Piektdien — no rīta — domino. Pēcpusdienā — domino. Vakarā — pro- menāde uz klāja. Vēlāk — šarādes.
Sestdien — no rīta — domino. Pēcpusdienā — domino. Vakarā prome- nāde uz klāja. Pēc tam — domino.
Svetdien — četros zvanos rīta dievkalpojums. Astoņos zvanos — vakara dievkalpojums. Līdz pusnaktij — garlaicība. Pēc tam —- domino.
Pirmdien — no rīta — domino. Pēcpusdienā — domino. Vakarā — pro- menāde uz klāja. Pēc tam Dr. C. lekcija. Domino.
Bez datuma — noenkurojāmies pie gleznainās Kaljāri pilsētas Sardīnijā. Nostāvējām līdz pusnaktij, bet nelietīgie svešzemnieki neļāva izcelties krastā. Viņi nelabi ož — nemazgājas, viņiem, protams, jābaidās 110 holeras.
Ceturtdien — noenkurojāmies pie skaistās katedrāles pilsētas Malagas, Spānijā. Kapteiņa laivā aizbraucām uz krastu, tomēr nekur netikām — malā mūs nelaida. Karantīna. Nodevu savu laikrakstam domāto korespondenci, to viņi saņēma ar jūras ūdenī samērcētām knaiblēm, saknaibīja vienos caurumos, pēc tam kvēpināja ar kaut kādiem eļļas garaiņiem, līdz vēstule sāka smirdēt kā īsts spānis. Apvaicājāmies, vai ir iespējas lauzt blokādi, lai Granadā apskatītu Alhambru. Pārāk riskanti — varot pakārt. Pēcpusdienā pacēlām enkuru.
Un tā tālāk, un tā joprojām, viens un tas pats vairākas dienas no vietas. Beidzot izmetām enkuru Gibraltārā, kas izskatās pazīstams, gandrīz kā pašu mājas.
Tas viss man atgādina dienasgrāmatu, ko sāku rakstīt kādā Jaungadā, vēl puika būdams — kā lētticīgs un labprātīgs upuris sapinos to neiespējamo pašaudzināšanas un reformu tīklā, ko labdabīgas vecas jaunavas un vecmāmuļas šajā gadalaikā izmet nepiesardzīgiem pusaudžiem, izvirzot neizpildāmus uzdevumus, kas neizbēgami beidzas
neveiksmīgi, piedevām vājinot zēna gribasspēku, laupot viņam pašpaļāvību un mazinot izredzes uz panākumiem dzīvē. Laipni lūdzu, piedāvāju izraksta paraugu.
Pirmdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.
Otrdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.
Trešdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.
Ceturtdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.
Piektdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.
Nākampiektdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.
Piektdien pēc divām nedēļām — Piecēlos, nomazgājos, aigāju gulēt.
Nākammēnes — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.
Pēc tam, galīgi dūšu zaudējis, rakstīšanu pārtraucu. Acīmredzot manā dzīvē bija pārāk maz ievērojamu notikumu, lai būtu nepieciešams rakstīt dienasgrāmatu. Tomēr priecājos, ka pat tik agrā bērnībā esmu pēc piecelšanās nomazgājies. Tā dienasgrāmata mani galīgi sabeidza. Pēc tam man vairs nekad nav pieticis drosmes sākt no jauna. Šai virzienā mana pašpārliecība ir sagrauta uz visiem laikiem.
Gibraltārā kuģim vajadzēja uzturēties ilgāk par nedēļu, lai uzņemtu ogles atceļam.
Būtu bijis ļoti garlaicīgi nīkt šeit visu laiku, tādēļ mēs četratā izlauzāmies no karantīnas un pavadījām septiņas brīnišķīgas dienas Seviljā, Kordovā un Kadisā, piedevām izklaiņojāmies pa Vecās Spānijas dārza — Andalūzijas — skaistajām lauku ārēm. Šās jaukās nedēļas piedzīvojumu ir par daudz un tie pārāk dažādi īsai nodaļai, bet garai trūkst vietas. Tādēļ nerakstīšu nekā.
60. NODAĻA
skaistās madeiras * burvīgās bermudu salas * angļu viesmīlība * ardievas «mūsu draugiem bermudiesiem» * kravašanas * musu pirmais negadījums * mājās * amen
Vienu rītu Kadisā nogājām brokastīs ap pulksten desmitiem vai vienpadsmitiem. Mums pateica, ka mūsu kuģis jau divas trīs stundas noenkurojies stāvot ostā. Lai mēs pasteidzoties. Karantīnas dēļ tas nevarot ilgi gaidīt. Mēs drīz vien bijām uz kuģa, un jau pēc stundas baltā pilsēta un skaistie Spānijas krasti pazuda aiz viļņiem un izgaisa skatienam. Ne no vienas zemes mēs nebijām šķīrušies ar tādu nožēlu.
Trokšņainā sapulcē, kas notika lielajā salonā, jau sen bija izlemts, ka uz Lisabonu mēs nebrauksim, jo tur mūs katrā ziņa aizturēs karantīnā. Pēc vecās, labās amerikāņu parašas, mēs visu izlēmām kopsapulcēs, sākot ar vienas ceļojuma programmā paredzētās impērijas apmaiņu pret otru un beidzot ar sūdzībām par ēdieniem un par to, ka trūkst salvešu. Nupat atcerējos kāda pasažiera Sūdzību par pavāru. Triju nedēļu laikā kafija kļuva arvien nebaudāmāka, līdz pēdīgi tā vispār vairs nebija kafija, bet tikai iekrāsots ūdens — tā žēlojās pasažieris. Kafija, viņš apgalvoja, esot kļuvusi tik plāna, ka collas dziļumā tai varot redzēt cauri tases sieniņas. Vienu rītu, iedams brokastīs, viņš, pateicoties savai asajai redzei, vēl pie galda nepiegājis, ievēroja caurspīdīgo šķidrumu tasēs. Viņš griezās atpakaļ un, vārdus nežēlodams, sūdzējās kapteinim Dunkanam. Viņš apgalvoja, ka kafija esot nebaudāma. Kapteinis parādīja savējo. Tā šķita ciešama. Mazpie- redzējušais dumpinieks apskaitās vēl trakāk un izteica savu sašutumu par to, ka kapteiņa galdam tiek piešķirtas privilēģijas, kādas nebauda kuģa pasažieri. Viņš aizsteidzās atpakaļ, paņēma savu tasi, nolika kapteinim priekšā un triumfēdams uzsauca:
— Pagaršojiet šo dziru, kapteini Dunkan!
Kapteinis to paostīja, pagaršoja un, iecietīgi pasmaidījis, sacīja:
— Tā tiešām būtu nederīga kafija, bet nepavisam nav peļama teja.
Apkaunotais dumpinieks arī paostīja šķidrumu, tad to nogaršoja un
atgriezās savā vietā. Bija gan viņš izgāzies visu pasažieru priekšā. Viņš vairs nekad nesūdzējās. Turpmāk samierinājās ar visu. Tas biju es.
Tagad, kad zemi vairs nevarēja saredzēt, uz kuģa atsākās vecā dzīve. Dienu no dienas atkārtojās viens un tas pats, viena diena līdzinājās otrai, un man visas likās tīkamas. Beidzot izmetām enkuru atklātajā Funšalas reidā pie skaistajām salām, ko sauc par Madeirām.