Kāda jocīga veca pilsētai Senatnes pieminekļu vidū smiekli, joki un mūsdienu frivolā tērgāšana šķiet īsta profanācija. Tik cienījamai senatnei kā šī piemērota vienīgi Pravieša dēlu krāšņā valoda un rāmā runa. Šeit ir pussagruvis mūris, kas bija vecs jau tad, kad Kolumbs atklāja Ameriku; vecs jau tad, kad Pēteris Vientuļnieks* sauca kopā viduslaiku bruņiniekus posties pirmajam Krusta karagājienam; bija vecs jau tad, kad Kārlis Lielais ar saviem paladīniem senajos teiksmu laikos aplenca apburtas pilis un cīnījās ar milžiem un ļauniem gariem; tas bija jau vecs, kad Kristus ar saviem mācekļiem staigāja pa pasauli; mūris stāvēja turpat, kur stāv tagad, jau tad, kad skanēja Memnona* balss un cilvēki tirgojās seno Tēbu ielās!
Feniķieši, kartāgieši, angļi, mauri, romieši cīnījušies par Tanžeru. Visi to ir ieguvuši, un visi atkal pazaudējuši. Noskrandis austrumnieciska izskata vecs nēģeris no kādas nezināmas vietas Āfrikas vidienē tecina kazādas maisā ūdeni no nomelnējušas, apdrupušas strūklakas, ko pirms divpadsmit gadsimtiem izbūvējuši romieši. Turpat ir Jūlija Cēzara pirms deviņpadsmit gadsimtiem celta tilta sabrukusi arka. Uz šā tilta varbūt stāvējuši cilvēki, kas redzējuši Kristusbērnu Jaunavas Marijas rokās.
Netālu atrodas kuģu būvētavas drupas, kur Cēzaram laboja kuģus un piekrāva tos ar labību, kad viņš piecdesmit gadus pirms kristīgās ēras sākuma devās karagājienā uz Britāniju.
Tā vien liekas, ka šeit zem klusajām zvaigznēm drūzmējas senaizmirstu laikmetu rēgi. Mans skatiens kavējas vietā, kur kādreiz stāvējis piemineklis, kuru redzējuši un aprakstījuši romiešu vēsturnieki pirms nepilniem divtūkstoš gadiem un uz kura bijis uzraksts:
MĒS ESAM KANAANIEŠI, KURUS TAS JŪDU LAUPĪTĀJS JOZUA IZDZINA NO KANAĀNAS ZEMES.
Jozua viņus izdzina, un viņi pārcēlās šurp. Nedaudzas jūdzes no šejienes mīt jūdu cilts, kuru senči atbēguši šurp pēc nesekmīgas sacelšanās pret ķēniņu Dāvidu; lāsts vēl joprojām guļ pār šās cilts pēcnācējiem, un tie turas nomaļus.
Tanžeras vārds vēsturē sastopams jau tristūkstoš gadu ilgotnē. Tanžera, kaut arī mazliet neparasta, tomēr bija pilsēta, kad pirms četriem gadu tūkstošiem šeit ieradās Hērakls ar savu lauvas ādu ap pleciem. Šajās pašās ielās viņš sastapa šīs zemes valdnieku Anītiju un pāršķēla ar savu milnu tam galvu, jo viņos laikos džentlmeņiem bija parasts šādā veidā kārtot savas attiecības. Tanžeras (toreiz pilsētu sauca par Tingisu) ļaudis dzīvoja šausmīgi primitīvās būdās, ģērbās zvērādās, visur nēsāja līdzi milnas un bija tikpat neganti kā plēsīgie zvēri, ar kuriem viņiem nemitīgi vajadzēja karot. Taču vispār tā bija kungu cilts, jo nestrādāja. Viņi pārtika no dabas veltēm. Valdnieka rezidence atradās slavenajā Hesperīdu dārzā*— septiņdesmit jūdžu gar krastmalu no šejienes. Dārzs ar zelta āboliem (apelsīniem) pazudis uz visiem laikiem — no tā nav palikušas nekādas pēdas. Antīkās pasaules pētnieki pieļauj, ka tāds stiprinieks kā Hērakls varbūt vecos laikos ir gan dzīvojis, un atzīst, ka tas bijis uzņēmīgs un enerģisks vīrs, tomēr izsludināt viņu par īstu dievu nav ar mieru, jo tas nebūtu saskaņojams ar konstitūciju.
Netālu no šejienes, pie Spartela raga, atrodas leģendārā Hērakla ala, kur varonis slēpies, kad bija uzvarēts un padzīts no Tanžeras zemes. Alas iekšiene no vienas vietas aprakstīta ar tekstiem mirušajās valodās, kas mani spiež domāt, ka nekāds lielais ceļotājs Hērakls vis nebūs bijis, jo tad viņš nebūtu rakstījis dienasgrāmatu.
Piecu dienu ceļojumā, tātad apmēram divsimt jūdžu, no šejienes redzamas kādas senpilsētas drupas, par kurām nekā nezina stāstīt ne vēsture, ne teiksmas. Taču saglabājušās arkas, kolonnas un statujas liecina, ka to visu cēluši izglītoti cilvēki.
Veikali Tanžerā telpas ziņā nav lielāki kā parasta vannasistaba civilizētajās zemēs. Musulmaņu tirgotājs, skārdnieks, kurpnieks vai sīklietu pārdevējs visnotaļ sēž, kājas krusteniski salicis, uz grīdas un ar roku pasniedzas pēc pieprasītās mantas. Veselu kvartālu šādu balož- būdu var noīrēt par piecdesmit dolāriem mēnesī. Tirdzinieki stāvgrūdām piekrāvuši tirgus laukumu ar vīģu, dateļu un meloņu groziem, bet starp tiem lavierē nastām apkrauti ēzelīši, kas augumā nav lielāki par ņūfaundl'endiešu šķirnes suņiem. Aina ir dzīva, gleznaina un pēc smaržas atgādina policijas iecirkni. Ebreju naudas mijēji tuvumā uzslējuši savas būdas un augu dienu skaita vara naudu, pārberot to no viena groza otrā. Manuprāt, daudz naudas viņi šajā zemes malā nekaļ. Vienu monētu man gadījās redzēt, bet tā bija kalta pirms četrsimt vai piecsimt gadiem un pagalam nodilusi un saskrambāta. Šīs monētas nav diezcik vērtīgas. Džeks aizgāja samainīt vienu napoleonu, lai būtu piemērota nauda, ar ko iepirkties par šejienes zemajām cenām, un atgriezies sacīja, ka esot iztukšojis visu banku, esot nopircis vienpadsmit kvartus monētās, un firmas vadītājs izgājis uz ielas aizņemties trūkstošo summu. Es pats nopirku gandrīz puspintas monētu par vienu šiliņu. Taču es pārāk nelepojos ar to, ka man tagad ir tik daudz naudas. Pret bagātību esmu vienaldzīgs. Mauriem ir mazas sudraba monētas un arī nelieli sudraba stienīši, katrs viena dolāra vērtībā. Stienīši apgrozībā nonāk reti — tik reti, ka noskrandis arābs, tādu ieraudzījis, lūdz, lai viņam atļauj to noskūpstīt.