Viņiem ir arī mazas zelta monētiņas divu dolāru vērtē. Šai sakarā es kaut ko atcerējos. Kad Maroka karo, vēstules pa visu valsti pārvadā arābu kurjeri, pieprasot par pasta piegādi augstu samaksu. Pat vēl tagad viņiem šad tad gadās krist marodieru nagos, un tie viņus aplaupa.
Tādēļ, pieredzes brīdināti, viņi, tikko savākuši maksu divu dolāru vērtībā, iemaina to pret mazo zelta monētiņu un, tiklīdz mana tuvojamies laupītājus, monētu norij. Viss gāja labi un gludi, līdz viltību atklāja; pēc tam marodieri gluži vienkārši iedeva atjautīgajam Savienoto Valstu pasta sūtījumu iznēsātājam caurejas zāles un aizkavēja viņu, līdz sagaidīja rezultātu.
Marokas sultāns ir nežēlīgs despots, un viņa augstie virsnieki ir tādi paši despoti, tikai mazākos ietvaros. Likumīga nodokļu sistēma šeit nepastāv, bet, kolīdz sultānam vai kādam pašā ievajagas naudas, viņi to pieprasa noskatītam bagātniekam, un tam jāvelk vien maks no kabatas ārā vai jāiet cietumā. Tālab tikai retais Marokā uzdrošinās būt bagāts. Tāda greznība var pārāk dārgi maksāt. Bagātam cilvēkam allaž gribas ar bagātību padižoties, bet sultāns agrāk vai vēlāk viņu par kaut ko apsūdzēs — nav svarīgi, par ko — un konfiscēs mantu. Sultanātā, protams, netrūkst bagātnieku, taču naudu tie ir droši noglabājuši un paši, izlikdamies par nabagiem, staigā drisku driskās. Taču sultāns bieži vien liek apcietināt vīru, ko tur aizdomās par bagātības noziegumu, un padara viņam dzīvi tik nepatīkamu, ka viņš spiests atklāt, kur savu mantu noracis.
Gan mauri, gan jūdi dažkārt meklē palīdzību pie ārzemju konsuliem un tad var, droši no soda, mierīgi rādīt sultānam savu bagātību.
9. NODAĻA
SVĒTCEĻNIEKS NĀVES BRIESMĀS * KĀ TIKA LABOTS PULKSTENIS * KA MAURI SODA PAR NOZIEGUMU * LAULĪBU PARAŠAS * KĀ KATRS SVIN SVETDIENU * MUSULMAŅU SVĒTCEĻNIEKU VILTĪGĀS IZDARĪBAS * GODBIJĪBA PRET KAĶIEM * ĢENERĀLKONSULA LAIMĪGĀ DZĪVE
Mūsu pirmais piedzīvojums vakar pēcpusdienā drīz pēc tam, kad bijām izkāpuši krastā, kļuva gandrīz liktenīgs mūsu nepiesardzīgajam Bliheram. Mēs tikko bijām sasēdušies mugurā mūļiem un ēzeļiem un sākām izjādi karaliskā, majestātiskā Hadži Muhameda Lamarti (lai viņa cilts aug un vairojasl) apsardzībā, kad nokļuvām pie skaistas mauru mošejas ar augstu minaretu, ko greznoja krāsainu porcelāna flīzīšu mozaīka, turklāt visā būvē ik vietiņā atspoguļojās Alhambras īpatnējā arhitektūra, un Blihers patlaban grasījās jāt iekšā pa atvērtajiem vārtiem. Mūsu pavadoņu iztrūcinātais «Hi-hi!» un kāda angļu džentlmeņa, ekskursijas dalībnieka, skaļais «Stāt!» dēkaini apturēja patiesi pēdējā mirklī; mums tūliņ paskaidroja: ja kristiešu suns, sperdams kāju pār visusvētās musulmaņu mošejas slieksni, to apgāna, tad zaims ir tik briesmīgs, ka nekāda šķīstīšana to nespēj izdzēst, un svētnīca ticīgajiem vairs nav lietojama. Ja Bliheram būtu izdevies tur iejāt, viņš, bez šaubām, būtu triekts cauri pilsētai un nomētāts ar akmeņiem; pavisam nesen, tikai pirms dažiem gadiem, kristīgie, ja tos notvēra mošejā, tika bez žēlastības nokauti. Mēs aši uz mirkli ielūkojāmies pagalmā un redzējām skaisti izbruģētās ietves un pie strūklakas lūgsnā iegrimušus ticīgos; pat tas, ka mēs uzmetām svētnīcai īsu skatienu, garām ejošajiem mauriem nebija pa prātam.
Pirms dažiem gadiem minaretā sabojājās pulkstenis. Tanžeras mauri tiktāl deģenerējušies, ka viņu vidū jau sen vairs nebija neviena smalkamatnieka, kas būtu pratis izārstēt tik filigrānu pacientu kā torņa pulkstenis. Pilsētas dižvīri sasauca svinīgu padomi un apspriedās, kā pārvarēt radušās grūtības. Viņi runāja un strīdējās, bet ne pie kāda gala netika. Beidzot piecēlās viens patriarhs un sacīja:
— O, Pravieša dēli, ir zināms, ka Tanžeras pilsētu ar savu klātbūtni apgāna viens portugāļu kristīgais suns, kas ir pulksteņmeistars. Jūs zināt arī, ka, būvējot mošeju, ēzeļi nes akmeņus un cementa nastas pār svaidīto slieksni. Tādēļ iesūtiet to kristiešu suni četrrāpus un basām kājām svētajā vietā, lai salabo pulksteni! Lieciet viņam iet kā ēzelim!
Tā arī tika izdarīts. Ja nu Bliheram jel reiz izdosies aplūkot mošejas iekšieni, tad viņam vajadzēs atmest cilvēka iedažas un iet četrrāpus. Mēs apmeklējām cietumu un redzējām, kā cietumnieki pin paklājus un grozus. (Šāda noziedzības utilizēšana jau ož pēc civilizācijas.) Slepkavību šeit soda ar nāvi. Vēl nesen trīs slepkavas tika izvesti ārpus pilsētas un nošauti. Mauru šaujamie ieroči nav labi, un ari strēlnieki nekur neder. Šajā gadījumā nabaga noziedzniekus nostādīja krietnā attālumā kā mērķus, un šāvēji trenējās — ļāva upuriem pusstundu lēkāt, izvairoties no lodēm, līdz beidzot izmanījās ieraidīt lodi mērķī.
Ja kāds nozog lopu, viņam nocērt labās rokas plaukstu un kreisās kājas pēdu, ko par brīdinājumu pienaglo tirgus laukumā pie staba. Operācija notiek ļoti primitīvi. Mazliet iegriež muskuļos ap kaulu un pēc tam locekli nolauž. Dažreiz pacients pēc tam atveseļojas, bet tas notiek reti. Taču maura sirds nepazīst baiļu. Mauri vienmēr bijuši drosmīgi. Ari šie noziedznieki izcieš drausmīgo operāciju nesaviebjoties, nenodrebot, neievaidoties. Nekādas ciešanas nespēj salauzt maura lepnumu un piespiest apkaunot sevi ar sāpju kliedzieniem.
Laulības šeit nokārto abu jauniešu vecāki. Nav nekādu vēstulīšu, slepenu satikšanos, pastaigu, mīlināšanās krēslainās viesistabās — nav nekā, kas parasti notiek pirms kāzām. Jauneklis saņem meiteni, kuru tēvs viņam izraudzījis, apprec to, tikai pēc tam meitenei noņem sejas aizsegu un jaunais vīrs viņu pirmoreiz ierauga. Ja pēc tam viņa vīram patīk, tas viņu patur; bet, ja vīrs šaubās par viņas nevainību, viņa tiek aizsūtīta atpakaļ pie tēva; tas pats notiek, ja jaunā sieva ir slima; arī tad, ja saprātīgi un taisnīgi noteiktā laikā nedāvā vīram bērnu, viņai jāatgriežas tēva mājās.