KOPA: 21 700 reisu jeb …………………………………………………. 21.70 dolāru
Blihera viesu vidū atgriezās līksmība. Tika pasūtīti papildu atspirdzinājumi.
6. NODAĻA
SOLĪDA INFORMĀCIJA » APSŪNOJUSI SABIEDRĪBA * DĪVAINAS PARAŠAS UN TIKUMI * JEZUĪTU BLĒDĪBAS * FANTASTISKS SVĒTCEĻOJUMS * RUSA IETVJU PIRMSĀKUMS ♦ RĒĶINU KĀRTOŠANA AR SALINIEKIEM * ATKAL JŪRĀ
Man liekas, Amerikā Azoru salas ir gaužām maz pazīstamas. Mūsu kuģa pasažieru vidū nebija neviena paša cilvēka, kas jel ko par tām zinātu. Vairums ekskursijas dalībnieku, kas bija daudz lasījuši par pārējām apmeklējamām zemēm, zināja par Azorām vienīgi to, ka tajās ietilpst deviņas nelielas salas kaut kur tālu Atlantijas okeānā mazliet vairāk nekā pusceļā no Ņujorkas līdz Gibraltāram. Tas bija viss. Tādēļ jūtos aicināts iestarpināt šeit paragrāfu ar sausiem faktiem.
Dzīve te rit tipiski portugāliski, citiem vārdiem sakot, gausi, nabadzībā, bez rosmes, snaudulīgi un laiski. Salas pārvalda Portugāles karaļa iecelts civilais gubernators, kā ari militārais gubernators, kuram pieder virsvara pār civilo gubernatoru, ko viņš drīkst kontrolēt un izmantot pēc patikas. Salas apdzīvo apmēram 200 000 cilvēku, gandrīz vienīgi portugāļi. Viss ir kopš seniem laikiem iedibināts un noteikts, jo šai zemei jau bija simt gadu, kad Kolumbs atklāja Ameriku. Galvenā kultivējamā labība ir kvieši, kurus salinieki audzē, kuļ un maļ tieši tā, kā to darīja viņu vec-vec-vec-vectēvi. Viņi lieto koka arklus ar dzelzs apmali; mazajās ecēšās jūdzas vīrieši un sievietes; graudus maļ nelielās vējdzirnavās, kuru jauda ir desmit bušeļi dienā. Graudus dzirnās ber meldera palīgs, bet pats melderis stāv blakus un raugās, lai palīgs neiesnaužas. Ja iegriežas nelabvēlīgs vējš, pie dzirnām piejūdz ēzeļus, kuri vajadzīgajā virzienā griež visu dzirnavu augšējo daļu; nevienam neienāk prātā pierīkot mehānismu, kas grieztu tikai spārnus. Graudus no vārpām izkuļ tieši tā, kā to darīja Metuzāla laikos,— palaiž virsū vēršus, lai izbradā. Nekur meklēdams neatradīsi nevienu ķerru — visas nastas tiek pārnēsātas vai nu uz galvas, vai ēzeļa muguras, dažkārt arī pārvadātas meldru pinuma ratos ar smagiem viengabala koka riteņiem, kas griežas kopā ar asi. Visās salās nav neviena moderna arkla, nevienas kuļmašīnas. Visi mēģinājumi tādus jauninājumus ieviest beigušies neveiksmīgi. Būdams krietns katolis, portugālis, krustus mezdams, lūdz dievu to kungu pasargāt viņu no dievzaimošanai pielīdzināmas vēlēšanās zināt vairāk, nekā zinājis viņa tēvs. Klimats ir maigs; salās nekad nav ne sniega, ne sala, ne ledus, un pilsētās es neredzēju neviena skursteņa. Vienas ģimenes ēzeļi, vīrieši, sievietes un bērni ēd un guļ vienā istabā, dzīvo netīrībā, ir kukaiņu apsēsti un patiesi laimīgi. Salinieki melo un cenšas apkrāpt svešniekus, ir galēji tumsoņi un netur godā mirušos tuviniekus. Pēdējā īpašība norāda, cik maz viņi atšķiras no saviem ēzeļiem, ar kuriem kopā ēd un guļ. Vienīgie labi ģērbušies portugāļi šajā sabiedrībā ir apmēram pusducis turīgo ģimeņu, jezuītu garīdznieki un nelielā garnizona karavīri. Laukstrādnieka alga ir divdesmit četri centi dienā; labi apmācīts amatnieks saņem divreiz vairāk. Naudu viņi aprēķina reisos — tūkstoš reisu vienā dolārā, tādējādi juzdamies bagāti un apmierināti. Senāk salās auga lieliskas vīnogas un tika raudzēts un eksportēts izcili labs vīns. Bet pirms piecpadsmit gadiem vīna dārziem uzkrita sērga, vīnogulāji iznīka, un kopš tā laika vīnu vairs nedara. Tā kā visām Azoru salām ir vulkāniska cilme, zeme tur ir izcili auglīga. Gandrīz ikviena zemes pēda tiek izmantota, iegūstot no katras kultūras divas trīs ražas gadā, tomēr nekas netiek eksportēts, izņemot nedaudz apelsīnu, ko izved galvenokārt uz Angliju. No jauna uz salām neviens nepārceļas dzīvot, un neviens salinieks tās nepamet. Neviens Feijalā nesaprot, ko nozīmē jaunas ziņas. Tikpat sveša kaislība ir vēlēšanās uzzināt kaut ko jaunu. Kāds diezgan attīstīts portugālis apvaicājās, vai mūsu Pilsoņu karš jau esot beidzies. Viņš teica, ka viņam kāds esot par to kaut ko stāstījis, vai vismaz viņam liekoties, ka reiz kāds par kaut ko tamlīdzīgu ieminējies! Kad viens no pasažieriem iedeva kādam garnizona virsniekam dažus Tribune, Herald un Times numurus, virsnieks bija pārsteigts, atrazdams tajās jaunākas ziņas par Lisabonu nekā avīzēs, ko viņš nupat bija saņēmis no tvaikonīša, kas ierodas reizi mēnesī. Viņam pastāstīja, ka avīžu ziņas saņemtas pa telegrāfu. Viņš atbildēja, ka pirms desmit gadiem dzirdējis par nodomu ierīkot kabeli, tomēr domājot, ka no tā nekas nav iznācis!
Šādās kopienās jo koši uzzeļ jezuītu māži. Apmeklējām pirms apmēram divsimt gadiem celtu jezuītu katedrāli un ieraudzījām tur šķēpelīti no īstā krusta — tā, kurā kādreiz bija piesists Pestītājs. Koks bija pulēts un ciets un tik teicami saglabājies, it kā traģēdija Golgātā būtu notikusi tikai vakar, nevis pirms astoņpadsmit gadsimtiem. Taču šejienes lētticīgie cilvēki ne mirkli neapšauba koka šķēpeles īstumu.
Vienā no katedrāles kapellām ir altāris ar tīra sudraba apšuvumu — vismaz tā tiek apgalvots, un arī es domāju, ka tur (runājot sudraba ieguvēju terminoloģijā) tiešām ir divsimt mārciņu uz tonnu, un tā priekšā deg mūžīga svētlampiņa. Kāda ticīga, tagad mirusi dāma atstājusi naudu neskaitāmiem aizlūgumiem, kas jānotur viņas dvēseles glābšanai, un pastāvējusi arī uz to, ka šai lampiņai jādeg vienmēr — dienu un nakti. To viņa, kā jūs gan sapratīsiet, zināms, izdarīja, vēl dzīva būdama. Svētlampiņa ir mazītiņa un deg gaužām vārgi, un, manuprāt, tai dāmai liels ļaunums nenotiktu, ja tā apdzistu pavisam.
Katedrāles lielais altāris un arī četri mazākie ir krautin apkrauti ar dažādiem apzeltītiem krikumiem un piparkūkām līdzīgiem rotājumiem. Ap filigrāni izvītajiem altāra treliņiem sapulcināts vesels bars sagrabējušu, putekļiem klātu, aplauzītu apustuļu — dažam trūkst pa kājai, dažam palikusi tikai viena acs, bet otra toties raugās jo drosmīgāku skatienu, citam trūkst divu vai trīs pirkstu, citam no deguna atlicis pārāk maz, lai varētu kārtīgi nošņaukties — visi tik kropli un tizli, ka drīzāk būtu turami slimnīcā nekā katedrālē.