Aleksandrija pārāk līdzinājās Eiropas pilsētām, lai pārsteigtu ar kaut ko jaunu, un mums tā drīz vien apnika. Sēdāmies vilcienā un atbraucām uz seno pilsētu Kairu, kas patiesi ir Austrumu pilsēta ar visām spilgtākajām šādas pilsētas iezīmēm. Ja kāds iedomāsies, ka šeit viņš atrodas pašā Arābijas sirdī, tad nebūs daudz to, kas varēs iestāstīt, ka viņš maldās. Lepnus divkuprainos kamieļus un dromedārus, melnīgsnējus ēģiptiešus un turkus, tumšādainus etiopiešus ar turbāniem galvā, jostām apjozušos, ārkārtīgi daudzveidīgos austrumnieciskos tērpos visu košo krāsu niansēs jūs sastopat ik uz soļa ļaužu pilnajās ielās un medus kārēm līdzīgajos bazāros. Mēs apmetāmies «Labā Gana» viesnīcā, kas bija nejēdzīgākā visā pasaulē, izņemot vienu kādā Savienoto Valstu mazpilsētā, kur man reiz gadījās uzturēties. Ir patīkami pārlasīt piezīmes par to manā pierakstu grāmatiņā un apzināties, ka dzīvi «Labā Gana» viesnīcā izturēšu, jo arī Amerikā esmu mitinājies tādā pašā un tomēr palicis dzīvs:
«Apmetos Bentona viesnīcā. Savā laikā tas esot bijis labs iestādījums, bet ar to vēl nekas nav pierādīts, jāteic, arī es bērnībā biju labs zēns. Vēlākajos gados mēs abi esam labās īpašības zaudējuši. Bentona viesnīca nav laba. Tai trūkst briesmīgi daudz kā, lai tā būtu laba viesnīca. Elle ir pilna ar labākām viesnīcām nekā Bentons.
Nokļuvu tur vēlu vakarā un sacīju dežurantam, ka man vajadzēs daudz gaismas, jo gribu vēl pāris stundu palasīt. Kad abi ar dežurantu sasniedzām 15. numuru (gājām pa pustumšu gaiteni, kas bija izklāts ar mūžsenu izbalējušu grīdas celiņu, kurā rēgojās daudzi ar vecu vaskadrānu pielāpīti caurumi, pa gaiteni, kura grīdas dēļi ļodzījās zem mūsu kājām un ik uz soļa nejauki čīkstēja), viņš iededza divas collas garu, sadzeltējušu diloņslimu tauku sveces gabaliņu, kas iedegās ar zilu liesmiņu, uzsprakstēja, tad zaudēja drosmi un nodzisa. Dežurants to iededza no jauna, un es apvaicājos, vai tik vien gaismas viņš man novēlējis.— O, nē, man ir vēl viena.— Un viņš parādīja vēl vienu divas collas garu tauku sveces gabaliņu. Es izrīkoju:— Iededziet abas, tā otra man nepieciešama, lai pirmo ieraudzītu.— Viņš paklausīja, taču gaisma no tām abām bija tumšāka par tumsu. Dežurants bija jautras dabas un izpalīdzīgs blēdis. Viņš apsolījās aiziet «kaut kur» un nočiept lampu. Es viņa noziedzīgo ieceri no sirds atbalstīju. Dzirdēju, kā desmit minūtes vēlāk viesnīcas īpašnieks dzinās viņam pakaļ, saukdams:
— Kur tu to lampu nesīsi?
— Piecpadsmitais pieprasa, ser.
— PiecpadsmitaisI Viņam taču iedota divkārša sveču porcija — ko tad šis grib, sarīkot visā mājā ilumināciju, vai? Varbūt lāpu gājienu? Kas viņam galu galā nāk prātā?
— Viņam nepatīk sveces, viņš saka, ka gribot lampu.
— Sasodīta zeme! Kāpēc? Nudien, kaut kas nepieredzētsl Ko viņš, visu svēto vārdā, iedomājies darīt ar lampu?
— Neko, viņš tikai gribot palasīt, tā viņš man sacīja.
— Gribot palasīt, ko domā! Viņam nepietiek ar tūkstoš svecēm, vēl savajadzējies lampas! Gribētos zināt, kāda velna pēc viņam tā lampa vajadzīga. Iedod viņam vēl vienu sveci, un tad, ja . . .
— Bet viņš prasa lampu un solīja, ka nosvilināšot šito nolādēto būdu līdz pamatiem, ja nedabūšot lampu!— (To nu es nemūžam netiku solījis.)
— To es gan gribētu redzēt. Labi, aiznes viņam lampu, bet, dieva vārds, nesaprotu, bet tu pamēģini izdibināt, kāda nelabā pēc viņam tā lampa vajadzīga.
Un viņš aizgāja, savā nodabā purpinādams un joprojām brīnīdamies par 15. numura neizskaidrojamo uzvešanos. Lampa bija laba, bet tā atklāja šo to nepatīkamu: kaut kur tuksnesīgās istabas tālā nomalē gultu, kurā bija kalni un ielejas un kurā jums vajadzēja savu augumu pieskaņot iepriekšējās nakts viesa iegulējumam, lai varētu tur ērti iegulties; paklāju, kas reiz pieredzējis labākas dienas; skumīgu statni, kur nomazgāties, uz tā visu labo garu pameslu ūdenskrūzi, kas skuma par nodauzīto snīpi; vidū pārsprāgušu spoguli, kas rādīja, ka jums galva nošķelta pie paša zoda, pārvēršot jūs par līdz galam neizveidotu briesmoni vai kaut ko tamlīdzīgu; tapetes, kas strēmelēm lobījās nost no sienām.
Nopūtos un sacīju:— Burvīgi. Un nu — varbūt sameklēsiet man kaut ko lasāmu?
— O, protamsl— atsaucās dežurants.— Grāmatu vecajam ir kaudžu kaudzēm.— Un, pirms paguvu pateikt, kāda veida literatūru vēlētos, viņš jau bija gabalā. Bet viņa seja manī modināja drošu paļāvību, ka viņš pratīs godam tikt galā ar uzdevumu. Taču vecais viņu atkal pieķēra.
— Ko tu domā iesākt ar to grāmatu kaudzi?
— Piecpadsmitais pieprasīja, ser.
— Atkal piecpadsmitais? Tūliņ viņš pieprasīs pudeles gultas iesildīšanai un pēc tam slimnieku kopēju! Stiep tik viņam visu, kas šinī mājā atrodams — stiep viņam bufetnieku — stiep bagāžas ratus — stiep viņam turp istabeni! Lai mani kas, neko tamlīdzīgu mūžā neesmu pieredzējis. Ko ta' šis ar tām grāmatām grib iesākt?
— Jādomā, ka lasīt, neba jau apēst taisās, cik noprotu.
— Lasīt… grib tās lasīt — tagad, pašā nakts vidū — galīgi prātu izdzīvojis! Nekā nebij, nedošu!
— Viņš sacīja, ka vajag, un cauri; sacīja, ka apgriezīšot visu māju otrādi, ka jumtu nocelšot, ja nedabūšot grāmatas. . . Nemaz nevar izdomāt, uz ko viņš spējīgs, ja nedabūs grāmatu; viņš ir piedzēris un galīgi dulns un tāds kā izmisis, un nekas viņu nespēs nomierināt kā tikai šitās grāmatas.— (Es ne ar ko netiku draudējis un nepavisam nebiju tādā stāvoklī, kā to notēloja dežurants.)