MARKS TVENS
Vientieši ārzemēs Jeb
Jauno svētceļnieku gaitas
RĪGA «ZVAIGZNE» 1989
Mark Twain
The Innocents Abroad or
The New Pilgrims Progress A Signet Classic New American Library, 1966
The Stolen White Elephant Leipzig: Bernhard Tauchnitz
Sastādījusi un no angļu valodas tulkojusi Helma Lapiņa
Vārsmas atdzejojis Viktors Kalniņš
Mākslinieks Dairus Breikšs
Tulkojums latviešu valodā, H.Lapiņa,
noformējums, D. Breikšs, 1989
AR PROVINCIAĻA ACIM
Drūmā 1867. gada janvāra pēcpusdienā Ņujorkas kuģu piestātnē pietauvojās tvaikonis, kas bija atvedis pasažierus no Kalifornijas. Atbraucēju vidū sagaidītāji ievēroja liela auguma kalsnu cilvēku, pret kuru ceļabiedri izturējās ar dziļu cieņu — kā pret slavenību. Mājās, Sanfrancisko, Semjuels Klemenss, kas savus stāstus un feļetonus parakstīja ar pseidonīmu Marks Tvens, jau bija kļuvis pazīstams. Taču Ņujorkā viņu nepazina neviens. Trīsdesmit vienu gadu vecam viņam no jauna vajadzēja izcīnīt atzinību — tikai šoreiz tie vairs nebūs nesenie ieceļotāji, kas priecājās par jebkuru notikumu necilajā kultūras dzīvē savos steigā uzslietajos ciemos un pilsētiņās, šoreiz būs darīšana ar visvecāko Amerikas štatu publiku, kas pieradusi baudīt gan pašmāju, gan Eiropas mākslas smalkāko, labāko devumu.
Izrādījās, ka iekarot uzmanību nepavisam nav viegli. Tvens mēģināja dabūt darbu kādā avīzē, bet štati bija ar avīžniekiem pārpludināti un Kalifornijas rekomendācijas nenieka nelīdzēja. Izdevniecībās viņam parādīja veselus manuskriptu kalnus, kas gaidīja savu kārtu, par grāmatas izdošanu nebija pat ko domāt. Naudas trūkuma mocīts, Tvens ķērās pie vispēdējā pārbaudītā līdzekļa — publisku lekciju lasīšanas. Kalifornijā viņa lasījumi bija pulcējuši tūkstošiem klausītāju. Zālēs koka sijas līgojās no klausītāju smiekliem, kad Tvens dziļā nopietnībā stāstīja par savām neveiksmēm un dēkām sudraba raktuvēs. Vai par Havaju salu iezemiešu tikumiem, kādus tos iedomājas amerikāņi; piesolījās ilustrēt stāstījumu ar praktisku piemēru un turpat uz vietas apēst dzīvu zīdaini, ja vien kāda no klātesošajām dāmām izsniegtu šim nolūkam savu atvasi.
Ņujorkas zālē klausītāji Tvena eskapādes uzņēma klusēdami. Tvena humors viņiem šķita primitīvs un vulgārs. Lasījumus vajadzēja izbeigt. Darba nebija.
Tā pagāja lietainais un dzestrais pavasaris. Un tad Tvens viendien ieraudzīja sludinājumu: kāds kapteinis Dunkans organizē ceļojumu pa Eiropas valstīm un Svēto zemi, kā toreiz dēvēja Palestīnu. Biļete uz šim nolūkam nofraķtētā kuģa «Kveikersitija» maksāja bargu naudu. Tvenam iešāvās prātā laimīgā doma piedāvāties par korespondentu Kalifornijas avīzei «Alta», kur viņu labi pazina. «Aitas» redaktors nešaubījās, ka Tvena korespondences pacels avīzes tirāžu, un apmaksāja braucienu.
Jūnija sākumā «Kveikersitija» izbrauca no Ņujorkas, vētras dēļ divas dienas uzkavējās reidā, bet pēc tam uzņēma kursu uz Azoru salām un Gibraltāru. Pagāja pusgads līdz brīdim, kad pie apvāršņa atkal parādījās Amerikas krasti.
Pirmo «Aitas» redakcijai adresēto korespondenci Tvens nosūtīja no Azoru salām. Pavisam viņš ceļojuma laikā uzrakstīja apmēram sešdesmit aprakstu. Tie guva tādus panākumus, ka it bieži tos pārpublicēja arī Ņujorkas laikraksti. Pēc atgriešanās Tvenu gaidīja līgums ar lielu izdevniecību, kas piedāvājās izdot aprakstus atsevišķā grāmatā. Un 1869. gadā klajā parādījās «Vientieši ārzemēs», darbs, ar kuru tagad iesākas gandrīz visi Marka Tvena kopoto rakstu izdevumi.
Sākumā grāmatai bija virsraksts «Jauno svētceļnieku gaitas». Valstīs ar angļu sarunvalodu vēl šobaltdien lielā cieņā ir 17. gadsimta rakstnieka Džona Benjana reliģiski morālais traktāts «Svētceļnieka gaitas», kur attēlots, kā grēcinieks, iepazinis svētos noslēpumus, atgriežas uz pareiza dzīves ceļa un atgūst zaudēto ticību dievam. «Kveikersi- tijas» pasažieri braucienu pa Eiropu uzskatīja vienīgi par ekskursiju, bet ceļojumu uz Palestīnu — par morāla pienākuma izpildi. Viņi paši sev šķita svētceļnieki, kas devušies pāri trejdeviņām zemēm, lai godbijīgi noliektu galvu svētumu priekšā.
Tvens, kuram jau pusaudža gados savas bērnības pilsētiņas Hanibā- las svētdienskolā bija modusies zināma skepse pret bībelstāstiem un leģendām, nepavisam neizjūta kaut ko tamlīdzīgu. Viņa attēlojumā grupa nekautru amerikāņu, kuri izkāmējušu zirgu mugurā nežēlīgā saules svelmē klumburo pa Palestīnas neciešamajiem ceļiem, ne mazākajā mērā neizraisa asociācijas ar krustakaru paladīniem vai mocekļiem, kas gāja bojā par kristietības ideju. Ceļojuma beigās Tvens bija bezgala noguris no savu ceļabiedru liekulīgās dievbijības, no viņu šaursirdības, no viņu pastāvīgās nesaticības un ķildām, kas jo sīkākas šķiet, kad visapkārt ir seno kalnu varenība, klusējošie, seno teiksmu apdvestie tuksneši. Aizkaitinātība sāka atklāti lauzties uz āru arī aprakstos:
«. .. tas pats dieva bijāšanas apdvestais svinīgums un dziļais klusums gulst pār tuksnesi un kalniem kā tajos sensenajos laikos, un pēkšņi jūs redzat, kā šādā ainavā ielaužas fantastiskais jeņķu pūlis ar zaļām brillēm uz acīm, atšautiem elkoņiem un krateklīgiem saulsargiem!»
«Kveikersitijas» ceļojums tika plaši izreklamēts kā nozīmīgs reliģisks pasākums. Cik šī iecere bezjēdzīga, to Tvens saprata, tikko bija iepazinies ar ceļabiedriem. Šie septiņdesmit cilvēki, kas bija salasījušies vienkop no visattālākajiem valsts nostūriem, neizcēlās ar izglītību, pat ne ar elementāri labu audzināšanu. Kopš bērnības baroti un pārbaroti ar evaņģēlija mācību, viņi mierīgu prātu bija gadu desmitiem pret to grēkojuši, darbā un sadzīvē rīkodamies, protams, nevis pēc Kalna sprediķa mācības, bet gan saskaņā ar biznesa pasaules likumiem. Uz kuģa viņi no rita līdz vakaram skaitīja lūgsnas, rakstīja drausmīgi neinteresantas dienasgrāmatas vai izklaidējās, spēlēdami domino. Tvens viņu vidū jutās kā cilvēks, kas bija cerējis jautri padzīvot ar draugiem, bet nokļuvis uz tēju pie cienīgtēva.