Mēs priecājāmies, ka esam dabūjuši redzēt zemi, kas ir visas civilizācijas māte, kas Grieķijai un ar Grieķijas starpniecību Romai, un ar Romas starpniecību visai pasaulei iemācījusi rakstīt; zemi, kas būtu spējusi civilizēt nelaimīgos Izraēļa bērnus, bet ļāva tiem aiziet pāri robežām, kad tie vēl bija gandrīz vai mežoņi. Mēs priecājāmies, ka esam redzējuši zemi, kurai jau tad bija apskaidrota reliģija, kas solīja mūžīgu aizkapa svētlaimi un sodību, kad pat Izraēļa reliģijai vēl nebija nekādu solījumu par aizkapa dzīvi. Priecājāmies, ka esam redzējuši zemi, kas pazina stiklu trīs gadu tūkstošus agrāk, nekā to iepazina Anglija, un prata gleznot uz stikla tā, kā neprot neviens mūsdienās; zemi, kas pirms trim gadu tūkstošiem zināja medicīnā un ķirurģijā to, ko mūsu zinātne atklājusi pavisam nesen; kuras rīcībā jau bija visi smalkie ķirurģiskie instrumenti, ko zinātne izgudrojusi tikai
pēdējā laikā; kurai bija tūkstošiem izcilu, augstai civilizācijai raksturīgu greznuma un dzīvei nepieciešamu priekšmetu, līdz kādiem esam palēnām aizdomājušies ari mēs savā modernajā laikmetā un apgalvojam, ka nekā tamlīdzīga vēl pasaulē nav bijis; kurai bija papīrs neskaitāmus gadsimtus, pirms mēs sākām par to sapņot, un parūkas, pirms mūsu sievietēm tās vispār varēja ienākt prātā; kurai bija sabiedriskās izglītības sistēma tik sen pirms tiem laikiem, kad mes sākām lielīties ar saviem panākumiem šai virzienā, ka tas patiešām šķiet — kopš neminamiem laikiem; kura prata tā iebalzamēt mirušos, ka miesa kļuva bezmaz nemirstīga, un ko mēs vēl joprojām nespējam; kura cēla tempļus, kas izaicina laika zoba spēku un nicinoši vīpsnā par mūsu necili slaveno arhitektūru; seno zemi, kas zināja visu, ko zinām mēs tagad, bet varbūt vēl daudz vairāk; kas gāja pa plato civilizācijas lielceļu pasaules pelēkajā rītausmā, simtu simtiem gadu pirms mūsu dzimšanas; kas atstājusi apgarotā, izkoptā Prāta zīmogu Sfinksas mūžīgajā sejā, lai pārliecinātu visus smējējus, kas tad, kad pārējie pierādījumi būs zuduši, varbūt centīsies iegalvot pasaulei, ka imperiālā Ēģipte savas dižākās slavas dienās maldījusies gara tumsībā.
59. NODAĻA
MĀJUP * DEMORALIZĒTA PIEZĪMJU GRĀMATIŅA * ZĒNA DIENASGRĀMATA * VECĀ SPĀNIJA * KADISA
No jauna izbraucām jūrā, lai sāktu ļoti garu ceļojumu: garām visai Levantei, cauri visai Vidusjūrai, pēc tam pāri visam plašajam Atlantijas okeānam, ceļojumu, kas ilgs vairākas nedēļas. Mēs, gluži dabiski, atsākām gaužām mierīgu, klusu dzīvi, nolēmām kļūt par rāmiem, priekšzīmīgiem cilvēkiem, īstiem mājās sēdētājiem un dienas divdesmit trīsdesmit nekur vairs neklaiņot. Vismaz nekur tālāk kā no kuģa priekšgala līdz pakaļējam reliņam. Tās bija ļoti patīkamas izredzes, jo bijām noguruši, mums bija nepieciešama ilga atpūta.
Visi bijām laiski un apmierināti, kā to norāda skopie ieraksti manā piezīmju grāmatiņā (visdrošākajā mana noskaņojuma rādītājā). Cik ērmīga tāda piezīmju grāmatiņa kļūst, kad ceļojat pa jūrul Lūdzu, palasieties:
Svētdien — četros zvanos, kā parasts, dievkalpojums. Arī vakarā dievkalpojums. Kārtis netiek spēlētas.
Pirmdien — skaista diena, tikai stipri līst. Aleksandrijā iepirktos gaļas lopus vajadzētu nokaut. Vai arī uzbarot. Lopiem plecu dobumos sakrājas krietni daudz ūdens. Tāpat arī citos iedobumos uz muguras. Labi, ka tās nav govis, jo tad ūdens izsūktos cauri ādai un sabojātu pienu. Nabaga Sīrijā iegūtais ērglis', kas nometies uz priekšējās vinčas, izskatās drausmīgi
nelaimīgs. Viņam, šķiet, ir pašam savs spriedums par jūrasbraucieniem, un, ja viņš prastu runāt un ja vārdi pārvērstos par akmeņiem, ar tiem laikam varētu aizsprostot platāko upi pasaulē.
Otrdien — kaut kur tuvumā ir Maltas sala. Nevaram piestāt. Holera. Laiks ļoti vētrains. Daudziem pasažieriem jūrasslimība, tie nerādās.
Trešdien — laiks joprojām negants. Vētra aiznesusi jūrā divus sauszemes putnus, tie piemetās uz kuģa. Ari viens vanags bija ienests jūrā. Tas ilgi riņķoja ap kuģi, gribēja nosēsties, bet baidījās no cilvēkiem. Taču viņš bija tā nomocīts, ka vajadzēja vai nu nolaisties, vai iet bojā. Viņš vairākkārt notupās uz priekšējās marsburas, bet tikpat reižu vējš viņu no turienes aizpūta. Pēdīgi Harijs viņu noķēra. Pilna jūra lidojošo zivju. Lielos baros, pa trīssimt, tās paceļas virs viļņiem un aizlido divsimt, trīssimt jardu, tad iekrīt ūdenī un pazūd.
Ceturtdien — izmetām enkuru pie Alžīras, Āfrikā. Skaista pilsēta, aiz tās jauka ainava ar zaļiem pakalniem. Nostāvējām pus dienas, tad braucām projām. Krastā mūs nelaida, kaut arī uzrādījām dokumentu, ka uz kuģa visi veseli. Viņi šeit baidās no Ēģiptes mēra un holeras.