— Es gribu atgriezties pie tevis, Džon. Gribu atgriezties tagad.. tūliņ.
Ka lietuvēna mocīts, Mesners centās atbrīvoties no viņas rokas. Klausoties viņas balsī, viņam ausīs, liegi guldzot, ieskanējās Lorelejas dziesma. Šķita, kaut kur tāluma kāds spēlē klavieres un pazīstamā melodija spiedin spiežas ausis.
Piepeši viņš pietrūkās kājās, atgrūda Terēzes rokas, kas tiecās viņu apskaut, un sāka atmuguriski kāpties uz durvju pusi. Viņš bija līdz nāvei iztrūcies.
— Es izdarīšu kaut ko neprātīgu! — viņš iekliedzās.
— Es taču tevi jau brīdināju neaizraujies! — Viņa zobgalīgi iesmējās un sāka mazgāt traukus. — Nevienam tu neesi vajadzīgs. Es ar tevi tikai paspēlējos. Esmu laimīga ar viņu.
Bet Mesners tam neticēja. Viņš atcerējās, cik veikli Terēze prot mainīt taktiku. To viņa darīja arī tagad. Tā bija maskēta izspiešana. Viņa nebija laimīga ar to otru. Bija atklājusi savu kļūdu. To iedomājoties, viņa patmīlība jutās gandarīta. Viņa vēlējās atgriezties, bet viņš to nevēlējās ne par kādu maksu. Viņa pirksti neapzināti sataustīja durvju rokturi.
— Neskrien nu tūliņ projām! — viņa iesmējās. — Es tev nekodīšu.
— Es nekur neskrienu, — viņš bērnišķīgā spītā attrauca, — ienesīšu tikai ūdeni.
Viņš savāca tukšos spaiņus un atgrūda durvis vaļā. Tad paraudzījās atpakaļ.
— Neaizmirsti, ka tev jāpasaka misteram … hm … Heitornam, kas es esmu!
Mesners pārsita ledus kārtu, kas pa īso laiciņu jau bija aizvilkusi āliņģi ciet, un piesmēla spaiņus. Tomēr viņš tūlīt atpakaļ uz būdu negāja. Nolicis spaiņus uz takas, viņš ātriem soļiem staigaja šurp un turp, lai paglābtos no sala, kas dzeldinaja miesu ka uguns. Barda no elpas vien nosarmoja balta, pirms sarauktā piere iz- gludinājās un sejā parādījās stingra apņēmība. Viņš bija izlēmis, ko darīt, un nosalušajās lūpās un vaigos, par to domājot, iegūla smīns. Pār spaiņiem jau bija pār- vilkusies plāna ledus kārtiņa, kad viņš tos pacēla un devas atpakaļ uz būdu.
Iegājis viņš sastapa ārstu stāvam pie krāsns un gaidām, jūtami samulsušu un neveiklu. Mesners nolika spaiņus zemē.
— Priecājos ar jums iepazīties, Grehem Vombl, — viņš konvencionāli sacīja ka pēc iepazistinašanas labakajā sabiedrībā.
Tomēr roku viņš nesniedza. Vombls neveikli samīņājās,
juzdams pret Mesneru naidu, kādu cilvēks dažkārt jūt pret to, kam nodarījis jaunu.
— Ak tad jūs tas bijāt, — Mesners sacīja, tēlodams izbrīnu. — Labi, labi. Es tiešām priecājos ar jums iepazīties. Man … hm … Joti gribējās zināt, ko Terēze jūsos saskatījusi, kur, ja drīkstu tā izteikties, slēpjas jūsu pievilcība. Labi, labi.
Un viņš ar skatienu nomēroja ārstu no galvas līdz kājām, it kā tas būtu pērkams zirgs.
— Varu iedomāties, ko jūs pret mani jūtat, — Vombls iesāka.
— Nav ko pieminēt, — Mesners ar pārspīlētu sirsnību balsī un manierē viņu pārtrauca. — To vairs nav vērts pieminēt. Man drīzāk kārojas zināt, kā jums viņa patīk. Piepildīja jūsu cerības? Kā viņa uzvedas? Dzīve jums droši vien kopš tā laika bijusi nebeidzams, laimīgs sapnis?
— Nerunā muļķības! — Terēze viņu pārtrauca.
— Kāds jau esmu, tāds esmu, — Mesners žēlabaini noteica.
— Būtu saprātīgāk, ja jūs izturētos lietišķi un praktiski, — Vombls asi noskaldīja. — Mēs gribam zināt, ko jūs esat nolēmis darīt.
Mesners nevarīgi noplātīja rokas.
— Patiesi nezinu. Šī ir viena no tām neiespējamajām situācijām, no kurām grūti atrast izeju.
— Trijatā mēs šonakt nevaram šajā būdā palikt.
Mesners pamāja.
— Kādam jāiet projām.
— Jums taisnība, — Mesners piekrita. — Ja trim cilvēkiem nav iespējams vienā laikā uzturēties vienā un tai pašā telpā, tad kādam tā jāatstāj.
— Un šis kāds esat jūs, — Vombls drūmi paziņoja. — Līdz tuvākajai nometnei ir desmit jūdžu, to jūs vēl gluži labi varat paspēt.
— Tā ir pirmā kļūda jūsu aprēķinā, — Mesners protestēja. — Kādēļ gan tieši man būtu jāiet projām? Es taču pirmais atradu šo būdu.
— Tesa nevar nekur iet, — Vombls paskaidroja, — viņai jau tagad ir apsaldētas plaušas.
— Es jums piekrītu. Viņa tiešām nevar riskēt doties desmit jūdžu garā ceļā. Viņai katrā ziņā jāpaliek.
— Tātad notiks, kā es sacīju, — Vombls ar uzsvaru noteica.
Mesners nokremšļojās.
— Bet jūsu plaušas taču ir kārtībā, man šķiet.
— Protams, bet kāda tam nozīme?
Mesners vēlreiz nokremšļojās un sacīja lēnām, it kā apsvērdams katru vārdu:
— Nu, varētu teikt, nekādas sevišķās, es tikai gribēju piebilst, ka saskaņā ar jūsu paša izteiktajām domām nav nekādu šķēršļu, lai no šejienes aizietu jūs un nobrauktu salā tās desmit jūdzes. Jums tas ir pa spēkam.
Vombls uzmeta ātru, aizdomīgu skatu Terēzei un uztvēra viņas acīs priecīgu pārsteigumu.
— Ko tu teiksi? — viņš tai jautāja.
Viņa vilcinājās, un Vombla seja dusmās pietvīka. Viņš pagriezās pret Mesneru.
— Pietiek! Jūs nevarat šeit palikt!
— Varu gan.
— Es to nepieļaušu, — Vombls teica, izriezdams plecus. — Noteikumus diktēju es.
— Es tomēr nekur neiešu, — Mesners nepiekāpās.
— Es jūs izmetīšu ārā.
— Bet es atgriezīšos.
Vombls uz mirkli apklusa, lai apvaldītu balsi un dusmas. Tad lēnām klusā, saspringtā balsī teica:
— Paklausieties, Mesner, ja jūs neiesiet prom ar labu, es jūs piekaušu. Te nav Kalifornija. Es jus samalšu miltos.
Mesners paraustīja plecus.
— Ja jūs to izdarīsiet, es sasaukšu zeltraču sapulci un noskatīšos, kā jūs pakar tuvākajā kokā. Kā jūs pats teicāt — te nav Kalifornija. Zeltrači ir vienkārši ļaudis, un pietiks, ja parādīšu viņiem kautiņā dabūtos zilumus, pastāstīšu patiesību par jums un pieprasīšu atpakaļ savu sievu.
Sieviete gribēja kaut ko sacīt, bet Vombls viņai nikni uzkliedza:
— Stāvi jel tu klusu!
Tas izskanēja krasā pretstatā ar Mesnera pieklājīgo piebildi:
— Lūdzu, nepārtrauc mās, Terēz!
Aiz dusmām un ar varu apspiestā satraukuma viņai
uznaca sauss, rejošs klepus, un piesarkusi, roku pie krūtīm piespiedusi, viņa gaidīja, līdz lēkme pāries.
Vombls, vērodams klepu, drūmi raudzījās uz Terēzi.
— Kaut kas jādara, — viņš sacīja, — viņas plaušas tādu piepūli nespēj izturēt. Viņa nevar braukt tālāk, pirms laiks nekļūs siltāks. Un es ir nedomāju no viņas atteikties.
Mesners paminstinājās, noklepojās, vēlreiz paminstinā- jās un tad sacīja:
— Man vajadzīga nauda.
Vombla sejā iegūla nicinājums. Beidzot otrs parādīja savu niecību, noslīdēja nesalīdzināmi zemāk par viņu.
— Jums ir pieklājīgs zelta smilšu maišelis, — Mesners turpināja, — ievēroju to, kad kravājāt mantas ārā no kamanām.
— Cik jūs gribat? — Vombls jautāja, necenzdamies slēpt nicinājumu ne balsī, ne sejā.
— Es aptuveni novērtēju maišeli un nospriedu … hm… ka tur varētu būt mārciņas divdesmit. Ko jūs teiktu par četriem tūkstošiem?
— Paklausieties, tas ir viss, kas man pieder! — Vombls iesaucās.
— Bet jums paliek viņa, — Mesners mierinot aizrādīja. — Tik daudz taču viņa būs vērts. Padomājiet, no kā es atsakos. Man šķiet, tā ir mērena cena.