Kad bijām nokāpuši no ēzeļiem un vajadzēja norēķināties, ēzeļu dzinēju un mūsu starpā sākās tāda izrunāšanās, lādēšanās un strīdēšanās, ka ausis krita ciet. Viens dzinējs pieprasīja par ēzeļa lietošanu dolāru stundā, otrs varītēm centās izkaulēt pusdolāru par lopiņa uzmundrināšanu, trešais — ceturtdaļdolāru par palīdzēšanu šai pašā darbā, un ap četrpadsmit «gidu» prasīja samaksāt par to, ka izrādījuši mums pilsētu; ikviens centās pārkliegt un ar roku vicināšanu pārspēt savu kaimiņu. Mēs samaksājām vienam gidam un par katru ēzeli tikai vienam dzinējam.
Dažās salās ir ļoti augsti kalni. Braucām cieši garām Piko salai; kā milzīga zaļa piramīda ar vienu nepārtrauktu pacēlumu tā sniedzās (no vietas, kur stāvējām) 7613 pēdu augstumā, iesliedama virsotni baltajos mākoņos, līdz kalns izskatījās kā miglā iegrimusi sala!
Azoru salās saēdāmies ļoti daudz svaigu apelsīnu, citronu, vīģu, aprikožu un citu augļu. Bet par to nerakstīšu. Neesmu jau šeit tādēļ, lai sastādītu reklāmas prospektus.
Tālāk dosimies uz Gibraltāru un sasniegsim to pēc dienām piecām vai sešām.
7. NODAĻA
VĒTRAS NAKTS * REDZAMA SPĀNIJA UN ĀFRIKA * SASVEICINĀŠANĀS AR MAJESTĀTISKO SVEŠINIEKU * HĒRAKLA STABI * G1BRALTĀRAS KLINTS * APNICĪGA ATKĀRTOŠANĀS * «KARALIENES KRĒSLS» * SLEPENO ALU DĪVAINĪBAS * GIBRALTĀRA APKALPE * PRIVĀTA EKSKURSIJA UZ ĀFRIKU * IZAICINĀM MAURU GARNIZONU (UN PALIEKAM DZĪVI) * RĀJIENS PAR IEDOMĪBU * PIESTĀJAM PIE MAROKAS IMPĒRIJAS KRASTIEM
Vesela nedēļa izmisīgā cīņā ar vētrā sakultu, trakojošu jūru; nedēļa ar nepārtrauktu jūrasslimību, tukšiem saloniem, pamestiem, šļakatu samērcētiem klājiem — tādu šļakatu, ka kuģa skursteņi līdz pašai augšai pārklājušies ar biezu balta sāls kārtu; vesela nedēļa, kad dienā vajadzēja drebināties glābšanas laivu un stūres mājas aizvēnī, bet vakarā smakt līdz griestiem piedūmotā smēķētavā trokšņainā domino spēlē.
Pēdējā no septiņām naktīm vētra plosījās visnegantāk. Pērkona grandoņas nebija, troksnis cēlās no viļņu sišanās pret kuģi, no vēja ārprātīgās gaudošanas takelāžā, no putu šļakstiem pret iluminatoriem. Kuģis cēlās arvien augstāk un augstāk, likās, līdz pašām debesīm, tad apstājās uz mirkli, kas šķita ilgstam mūžību, un pēc tam stāvus gāzās lejup bezdibenī. Šļakatu siena nošķīda pār klājiem kā lietusgāze. Melna tumsa visapkārt. Retumis debesi pāršķēla dreboša, ugunīga zibens svītra, tā atklāja skatienam bezgalīgo, bangojošo okeānu tur, kur nupat vēl nebija nekā, lika tumšajai takelāžai sudrabaini iemirdzēties un izgaismoja cilvēku sejas rēgainā bālumā!
Bailes izdzina uz klāja daudzus, kas parasti vairījās no skarba vēja un šļakatām. Daži domāja, ka kuģis šo nakti nepārdzīvos, un viņiem likās mazāk drausmīgi uzturēties ārā, vētrā un draudošās briesmas redzēt, nekā būt ieslodzītiem kapenēm līdzīgajās, vāji apgaismotajās kajītēs un iztēloties šausmas, kas plosās jūrā. Un, reiz iznākuši uz klāja, kur varēja savām acīm skatīt, kā kuģis cīnās ar vētras pārvarīgo spēku, dzirdēt vēja aurus, izjust saltās šļakatas, zibens uzliesmojuma brīžos ieraudzīt neaprakstāmi vareno kopainu, viņi jutās mežonīga, neaprakstāma pārdzīvojuma sagūstīti un palika uz klāja. Tā bija drausmīga nakts — un ļoti, ļoti gara nakts.
Visi izbira uz klāja pulksten septiņos jaukajā 30. jūnija rītā, jo bija paklīduši vēsts, ka redzama zeme! Tik sen nebija piedzīvots priecīgais brīdis redzēt atkal visu kuģa saimi uz klāja, kaut gan līksme, kas staroja sejās, tikai daļēji spēja noslēpt ilgajās vētras dienās iegrauzušās izciesto pārdzīvojumu pēdas. Taču dzidrais, spirgtais rīts drīz vien iededza prieku vienaldzīgajās acīs, ielēja jaunu sparu jūrasslimības novārdzinātajos augumos. Ai, bija vēl spēcīgāks stimuls: izmocītajiem dzīves pabērniem bija lemts 110 jauna ieraudzīt svētītu zemil Un redzēt zemi nozīmēja gandrīz to pašu kā atgriešanos dzimtajā pusē, ap kuru saistījās visas viņu domas.
Jau pēc stundas mēs ieslīdējām Gibraltāra šaurumā, pa labi no mums pacēlās augstie, netīri dzeltenie Āfrikas kalni, kam pakāje slēpās zilā dūmakā, bet virsotnes ienira mākoņos — gluži kā Svētajos rakstos teikts: «un tumsa bija pār dzi|umiem». Man šķiet, tas būs teikts par šo Āfrikas daļu. Pa kreiso roku slējās senās Spānijas robainās granīta klintis. Šaurākajā vietā Gibraltārs ir tikai trīspadsmit jūdžu plats.
Gar Spānijas krastu nelielās atstarpēs rēgojās seni ērmota izskata akmens torņi; mēs nodomājām, ka tie ir no mauru laikiem, un tikai vēlāk uzzinājām, ka esam aplam domājuši. Senos laikos marokāņu pirāti sirojuši savās laivās gar Spānijas piekrasti, gaidot izdevību izcelties malā, tad iebrukuši spāņu ciemos un nolaupījuši visas daiļās sievietes, ko izdevies atrast. Tajos laikos tā bijusi varen iecienīta un ienesīga nodarbošanās, kurai nodevušies daudzi. Tālab spāņi uzcēluši kalnos sargtorņus, lai stingrāk varētu novērot marokāņu spekulantus.
Āfrikas piekrastes ainava jūras vienmuļībā nogurušajām acīm likās gaužām skaista, un pamazām visa kuģa saime atguva dzīvesprieku un jautrību. Taču, kamēr mēs apbrīnojām kalnu virsotnes zem mākoņu cepurēm, mums pēkšņi atklājās cita, daudz brīnišķīgāka aina, kas pievilka visu skatienus kā magnēts — majestātisks kuģis, kurā cita virs citas pletās daudzas buras, līdz izskatījās, it kā tur būtu tikai viena milzīga, vēja piepūsta bura. Kuģis lidoja pa viļņiem kā liels putns. Āfrika un Spānija bija aizmirstas. Visu uzmanība pievērsās skaistajam, svešajam kuģim. Kamēr mēs visi, acu nenolaiduši, lūkojāmies, kā kuģis lepni traucas mums garām, ieraudzījām mastā plīvojam zvaigžņoto un svītroto karogul Ātrāk par domu gaisā uzlidoja cepures un «urrā!» saucieni. Pirms tam kuģis likās skaists, tagad tas bija kļuvis žilbinošs. Daudzi mūsu vidū pirmoreiz izjuta, cik liela atšķirība ir skatīties uz dzimtenes karogu savās mājās un ieraudzīt to svešā zemē. To ieraudzīt nozīmē redzēt dzimteni ar visu, kas pie tās pieder, un šī izjūta spēj saviļņot veselu upi remdenu asiņu!