Mūsu nodomu par piestāšanos Sanmigelā tomēr izjauca pēkšņi ap pusdienlaiku sacēlusies vētra, kas sāka tik nežēlīgi mētāt kuģi, ka vienīgais prātadarbs bija meklēt patvērumu. Tādēļ stūrējām uz tuvāko salu — Feijalu (turienieši to sauca par Faiolu — ar uzsvaru uz pirmās zilbes). Izmetām enkuru Ortas atklātajā reidā pusjūdzi no krasta. Pilsētā ir aptuveni deviņi tūkstoši iedzīvotāju. Sniegbaltās mājas slīgst leknā zaļumā, grūti iedomāties glītāku un pievilcīgāku pilsētu. Tā uzcelta trīssimt līdz septiņsimt pēdu augstu kalnu ielokā; kalni apstrādāti līdz pašām virsotnēm — nav ne pēdas neapstrādātas zemes. Katru tīrumu, katru zemes akru nelielos četrstūros iejož mūra žogi, kuru uzdevums ir pasargāt laukus no niknajiem, postošajiem vējiem, kas šeit brāzmo. Simtiem zaļo, melnās lavas akmeņu žogu ietverto četrstūrīšu piešķir kalniem milzīgu šaha galdiņu izskatu.
Salas pieder Portugālei, un Feijalā visur jūtama portugāļu ietekme. Bet par to vēlāk. Vesels bars melnīgsnēju, bļaustīgu, melīgu, plecus raustošu, žestikulējošu portugāļu laivinieku ar vara gredzeniem ausīs un blēdību sirdī liptin aplipa ap kuģi, un daudzi no mūsējiem salīga ar viņiem nogādāšanu krastā — vienu jebkuras valsts sudraba monētu no galviņas. Piestājām pie neliela forta mūriem, kur bija uzstādīti divpadsmit un trīsdesmit divu mārciņu kalibra lielgabali, ko Ortas iedzīvotāji uzskatīja par ārkārtīgi biedīgu bruņojumu, taču, ja mēs kādreiz iedomātos uzbrukt ar vienu no saviem torņa monitoriem, ortiešiem nāktos savu lielgabalu fortu meklēt rokā pa visu apkārtni, ja viņiem tā atkal ievajadzētos. Ļaudis, kas bija salasījušies piestātnē, izskatījās visai nožēlojami: vīrieši un sievietes, puikas un meitenes — visi skrandaiņi un baskāji, noplukuši un netīri, piedzimuši un uzauguši par profesionāliem ubagotājiem. Viņi mums sekoja soli solī, un, kamēr uzturējāmies Feijalā, netikām no tiem vaļā ne mirkli. Gājām pa galvenās ielas vidu, skrandaiņi mūs ielenca no visām pusēm un nenolaida no mums acu; ik mirkli daži ziņkārīgākie paskrējās procesi
jai pa priekšu un skatījās atpakaļ, gluži kā lauku puikas, kad pavada ceļojošā cirka reklāmas ziloņa gājienu pa ciema ielām. Es jutos glaimots, ka esmu kļuvis par dalībnieku šādā sensācijā. Šur tur redzējām namdurvīs stāvam portugālietes ar modīgām portugāļu kapucēm galvā. Šīs kapuces darinātas no biezas zilas vadmalas, piestiprinātas pie tādas pašas drānas apmetņiem un ir neglītuma kalngals. Tās ir augstas, platas un neizmērojami dzijas. Galvā uzmauktas, tās izskatās kā cirka teltis, un sievietes galva kapucē pazūd kā sufliera galva skārda kastē uz operteātra skatuves. Šai drausmīgajai kapotei, kā to šeit dēvē, nav nekādu rotājumu, tā ir tikai neglīta, netīri zila zēģele; astoņu rumbu vējā sieviete paiet nevar — viņai vai nu ejot jāturas pa vējam, vai jāpaliek mājās. Pamatmodelis kapotēm visās salās ir vienāds un nemainīgi saglabāsies modē turpmākajos tūkstoš gados, tomēr katrā salā kapotes piegrieztne atšķiras no citām tieši tik daudz, lai zinoši vērotāji varētu pateikt, kurā salā attiecīgā dāma dzīvo.
Portugāļu sīknauda — reiss — ir apbrīnojama naudas vienība. Viens dolārs pielīdzināms tūkstoš reisiem, un visi finansiālie darījumi tiek kārtoti reisos. Mēs to nezinājām līdz pat brīdim, kamēr ar Blihera starpniecību izdevās to atklāt. Blihers teicās esam tik laimīgs un liktenim pateicīgs, nokļuvis atkal uz cietas zemes, ka gribot svinēt svētkus,— viņš esot dzirdējis, ka iztika šai zemē lēta, tādēļ nolēma sarīkot grandiozu mielastu. Viņš ielūdza deviņus viesus, un mēs pilsētas galvenajā viesnīcā paēdām lieliskas pusdienas. Kamēr līksmā prātā baudījām labus cigārus, labu vīnu un ciešamas anekdotes, viesnīcas īpašnieks atnesa rēķinu. Blihers uzmeta tam skatienu un sakritās sejā. Lai pārliecinātos, ka acis nav viņu vīlušas, viņš izlasīja rēķinu vēlreiz, tad drebošā balsī nolasīja uzrakstīto skaļi, un rozes viņa vaigos pārvērtās par pelniem.
—«Desmit pusdienas par 600 reisiem —6000 reisu.» Posts un izputēšanai
—«Divdesmit pieci cigāri par 100 reisiem gabalā—2500 reisu.» Māmiņ, māmulīti
—«Vienpadsmit pudeļu vīna par 1200 reisiem pudelē—13 200 reisu.» Dievs, esi mums žēlīgsl
—«KOPA: DIVDESMIT VIENS TŪKSTOTIS SEPTIŅI SIMTI REISU!» Lai Mozus un visi pravieši stāv man klāt! Uz visa kuģa nav tik daudz naudas, lai samaksātu šādu rēķinu! Ejiet, puiši, atstājiet mani manam liktenim. Esmu beigts cilvēks.
Tik apjukusi kompānija laikam nekad nav redzēta. Neviens nespēja izteikt ne vārda. Likās, ka ikviens ir satriekts līdz sirds dziļumiem. Vīna glāzes lēnām atgriezās uz galda neizdzertas, cigāri nemanot izkrita no nejūtīgajiem pirkstiem. Katrs meklēja drošinājumu kaimiņa acīs, bet nespēja tur ieraudzīt ne mazākā cerības stariņa. Beidzot
drausmais klusums tika pārtraukts. Izmisīgas apņemšanās ēna kā mākonis nogūla pār Blihera vaigu, un viņš ierunājās:
— Saimniek, tā ir zemiska, nelietīga krāpšana, un es to nemūžam necietīšu. Te būs simt piecdesmit dolāru, ser, un vairāk jūs nedabūsiet, kaut es te gulētu savās asinīs — vairāk ne centa.
Mēs atdzīvojāmies, saimnieks sašļuka, vismaz mums tā likās; katrā ziņā viņš izskatījās samulsis, lai gan no teiktā nebija sapratis ne vārda. Viņš vairākkārt paskatījās pārmijus uz zelta monētu kaudzīti un uz Bliheru, pirms izgāja ārā. Tur viņš laikam bija sameklējis kādu amerikāni, jo atnesa rēķinu, pārtulkotu valodā, ko kristīgs cilvēks var saprast, proti:
10 pusdienas, 6000 reisu jeb………………………………………….. 6 dolāri
25 cigāri, 2500 reisu jeb …………………………………………………. 2.50 "
11 pudeles vīna, 13 200 reisu jeb …………………………………… 13.20 "