— Senjor, to augsto kalnu tur dēvē par Karalienes Krēslu …
— Ser, es esmu nabaga bārenis svešā zemē. Pažēlojiet mani! Nemokiet, NEMOKIET mani šodien vairs ar to NOLĀDĒTO veco leģendu!
Tā — biju atkal lietojis spēka vārdus, kaut gan esmu nozvērējies to nekad vairs nedarīt; bet šis izaicinājums bija lielāks, nekā cilvēks spēj izturēt. Ja jums tas uzbruktu brīdī, kad visapkārt plešas Spānijas un Āfrikas brīnišķīgā panorāma, bet pie kājām zilā Vidusjūra, un jūs gribat klusībā skatīties un skurbt šajā skaistumā, jūs varbūt būtu lādējies vēl negantāk nekā es.
Gibraltārs izturējis daudzus smagus aplenkumus, viens no tiem ilga gandrīz četrus gadus (tas beidzās nesekmīgi), un angļiem izdevās cietoksni ieņemt vienīgi ar viltu. Visbrīnumainākais ir tas, ka vispār kādam jel kad varēja ienākt prātā trakā doma ieņemt Gibraltāru triecienā; un tomēr tas vairākkārt ir mēģināts.
Pirms divpadsmit gadsimtiem cietoksni pārvaldīja mauri, un vēl tagad pilsētas vidū stāv drūma, veca pils ar apsūnojušiem aizsargvaļ- ņiem un senaizmirstos aplenkumos un kaujās iedragātām sienām.
Pirms kāda laika klinti aiz pils atklāja slēpni, kurā atrada brīnišķīgi izstrādātu zobenu un senlaicīgas bruņas, ko neviens arheologs nespēja identificēt, kaut gan domā, ka tās piederējušas romiešu karavīram. Romiešu ieroči un citas senlietas atrastas arī kādā alā Gibraltāra dienvidu pusē; vēsture stāsta, ka romieši šo apvidu pārvaldījuši kristīgās ēras sākumā, un šie atradumi šķiet to apliecinām.
Tai pašā alā atrasti arī cilvēku kauli, apauguši ar biezu akmens garozu, un mācīti vīri uzdrošinājušies apgalvot, ka šie cilvēki dzīvojuši ne tikai īsi pirms plūdiem, bet vēl desmit tūkstoš gadus agrāk. Var jau būt, ka tā ir, izskatās diezgan ticami, bet, tā ka minētas personas izteikties vairs nespēj, tad sabiedrība par tām arī sevišķi neinteresējas. Šajā alā atrastas arī pārakmeņojušās tādu dzīvnieku paliekas, kādi vēl šobaltdien dzīvo Āfrikā, bet, cik vien tālu cilvēku atmiņa sniedzas, nekad nav dzīvojuši nevienā Spānijas apvidū, izņemot vientuļo Gibraltāra klinti! Tādēļ pastāv hipotēze, ka jūras šauruma vietā starp Gibraltāru un Āfriku kādreiz bijusi sauszeme, bet neitrālajā zemienē starp Gibraltāru un Spānijas pakalniem viļņojis okeāns un ka uz Gibraltāru atklīdušie Āfrikas dzīvnieki (varbūt salasīt akmeņus — to šeit ir daudz) lielās katastrofas laikā tikuši atgriezti no dzimtajām vietām. Āfrikas pakalni otrpus šauruma čum un mudž no pērtiķiem, un arī uz Gibraltāra klints pastāvīgi dzīvojuši pērtiķi, kuru nav nekur citur Spānijā! Interesanta viela pārdomām.
Gibraltārā stāv angļu garnizons, kurā ir 6000 līdz 7000 vīru, tādēļ ik uz soļa redzami formas tērpi gan koši sarkanā krāsā, gan sarkani ar zilu, mirdzoši balts ikdienas ietērps un ērmīgie, īsie skotu bruncīši, kas nesniedzas ne līdz ceļgaliem; netrūkst melnacainu spāņu meiču un plīvuriem aizsegušos mauru skaistuļu (es pieņemu, ka tās ir skaistules) no Tarifas; platbikšainu tirgoņu no Fesas ar turbāniem notītām galvām; musulmaņu klaidoņu garos paltrakos — noskrandušu, baskājainu — no Tetuānas un Tanžeras — gan brūnu, gan dzeltenu, gan melnu kā melnākā tinte; ebreju no visām pasaules malām — kaftānos, benītēs un šaurpurnu čībās, gluži tādu pašu, kādus redzam gleznās un teātri un kādi tie bija pirms trīstūkstoš gadiem. Tādēļ viegli iedomāties, ka tādai ciltij (nezinu, kādēļ gribas mūsu svētceļniekiem piešķirt šo vārdu, jo tie pa šīm svešajām zemēm drasē nekārtīgā barā ar īsti indiānisku pašapmierinātības un neatkarības izteiksmi sejā) kā mūsējā, kas salasījusies no piecpadsmit vai sešpadsmit štatiem, šodien, noraugoties šajā košajā modes panorāmā, patiesi bija ko redzēt.
Runājot par svētceļniekiem, jāpiebilst, ka mūsu vidū ir daži cilvēki, kas reizēm kļūst nepanesami. Taču šajā sarakstā es neieskaitu Orākulu. Jāpaskaidro, ka Orākuls ir nekaitīgs vecs ēzelis, kas ēd par četriem un izskatās gudrāks, nekā visa Francijas akadēmija kopumā būtu tiesīga izskatīties, un nekad nelieto vienzilbes vārdus, ja spēj iedomāties kādu garāku vārdu, un gandrīz nekad nezina neviena sava garā vārda nozīmi, nedz ari īsto reizi, kad to lietot; tomēr tas viņu nebūt netraucē izteikt savu spriedumu par vissarežģītākajiem tematiem un dziļā pašpārliecībā tos pamatot ar neeksistējošu autoru citātiem, bet, ja beidzot tiek piespiests pie sienas, viņš nekavējoties apmet jautājumu otrādi, apgalvo, ka tieši to viņš visu laiku sacījis un uzbrūk jums ar jūsu pašu argumentiem, tikai pārfrāzē tos sarežģītos, nesakarīgos vārdos un sviež jums tos acis kā savas oriģinālidejas. Viņš izlasa nodaļu ceļvedi, savā vājajā atmiņā sajauc faktus un dodas meklēt upuri, kuram šo jucekli iegalvot kā gudrību, kas viņa smadzenēs pūžņojusi gadu desmitiem un ko viņš ieguvis koledžā no sen mirušiem autoriem, kuru darbus vairs neizdod. Šorīt, brokastis ēdot, viņš pamāja uz logu un teica:
— Vai redzat to kalnu Āfrikas krastā? Tas ir viens no Herkilesa stabiem, tā sakot, un tur blakām ir viņa ultimāts.
— Ultimāts nav slikts vārds, bet abi stabi neatrodas vienā pusē šaurumam.— (Sapratu, ka viņu maldinājis kāds neskaidrs teikums ceļvedī.)
— Nu, to jau neizšķirsim mēs — ne jūs, ne es. Daži autori apgalvo, ka tā ir, daži domā citādi. Vecais Gibons neraksta par tiem nekā — vispār nepiemin — Gibons allaž tā mēdz darīt, kad nonāk strupceļā, bet ko, piemēram, saka Rolamptons, ko viņš saka? Viņš, reku, saka, ka abi esot vienā pusē blakām, un Trinkuliāns, un Sobasters, un Sirakuss, un Langomarganbls . . .
— Pietiks, pietiks . . . gana būs. Ja jūs tik veikli sākat izgudrot autorus un apliecinājumus, man vairs nav ko teikt. Lai paliek abi vienā pusē.