Ekskursija beigusies un ieņēmusi savu vietu pagātnē. Taču daudz no redzētā un dzirdētā tīkami noguls mūsu atmiņā, lai vēl ilgus gadus varētu to atcerēties. Visu laiku pavadot nemitīgā kustībā, tikai uz mirkli apstājoties, lai uzmestu īsu skatienu puspasaules brīnumiem, mēs nevarējām cerēt, ka saglabāsim paliekošus iespaidus par visu, ko mums izdevās redzēt. Tomēr mūsu atpūtas izlidojums pasaulē nav bijis veltīgs, jo pāri juceklīgajām, neskaidrajām atmiņām pacelsies pašas spilgtākās, labākās ainas un iezīmēsies atmiņā ar kontūrām un krāsām vēl ilgi pēc tam, kad viss pārējais būs izzudis un izgaisis.
Mēs atcerēsimies kaut ko no jaukās Francijas; un kaut ko no Parīzes, kaut ari tā uzliesmoja pār mums kā meteors un pazuda nezin kā un nezin kur. Mēs vienmēr atcerēsimies majestātisko Gibraltāru krāšņajā Spānijas saulrieta krāsu mirdzumā, ko apskaloja varavīkšņu jūra. Iztēlē mēs atkal skatīsim Milānu un tās karalisko katedrāli ar veselu marmora torņu mežu. Un Paduju, Veronu, Komo zvaigžņu dimantzaigā; un patricieti Venēciju sastingušajos ūdeņos — klusējošu, pamestu, lepnu pat pazemojumā — kā apmetnī ietinušos atmiņās par zudušajām flotilēm, par kaujām un uzvarām, par zaudēto dižumu un slavu.
Mēs nespējam aizmirst Florenci un Neapoli, nedz arī priekšno- jausmu par paradīzi, kas dvesmo Grieķijas gaisotnē, un, protams, nekad neaizmirsīsim Atēnas un Akropoles sagrautos tempļus. Neaizmirsīsim cienījamo Romu un zaļo līdzenumu tai visapkārt, košu un mirdzošu pretmetu pilsētas pelēkajam sūbējumam, klajumā izkaisītās arkas, kas savas laika zoba sagrauztās sienas un ailes paslēpušas zem kupla mežvīna. Atcerēsimies Sv. Pētera katedrāli — ne tādu, kādu to redzējām, staigājot pa Romas ielām, kad visi tās kupoli šķita vienādi, bet tādu, kādu to var redzēt no daudzu jūdžu attāluma, kad skatienam izzudušas visas mazākās ēkas un viens vienīgs kupols, cienīgs un skaists kā kalns, lepni iezīmējas saulrieta liesmās.
Mēs atcerēsimies Konstantinopoli un Bosforu, Bālbekas lieliskumu, Ēģiptes piramīdas, milzīgo Sfinksu un dziļo labestību tās vaigā, austrumniecisko Smirnu, svēto Jeruzalemi un Damasku — «Austrumu pērli», Sīrijas lepnumu, teiksmaino Ēdenes dārzu, Tūkstots un vienas nakts valdnieku un džinu dzimteni, vissenāko metropoli zemes virsū, vienīgo pilsētu visā pasaulē, kas saglabājusi savu vārdu, noturējusi savu vietu un dziļā nopietnībā vērojusi, kā ķēniņu valstis un impērijas četru gadu tūkstošu ilgotnē radušās, baudījušas īsu spožuma un slavas brīdi, tad zustin pazudušas un aizmirstas uz mūžieml
KOMENTĀRI [15]
VIENTIEŠI ĀRZEMĒS JEB JAUNO SVĒTCEĻNIEKU GAITAS
1. nodaĻa
18. lpp. Kapteinis Marjets (1792—1848)—angļu rakstnieks, jūrnieku piedzīvojumu romānu autors.
20. lpp. Henrijs Vords Bīčers (1813—1887)—amerikāņu garīdznieks,
«Krusttēva Toma būdas» autores Herietas Bīčeres-Stovas (1811 — 1896) brālis.
Šērmans Viljams Tekumze (1820—1891)— ģenerālis, viens no galvenajiem ziemeļnieku vadoņiem amerikāņu Pilsoņu karā (1861 —1865); buržuāziskie vēsturnieki viņu cildina kā cīnītāju par nēģeru atbrīvošanu no verdzības. Pēc Pilsoņu kara, būdams Rietumu kara apgabala pavēlnieks, Šērmans vairākkārt apspieda indiāņu cilšu sacelšanās.
Potomakas bundzinieks — domājams, R. H. Henderšots, ievērojams amerikāņu Pilsoņu kara dalībnieks, iesaukts par «Rapahan- nokas bundzinieku». Rapahannokas un Potomakas upes tek netālu viena no otras. Tādējādi izskaidrojama Tvena neprecizitāte.
2. NODAĻA
21. lpp. . . . caur baismīgās komitejas kamieļa aci. ..— autors pārfrāzē
jis evaņģēlijā minēto pamācību: «Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.» Smitsona institūts — zinātniskās pētniecības institūts, kas nodarbojas galvenokārt ar dabaszinātņu problēmām; nodibināts Vašingtonā par Dž. Smitsona ziedotiem līdzekļiem.
5. NODAĻA
32. lpp. «.. . kā Jozua» .. .— Jozua — izraēliešu karavadonis, kuru
dievs Jahve bija apveltījis ar brīnumdarītāja spējām. Jozua, teikts Bībeles leģendā, pavēlējis saulei un mēnesim apstāties, lai viņš tumsas aizsegā varētu sakaut savus pretiniekus.
6. NODAĻA
39. lpp. Rusa bruģis — ar cementu sastiprinātu akmens plātņu bruģis.
Nosaukts izgudrotāja vārdā. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados šādi tika nobruģēts Ņujorkas Brodvejs, bet drīz vien izrādījās, ka bruģis ir ļoti neizturīgs.
40. lpp. … dziedādami «Džonu Braunu» .. .— Ziemeļu štatu karavīru
sacerēta dziesma Amerikas Pilsoņu kara laikā fermera Džona
Brauna piemiņai. Dž. Brauns atdeva dzīvību cīņā par nēģeru atbrīvošanu no verdzības. Viņa organizētā varonīgā sacelšanās pret vergturiem 1859. gadā bija viens no iemesliem, kuru dēļ 1861. gadā sākās Pilsoņu karš.
8. NODAĻA
Pēteris Vientuļnieks — mūks, fanātisks pirmā krustakara (1096—1099) sludinātājs. Viņš vadīja «zemās kārtas» krustnešu galveno karaspēku.
Memnons — sengrieķu varonis, rītausmas dievietes Ēosas dēls. Seit runa ir par statuju, ko faraons Amenofiss III uzstādīja Nīlas kreisajā krastā netālu no Tēbām. Grieķi statuju nosauca par Memnonu, jo leģenda stāsta, ka rītausmā no tās atskanējušas trīsuļojošas skaņas, it kā sveicot jauno dienu. Hesperīdu dārzs — sengrieķu mitoloģijā — dārzs ar zelta āboliem, ko apsargāja nimfas hesperīdas.
9. NODAĻA
«Ai, vientulība, kur slēpjas burvība,
Ko viedie redz tavā vaigā?»— Rindas no angļu dzejnieka Viljama Kaupera (1731 — 1800) dzejoļa, ko viņš veltījis Aleksandram Selkirkam — matrozim, kas izglābās kuģa bojāejā un ilgus gadus nodzīvoja uz vientuļas salas.