Plimulas dziesmu krājumā, un īsas lūgsnas un tikai retumis ilgumā pārsniedza piecpadsmit minūtes. Dziesmas pavadīja harmonija mūzika, ja jūra bija pietiekami rāma, lai spēlētājs varētu nosēdēt, pie krēsla nepiesiets.
Pēc vakara svētbrīža «sinagoga» drīz vien pārvērtās par kaut ko līdzīgu vakarskolas klasei, kur visi skolēni cītīgi raksta. Tāda aina līdz šim vēl nebija redzēta ne uz viena kuģa. Pie garajiem ēdamgaldiem, kas atradās gar abām salona sānsienām visā telpas garumā, ap divdesmit vai trīsdesmit kungu un dāmu šūpojošos lampu gaismā ņēmās divas trīs stundas no vietas rakstīt piezīmes savās dienasgrāmatās. Ak vai! Cik bēdīgu galu ņēma vairums šo grandiozi iesākto dienasgrāmatu! Šaubos, vai no visa svētceļnieku pulka kaut viens spēj uzrādīt simt kārtīgu lappušu par pirmajām divdesmit ceļojuma dienām ar «Kveikersitiju», un esmu svēti pārliecināts, ka nebūs ne desmit pasažieru, kas būs pierakstījuši dienasgrāmatā divdesmit lappuses par visu divdesmittūkstoš jūdžu garo ceļojumu! Cilvēka mūžā gadās laikposmi, kad liekas neizsakāmi svarīgi fiksēt dienasgrāmatā precīzi katru savu soli; un viņš ķeras pie darba ar tādu jūsmu, kas viņu pārliecina, ka dienasgrāmatas rakstīšana ir vispareizākais un vispatīkamākais laika kavēklis. Bet, ja nodzīvo vēl divdesmit vienu dienu, viņš atskārš, ka vienīgi tie retie cilvēki, kuru raksturu iezīmē drosme, izturība, dzelžaina uzticība pienākumam paša pienākuma labad un nesalaužama apņēmība, spēj ķerties pie tik pārvarīga pasākuma kā dienasgrāmatas rakstīšana un nepiedzīvot kaunpilnu sakāvi.
Viens no mūsu populārākajiem jauniešiem — Džeks, lielisks puisis ar saprātīgu galvu un tādām kājām, uz kurām noskatīties tīrais prieks — tik garas, taisnas un slaidas tās bija, ik rītu, sajūsmā starodams, ziņoja par saviem panākumiem, sacīdams:
— Man tas darbiņš forši iet uz priekšu!—(Būdams labā omā, viņš mēdza runāt žargonā.) Vakar sarakstīju dienasgrāmatā desmit lappušu, un jūs jau zināt, ka aizvakar piepildīju deviņas, bet aizaizvakar — divpadsmit lappuses. Traki interesanta nodarbošanās!
— Ko jūs tur varat sarakstīt, Džek?
— Nu, visu. Katrā pusdienlaikā — platuma un garuma grādus; jūdzes, cik esam pēdējā diennaktī nobraukuši; atzīmēju visas domino partijas, kurās esmu uzvarējis, un visas zirgu biljarda spēles; rakstu par vaļiem un haizivīm, un delfīniem; atstāstu svētdienas sprediķa saturu (skaidrs, ka tas mājniekiem patiks); un tad par kuģiem, ar kuriem sasveicināmies, un to piederību; kāds todien pūta vējš, un vai viļņi bija lieli, un kādas buras bija uzvilktas, kaut gan parasti braucam bez burām; ka visu laiku kuģojam pretvējā — nesaprotu, kāda tam jēga?— pierakstu, cik reižu Moults samelojas, vārdu sakot, itin visu! Man līdz pēdīgajam pierakstīts katrs sīkums. Tēvs man lika rakstīt dienasgrāmatu. Kad būšu beidzis, viņš to neatdos par tūkstoš dolāriem.
— Nē, Džek, tā būs dārgāka par tūkstoš dolāriem — kad būsiet to pabeidzis.
— Jūs domājat?
— Jā, tā būs tūkstoš dolāru vērts — kad būsiet to pabeidzis. Varbūt pat vairāk.
— Ziniet, man pašam ari puslīdz tā šķiet. Nav jau nekāds smērējums.
Taču drīz vien tā kļuva par «nevērtīgu smērējumu». Kādu vakaru Parīzē pēc smaga dienas darba — ievērojamāko vietu aplūkošanas — es ieminējos:
— Iešu kādu bridi paklaiņot pa kafejnīcām, Džek, un došu jums iespēju visu redzēto sarakstīt dienasgrāmatā.
Viņa seja sadrūma. Viņš sacīja:
— Nē, nepūlieties. Man šķiet, es to dienasgrāmatu vairs nerakstīšu. Drausmīgi garlaicīgi. Ziniet, es rēķinu, ka esmu kādas četrtūkstoš lappuses parādā. Par Franciju tur nav ne vārda. Sākumā domāju — izlaidīšu Franciju un sākšu visu no jauna. Bet tas jau vairs nebūs tas,— kā jums liekas? Seniors teiks: «Paklau, vai tad Francijā tu nekā neredzēji?» Tā lieta neies cauri. Sākumā spriedu, ka par Franciju vajadzēs izrakstīt no ceļveža, kā to dara vecais Bedžers no priekšgala kajītes, jo viņš raksta grāmatu. Bet tur ir vairāk nekā trīssimt lappušu. Nē, man šķiet, no tādas dienasgrāmatas nav nekādas jēgas,— kā jūs domājat? Tikai lieka noņemšanās, vai tā nav?
— Jā, nepilnīga dienasgrāmata nekas īpašs nav, bet tāda ar precīziem pierakstiem ir tūkstoš dolāru vērts — ja tiek pabeigta.
— Tūkstoti… tā jau varētu gan būt. Bet es nespētu to pabeigt ne par miljonu.
Tas, kas notika ar viņu, piemeklēja vairumu centīgo va- karskolnieku salonā. Ja gribat kādam jaunam cilvēkam piespriest nežēlīgu un mokpilnu sodu, lieciet viņam veselu gadu rakstīt dienasgrāmatas.
Tika izmantoti dažādi līdzekli, lai pakavētu ekskursantiem laiku un uzturētu viņos možu garu. Visus pasažierus apvienoja klubā, kas pēc vakara dievvārdiem sapulcējās tai pašā vakarskolā; šajās sanākšanās kāds balsī lasīja citiem priekšā par zemēm, ko apmeklēsim, pēc tam saņemto informāciju kopīgi apsprieda.
Ekspedīcijas fotogrāfs dažkārt atnesa savas caurspīdīgās bildītes un burvju luktura gaismā sarīkoja jauku izrādi. Gandrīz visi viņa attēli rādīja svešzemju ainas, taču to vidū pagadījās arī viens otrs dzimtās zemes skats. Viņš paziņoja, ka izrāde notiks «pakaļējā klāja salonā pēc diviem zvaniem (deviņos vakarā) un pasažieriem tiks parādītas vietas, kur viņi nokļūs», kas bija gaužām jauki, bet ērmotas sagadīšanās dēļ pirmajā attēlā, kas atspīdēja uz ekrāna, bija redzama Grlnvudas kapsētai
Dažā zvaigžņotā vakarā mēs augšējā klājā zem telts pārsega sarīkojām dejas, aizstādami balles zāles spožo apgaismojumu ar kuģa lākturiem, ko piekārām pie nojumes balstiem. Par mūziku gādāja mazliet astmatiskā melodikona pagalam juceklīgie pūliņi, jo tas pastāvīgi aizelsās, kad vajadzēja izdot spēcīgāku skaņu, klarnete, kas skanēja visai nedroši augšējos toņos un gauži melanholiski zemākajos, un diezgan nožēlojams akordeons, kura plēšas bija vienā vietā ieplīsušas, un tas šņāca stiprāk nekā kvieca — smalkāks apzīmējums man patlaban neiešaujas prātā. Taču dejošana iznāca vēl nelāgāka par mūziku. Kad kuģis sazvēlās uz labo pusi, viss dejotāju pulks gāzās tam līdzi uz labo bortu un dzīvā kaudzē sakrita pie reliņiem; kad kuģis sasvērās pa kreisi, visi tikpat lielā vienprātībā lidoja pretī kreisajam bortam. Valsētāji paguva pagriezties dejā sekundes piecpadsmit, tad tuvojās reliņiem tādā trauksmē, it kā būtu nolēmuši mesties pāri bortam. Virdžlnijas kadriļai, kad to dejoja uz «Kveikersitijas» klāja, bija daudz vairāk apgriezienu nekā jebkurai kadriļai, kādas līdz tam tiku redzējis, un skatītājiem šis dejas vērot bija tikpat interesanti, cik dalībniekiem tās dejot, ik mirkli riskējot ar dzīvību un tikai par mata platumu paglābjoties no bojāejas. Beidzot no deju priekiem atteicāmies.