nebaidos lūgt tev piedošanu.
— Man nav ko piedot, Terēz. īstenībā man pat jāsaka tev paldies. Sākumā es, protams, cietu; bet tad manī it kā atmodās pavasaris un es atskārtu, ka esmu laimīgs, ļoti laimīgs. Tas bija brīnumains atklājums.
— Bet ja nu es atgrieztos pie tevis? — viņa jautāja.
— Tas (Mesners, viltīgi pavīpsnādams, paraudzījās viņā) radītu drausmīgu sajukumu.
— Esmu tava sieva. Tu taču neesi no manis šķiries.
— Jā, — viņš domīgi novilka, — esmu izturējies pārāk nevērīgi. Tiklīdz atgriezīšos, tūliņ to nokārtošu.
Viņa piegāja Mesneram klāt un uzlika roku viņam uz pleca.
— Vai tu manis vairs negribi, Džon? — Klusā balss bija maiga un pieskāriens liegs ka glāsts. — Ja nu es tev teiktu, ka esmu kļūdījusies? Ja teiktu, ka esmu ļoti nelaimīga? Un es tiešām esmu nelaimīga. Un tiešām esmu kļūdījusies.
Mesneru sāka mākt bailes. Viņš juta, ka vieglais pieskāriens viņam laupa spēkus. Viņš zaudēja varu par situāciju, brīnišķīgais miers un savaldība zustin zuda. Sieviete raudzījās uz viņu valgām acīm, un viņā viss sāka kust un irt. Viņam piepeši likās, ka viņš atrodas bezdibeņa malā un nespēj pretoties viņas varai.