Nav spalvas, kas spētu aprakstīt mokas, ko mums sagādāja salkums un alkatība pēc bakšiša, kas spīdēja arābu acīs un bez mitas plūda no viņu lūpām. Kālab gan atsaukt atmiņā teiksmas par ēģiptiešu zudušo diženumu, kādēļ iztēloties Ēģipti, kas sekoja mirušajam Ramzesam uz kapenēm piramīdā, vai milzīgos izraēliešu pūļus, kas aizgāja tuksnesī? DOmāt nebija iespējams. Jālūko turēt krājumā iepriekš sagatavotas domas vai arī viss jāapcerē vēlāk.
Arābs, pēc iesakņojušās tradīcijas, piedāvājās noskriet lejā no Heopsa piramīdas, šķērsot astotdaļjūdzes plato smilšu joslu līdz Hefrena piramīdai, uzkāpt tās virsotnē un atgriezties pie mums tieši deviņās minūtēs, un izdarīt to visu par vienu pašu dolāru. Pirmajā mirkli es aizkaitināts uzbrēcu, lai arābs ar visiem saviem trikiem vācas pie velna. Bet pagaidiet! Hefrena piramīdas augšējā trešdaļa bija apšūta ar marmoru, gludu kā stikls. Man iešāvās prātā brīnišķīga doma. Viņš neglābjami nolauzīs sprandu. Labi, es sacīju, noslēdzam līgumu, un lai viņš iet. Viņš startēja. Mēs uzņēmām laiku. Viņš metās lejup pa piramīdas plato sānu, lēkdams no pakāpiena uz pakāpienu kā kalnu āzis. Viņš kļuva mazāks un mazāks, līdz pārvērtās par lēkājošu puftdurīti un . .. pazuda. Pagriezāmies un skatījāmies uz otru pusi — četrdesmit sekundes, astoņdesmit sekundes. .. simt sekundes . .. kāda laime — pagalam viņš ir! Divas minūtes un piecdesmit sekundes. «Skat, kur viņš ir!» Patiesi — tur viņš tiešām bija. Gan ļoti maziņš. Lēnām, bet noteikti viņš šķērsoja smilšu klajumu. Un tad sāka rāpties augšup. Augstāk, augstāk, augstāk — beidzot viņš sasniedza gludo apšuvumu — nu viņam beigas. Bet viņš turējās pie tā ar roku un kāju pirkstiem kā muša. Viņš rāpās lavierēdams — te pa labi, un jau gabaliņu augstāk, te pa kreisi — un atkal augstāk, un pēdīgi kā melna nagla stāvēja piramīdas virsotnē un māja ar sīksīciņu šalli! Tad viņš norausās pa raupjajiem pakāpieniem un palēcies aizlidoja kā ar spārniem. Tad pazuda mūsu skatienam. Taču nākamajā mirklī ieraudzījām viņu lejā un tūliņ pēc tam nepagurstot raušamies augšup. Vēl pēc mirkļa viņš ar varenu kaujas saucienu ielēca mūsu vidū. Laiks: astoņas minūtes un četrdesmit viena sekunde. Viņš bija uzvarējis. Visi kauli veseli. Neveiksme. Es padomāju. Tad savā prātā noteicu: «Viņš ir noguris, šoreiz viņam noteikti apreibs galva. Noriskēšu vēl ar vienu dolāru.»
Viņš no jauna devās ceļā. Pa to pašu maršrutu. Uz gludā apšuvuma paslīdēja. Bet kaut kāds cilnītis viņu izglāba. Sveiks un vesels viņš atkal ieradās pie mums. Laiks: astoņas minūtes četrdesmit sešas sekundes.
Sacīju Denam:
— Aizdod dolāru, vēl viss nav zaudēts.
Tomēr nekā labāka nesagaidīju. Viņš atkal uzvarēja. Laiks: astoņas minūtes un četrdesmit astoņas sekundes. Mana pacietība bija galā. Jutos izmisis. Naudai vairs nebija nekādas nozīmes. Es sacīju:
— Paklau, es tev došu simt dolāru, laidies uz galvas lejā no šīs piramīdas. Ja tev noteikumi nav pa prātam, saki savējos. Es izdevumu nebaidos. Stāvēšu šeit un riskēšu, kamēr vien Denam būs kaut cents kabatā.
Šoreiz man bija drošas izredzes laimēt, jo kārdinājums arābam bija nepārvarams. Viņš mirkli vilcinājās un, šķiet, būtu bijis ar mieru, bet tad uzradās viņa māte un visu. izjauca. Viņas asaras mani aizkustināja — es nekad nespēju vienaldzīgi noskatīties uz raudošu sievieti un teicu, ka nežēlotu simtu, ja arī viņa nolēktu uz galvas lejā.
Taču atkal piedzīvoju neveiksmi. Arābi Ēģiptē ir pārāk dārgi. Viņi ir tik augstprātīgi, kādiem būt šādiem mežoņiem gan neklātos.
Nokarsuši un nikni norausāmies lejā. Dragomāns aizdedza sveces, un mēs visi sagājām alā pie piramīdas pakājes, mums pa pēdām sekoja trokšņains arābu bars, kas nelūgti piedāvāja savus pakalpojumus. Viņi mūs iestūma kādā šaurā augšupejošā spraugā un no galvas līdz kājām nopilināja ar sveču taukiem. Eja labi ja bija divreiz garāka un platāka par krietnu čemodānu; tās grīda, sienas un griesti bija izlikti ar cietā Ēģiptes granīta bluķiem, no kuriem katrs bija skapja platumā, bet divtik biezs un trīsreiz tik garš. Rāpāmies pa tumšo spraugu augšup, līdz man šķita, ka atkal tuvojamies piramīdas virsotnei, un drīz pēc tam mūs iestūma «Ķēniņienes kambarī», tad «Ķēniņa kambarī». Šīs lielās telpas bija kapenes. Sienas izmūrētas no milzīgiem, ļoti kārtīgi kopā saliktiem slīpēta granīta bluķiem. Daži no tiem bija krietnas viesistabas lielumā. Ķēniņa kambarī stāvēja liels, vannai līdzīgs akmens sarkofāgs. Tam visapkārt sapulcējusies gleznaina grupa: tā sastāvēja no mežonīgiem arābiem un sveču tauku appilinātiem, noskrandušiem svētceļniekiem, kas, augstu paceltām svecēm rokā, sarunādamies kavējās krēslainajā telpā, un nemierīgā sveču gaisma kā nespodrs oreols trīsuļoja ap vienu no nenogurdināmajiem suvenīru medniekiem, kas ar kapu apgānītāja āmuriņu klaudzināja gar godājamo sarkofāgu.