EKSKURSANTU ATGRIEŠANAS NO SVĒTAS ZEMES — CEĻOJUMA PIEZĪMES
herald REDAKTORAM Beidzot tvaikonis «Kveikersitija» atgriezies no neparastā brauciena un noenkurojies savā vecajā piestātnē Volstrīta pievārtē. Dažā ziņā šī ekskursija uzskatāma par veiksmi, dažā ne. Sākotnēji tā tika izreklamēta kā «izpriecas brauciens». Var jau būt, ka tas patiesi bija izpriecas brauciens, bet neizskatījās gan pēc tāda; vismaz ne ar ko neatgādināja izpriecas ceļojumu. Ikvienam un visiem gan zināms, ka izpriecas ekskursijas dalībnieki mēdz būt jauni, vieglprātīgi un diezgan trokšņaini. Viņi pavada laiku dejojot, dziedot, flirtējot, bet ļoti maz nododas dievvārdiem. Ikvienam un visiem ir zināms priekšstats par solīdām bērēm — tur jābūt katafalkam un mironim, īstajiem sērotājiem un oficiālajiem sērotājiem, labai tiesai vecu cilvēku, lūgsnām, sprediķim, jāvalda svinīgumam, nedrīkst pieļaut nekādu vieglprātību. Trīs ceturtdaļas «Kveikersitijas» pasažieru bija vecumā no četrdesmit līdz septiņdesmit gadiem! Visīstākā piknika publika! Varētu domāt, ka atlikusi ceturtdaļa sastāvēja no jaunām meitenēm. Nekā. To lielākoties veidoja iesīkstējuši vecpuiši un viens sešus gadus vecs bērns. Ja aprēķināsim «Kveikersitijas» pasažieru vidējo vecumu, iznāks piecdesmit gadi. Vai kāds tiešām būs tik nenormāls un iedomāsies, ka šī patriarhu piknika kompānija dziedāja, flirtēja, dejoja, smējās, stāstīja anekdotes un ļāvās bezdievīgai vieglprātībai? Cik es paguvu novērot, no šiem grēkiem viņi bija tīri. Šeit mājās, bez šaubām, domāja, ka bezbēdīgie veterāni augām dienām smejas, dzied un draiskojas, piepildīdami kuģi no viena gala līdz otram ar jautrām čalām, ka viņi spēlē aklās vistiņas, dejo kadriļas un valšus; ka retajos brīvajos brīžos uzšņāpj pa skopai rindiņai ceļojuma dienasgrāmatā, kuru iekārtoja pēc stingri iecerēta plāna, kad šķīrās no dzimtajiem krastiem, un tad steigšus dodas kajīšu lampu mājīgajā gaismā uzspēlēt partiju vista vai jukra. Ja kāds to iedomājās, tas rūgti maldījās. Godājamie ekskursanti nebija ne jautri, ne draiskulīgi. Viņi nespēlēja aklās vistiņas; kāršu spēle viņiem nebija ne prātā; viņi neizvairījās no apnicīgajām dienasgrāmatām, jo — ak vai!— vairums rakstīja pat grāmatas. Viņi nekad nedraiskojās, runāja maz un nekad nedziedāja, izņemot vakara dievkalpojumus. Izpriecas kuģis bija sinagoga un izpriecas brauciens — bēru ekskursija bez miroņa. (Bēru ekskursija arī bez miroņa nav nekāds jautrais pasākums.) Brīvi, bezrūpīgi smiekli bija skaņa, ko uz šā kuģa klājiem un kajītēs neizdevās dzirdēt biežāk kā reizi pa septiņām dienām, un, kad tie atskanēja, tad izraisīja diezgan nedraudzīgu reakciju. Kādus trīs vakarus (liekas, kopš tā laika pagājusi vesela mūžība) padejojām kadriļu — trīs dāmas un pieci kungi (tiem, kas dejoja par dāmām, ap piedurkni bija apsiets balts mutautiņš, lai nesajuktu, kurš ir dāma, kurš kungs), mēģinādami pieskaņot dejas soli melodikona svinīgajiem spiedzieniem; taču pat šī melanholiskā orģija tika atzīta par grēcīgu un dejošana izbeigta.
Kad radās nepieciešamība atpūsties no pārliecīgas Jozefa Flāvija vai Robinsona «Pētījumi Svētajā zemē» lasīšanas vai grāmatu rakstīšanas, svētceļnieki spēlēja domino, jo domino ir mierīgākā un bezgrēcīgākā spēle no visām, kādas vien pasaulē eksistē, izņemot varbūt to garlaicīgo izklaidēšanos, ko viņi dēvē par kroketu un kas tik ļoti atšķiras no biljarda — ne tur var iesist bumbu tīkliņā, ne tikt kaut vai pie kārtīga karambola, nevienam pēc spēles nav jāmaksā, neviens neizpērk citiem spirdzinošu malku, un vispār — no kroketa nav nekāda prieka, viņi tātad spēlēja domino, līdz bija atpūtušies, un pēc tam klusībā zākāja cits citu, kamēr pienāca vakariņu laiks. Kad nesirga ar jūrasslimību, viņi, tikko atskanēja gongs, varen naski steidzās uz ēdamistabu. Tāda bija ikdiena uz kuģa — svinīgums, etiķete, pusdienas, domino, dievvārdi, aprunāšana. Nudien — izpriecas braucienam pārāk vienmuļi; kā jau teicu — ja mums būtu bijis savs mironis, būtu iznākusi brīnišķīga bēru ekskursija. Nu jau tas viss aiz muguras; atskatoties doma, ka šie cienījamie izrakteņi uzdrošinājās doties sešus mēnešus ilgā piknikā, man tomēr liekas patiesi uzjautrinoša. Nosaukums, ar kādu šo ekspedīciju reklamēja, gan nebija izdevies. Daudz pareizāk nekā «Izpriecas brauciens uz Svēto zemi» būtu skanējis «Bēru procesija uz Svēto zemi».
Kur vien ieradāmies — Eiropā, Āzijā vai Āfrikā —, mēs sacēlām sensāciju un, šķiet, drīkstu piebilst: izraisījām badu. Pirms tam neviens no mums nebija nekur bijis; mēs visi ieradāmies no dziļas provinces; ceļošana mums bija kaut kas aizraujoši jauns, un mēs ļāvāmies saviem dabiskajiem instinktiem, neapgrūtinājām sevi ar ceremonijām un konvencionālismu. Allaž rūpējāmies par to, lai ikviens saprot, ka esam amerikāņi — amerikāņi! Kad atjēdzām, ka ļoti daudzi nav par Ameriku lāgā pat dzirdējuši un vēl vairāk ir tādu, kas zina vienīgi, ka tā ir barbariska province kaut kur pasaules viņā malā un ka nesen ar kaut ko karojusi, mēs izjutām dziļu līdzcietību pret Veco pasauli, tomēr ne kripatiņu nezaudējām no savas pašapziņas. Austrumu puslodē daudzi, daudzi vientiesīgi ļautiņi vēl ilgi atcerēsies, kā pie viņiem tā Kunga 1867. gadā iebruka dīvaiņu bars, kas sevi dēvēja par amerikāņiem un kaut kāda neizskaidrojama iemesla dēļ iedomājās, ka viņiem ir tiesības ar to pat lepoties. Mēs tiešām vietām izraisījām badu — daļēji tādēļ, ka uz «Kveikersitijas» pasniedza nebaudāmu kafiju un arī stingrākie ēdieni ne vienmēr bija augstākā labuma; un daļēji arī tādēļ, ka cilvēkam, gluži dabiski, apnīk ilgi sēdēt pie viena un tā paša galda un ēst no vieniem un tiem pašiem traukiem.