Nosvinējām vienai dāmai dzimumdienu ar tostiem, runām, viņai veltītu dzejoli un visu pārējo. Inscenējām māņu tiesas prāvu. Bez šādas prāvas vēl neviens kuģis nav aizbraucis līdz galam. Kuģa ekonomu* «apsūdzēja», ka viņš 10. kajītē nozadzis mēteli. Tika izraudzīts tiesnesis, sekretāri, tiesu izpildītājs, konstebli, šerifi, prokurors un advokāts; lieciniekiem izsūtīja pavēstes; pēc ilgiem strīdiņiem sastādīja zvērināto žūriju. Liecinieki, kā vienmēr, uzstājās muļķīgi, nedroši un sapinās pretrunās. Prokurors un advokāts bija daiļrunīgi, prata argumentēt, prata viens otru nozākāt — gluži kā īstenībā. Pēdīgi izmeklēšana bija galā un tiesnesis nobeidza prāvu ar absurdu slēdzienu un smieklīgu spriedumu.
Jaunie puiši un jaunās dāmas pāris reižu salonos sarīkoja šarādes, un tās guva lielākos panākumus no visiem izklaides pasākumiem.
Mēģinājām nodibināt debašu klubu, bet no tā nekas neiznāca. Uz kuģa nebija talantīgu oratoru.
Neviens no mums negarlaikojās — to varu teikt droši, bet mēs izklaidējāmies visai" klusu. Mēs ļoti reti spēlējām klavieres; mēs spēlējām klarnetes un flautas duetu, un tā bija laba mūzika, cik tur vispār bija mūzikas, jo spēlējām visu laiku vienu un to pašu melodiju; tā gan bija ļoti jauka melodija — cik labi es to atceros!— un nezinu, vai maz kādreiz spēšu no tās atbrīvoties. Melodikonu un harmoniju spēlējām vienīgi dievkalpojumos … bet nu es aizsteidzos par tālu uz priekšu: jauneklis Alberts prata vienu dziesmiņu — apmēram: «O, vai nu tā vai šitā, cik brīnum jauki zināt, ka viņš ir tāds vai šitāds.» (Neatceros vairs īsti precīzi dziesmas nosaukumu, bet meldiņš bija gaužām sērīgs un sentimentāls.) Alberts to spēlēja ļoti bieži, līdz beidzot vienojāmies, ka viņš to vairs nedarīs. Taču neviens nedziedāja mēnesnīcas naktīs uz augšējā klāja, un draudzes dziedāšana dievkalpojumos un svētbrīžos nevarēja lepoties ar pārliecīgu saskanību. Es cietos, cik ilgi spēju, tad piebiedrojos, cenzdamies to uzlabot, bet ar to iedrošināju piebiedroties arī jauno Džordžu, un iznāca aplam, jo Džordžam pašlaik bija balss lūzums, un viņa drūmais bass dažkārt, kā mēdz teikt, «norāvās no ķēdes» un pārbiedēja apkārtstāvošos ar spiedzīgi augstu «gailīti». Bez tam Džordžs nezināja dziesmu meldijas, kas arī kaitēja viņa priekšnesumam. Es viņu pamācīju:
— Neimprovizē, Džordž. Tas ir pārāk patmīlīgi. Tu izpelnīsies pārmetumus. Turies pie «Kronēšanas», tāpat kā visi. Melodija ir skaista, un tā uz ātru roku tu to neuzlabosi.
— Es nemaz necenšos to uzlabot un dziedu taču tāpat kā visi — tieši pēc notīm.
Viņš no visas tiesas bija pārliecināts, ka dzied pareizi, tādēļ varēja vainot tikai pats sevi, ja balss kādreiz iestrēga un viņam kaklā iemetās krampji.
Mazticīgo vidū radās tādi, kas nemitīgi pretvējā vainoja mūsu sirdi plosošo korī dziedāšanu. Bija pat tādi, kas atklāti apgalvoja •— šāda dziedāšana vien esot pietiekams drauds jau savos labākajos brīžos, bet, ja šo noziegumu padziļina, ļaujot piedalīties Džordžam, tas nozīmējot tīšuprāt izaicināt likteni. Viņi neatlaidīgi turējās pie domas: ja koris turpināšot tādā pašā garā spīdzināt melodijas, tas beigu beigās kādu dienu izsaukšot tādu vētru, ka kuģis murdēdams noies dibenā.
Daži sāka protestēt pat pret lūgsnu saturu. Stūrmanis izteicās, ka svētceļnieki esot nežēlīgi:
— Katru mīļu vakaru pēc astoņiem zvaniem viņi lūdz, lai dievs dod labu ceļavēju, zinādami tikpat skaidri, kā es zinu, ka šis pašlaik ir vienīgais kuģis, kas dodas uz austrumiem, bet rietumu virzienā peld tūkstoš kuģu, un mūsu labais ceļavējš tiem būs pretvējš … Visuvarenais pūš labu ceļavēju tūkstoš kuģiem, bet šis mežoņu bars lūdzas, lai vēju apsviež akurāt otrādi un izpatīk vienam kuģim, turklāt tvaikonim! Nekādas sajēgas, nekāda prāta, nekādas kristīgu ļaužu žēlsirdības! Ij klausīties negribas tādās bezjēdzībās!
5. NODAĻA
VASARA ATLANTIJAS OKEĀNĀ * EKSCENTRISKAIS MĒNESS * MISTERS BL1HERS ZAUDĒ TICĪBU SAVAM PULKSTENIM * «KUĢA LAIKA» MISTĒRIJA * DZELMES IEMĪTNIEKI * «ZEME!» * PIRMIE SOĻI SVEŠĀ ZEMĒ * IEZEMIEŠI BRĪNĀS * KĀDS VĀRDS PAR AZORU SALĀM * BL1HERA KATASTROFISKĀS PUSDIENAS * LAIMĪGĀS BEIGAS
«Ar vēju vai bez vēja», kā mēdz teikt jūrnieki, mēs tomēr aizvadījām desmit jaukas dienas ceļā no Ņujorkas līdz Azoru salām — ne pārāk straujš skrējiens, jo attālums ir tikai divi tūkstoši četri simti jūdžu, tomēr kopumā bija visai patīkams. Tiesa, visu laiku pūta pretvējš, vairākkārt bangoja arī vētras, kas noguldīja vārgdieņu cisās pusi pasažieru, tā ka kuģis izskatījās pamests un drūms, vētras, ko neaizmirsīs neviens no tiem, kuri palika uz viļņu augšup, lejup mētātā klāja un samirka šļakatās, kas jo augstu uzsitās kuģa priekšgalā un brāzās pāri visam kuģim kā pērkona lietusgāze; taču lielākoties baudījām liegas vasaras dienas un naktis, kas bija vēl jaukākas par dienām. Pieredzējām pilnmēness fenomenu — pilnais mēness ik nakti spīdēja debesīs vienā un tai pašā vietā. Sākumā mēs šo mēness dīvaino uzvedību neizpratām un apjēdzām tikai vēlāk: šādā ātrumā virzoties uz austrumiem, mēs ik dienu ieguvām apmēram divdesmit minūšu, lai turētos solī ar mēnesi. Draugiem, kas palika mājās, tagad mēness jau kļuva vecs, bet mēs, gluži kā Jozua*, pratām to noturēt visu laiku vienā un tai pašā vietā un stāvoklī.