Musulmaņiem, kas to var atļauties, šeit ir krietni daudz sievu. Tās gan dēvē par sievām, bet, cik zinu, Korāns atļauj turēt tikai četras īstās sievas, pārējās ir konkubīnes. Marokas sultāns nezina, cik viņam ir sievu, viņš domā, ka pieci simti. Šis skaitlis ir aptuvens, un laikam nav svarīgi — kāds desmits šurp vai turp.
Kādreiz man ir izdevies ieskatīties dažām mauru sievietēm sejā (galu galā ari viņas cilvēki vien ir un labprāt grib atklāt vaigu kristīgajiem suņiem apbrīnošanai, ja mauru vīriešu nav tuvumā), un es izjutu dziļu godbijību pret gudro likumu, kas liek aizsegt tik atbaidošu neglītumu.
Bērnus te nēsā uz muguras maisā, gluži tāpat kā to dara citi mežoņi visā pasaulē.
Mauriem ir daudz vergu — nēģeru. Taču ar to mirkli, kad verdzene kļūst par sava īpašnieka konkubīni, verdzības saites pārtrūkst, un, tiklīdz vīriešu dzimuma vergs iemācās izlasīt Korāna pirmo nodaļu (tajā izklāstīta ticības būtība), viņš kļūst par brīvu cilvēku.
Tanžerā ir trīs svētdienas nedēļā. Musulmaņi svētī piektdienu, jūdi — sestdienu, kristīgo ārvalstu konsuli — svētdienu. Jūdi ir visradikālākie. Maurs savā svētajā dienā ap pusdienlaiku aiziet uz mošeju, gluži kā jebkurā citā dienā, pie ieejas noauj kurpes, apmazgājas, klanīdamies it dūšīgi sit pieri pret zemi, noskaita lūgsnas un atgriežas pie darba.
Jūdi turpretī sabatā aizslēdz savus veikaliņus; viņi nepieskaras ne varam, ne bronzai; neaptraipa pirkstus ne ar ko mazvērtīgāku par zeltu vai sudrabu; uzticīgi apmeklē sinagogu; nevāra ēst, izvairās no saskares ar uguni un stingri atturas no jebkādiem veikalnieciskiem darījumiem.
Maurs, kas bijis svētceļojumā uz Meku, pēc atgriešanās bauda īpašu cieņu un priekšrocības. Viņu dēvē par «hadži», un viņš kļuvis par ievērojamu personību. Ik gadu Tanžerā sabrauc simtiem mauru, lai kuģi dotos uz Meku. Daļu ceļojuma viņi nobrauc angļu tvaikoņos, un ceļojums nemaksā vairāk par desmit vai divpadsmit dolāriem. Zināmu pārtikas daudzumu viņi paņem līdzi no mājām un, kad pārtikas kambari iztukšoti, sāk «organizēšanu», kā to savā žargonā dēvē Džeks. No brīža, kad viņi izgājuši no mājas, līdz pat atgriešanās brīdim viņi ne reizītes nenomazgājas, vienalga, vai atrodas uz sauszemes vai jūrā, un, tā kā ceļojums parasti ilgst piecus līdz septiņus mēnešus un arī drēbes viņi šai laikā nemaina, tad pēc atgriešanās tiešām nav laižami viesistabā.
Daudziem ļoti ilgi jāliek naudiņa pie naudiņas, lai sagrabinātu desmit dolārus braucienam ar tvaikoni, un, kad svētceļnieks atgriežas, viņš ir izputējis uz visu mūžu. Reti kāds maurs pēc tik izšķērdīgas tērēšanās spēj vienā īsā cilvēka dzīves laikā atjaunot kādreizējo labklājību. Lai saglabātu hadži goda nosaukumu kungiem ar patriciešu asinīm un rocību, sultāns izdeva dekrētu, ka svētceļojumā drīkst doties vienīgi diža dzimuma cilvēki, kas vērts vismaz simt dolāru. Bet paklausieties, kā veikli ļaudis prot apiet likumu ar līkumu! Par zināmu atlīdzību naudas mijējs ebrejs aizdod svētceļniekam simt dolāru, kamēr tas tiek galā ar zvērestiem par mantas stāvokli, un tad, pirms kuģis atstāj ostu, savāc savu naudu atpakaļ!
Spāņi ir vienīgā tauta, no kuras mauriem bail. Spānija, proti, sūta savus varenākos karakuģus un dārdošākos lielgabalus, lai iebiedētu šos musulmaņus, turpretim Amerika un citas valstis tikai šad tad atsūta kādu nožēlojamu lielgaballaiveli. Mauri, gluži tāpat kā citi mežoņi, tic tam, ko redz, nevis tam, ko dzird vai izlasa. Mums Vidusjūrā stāv liela flote, taču tās kuģi reti piestāj Āfrikas ostās. Par Angliju, Franciju un Ameriku mauri nav diezcik augstās domās, un šo valstu oficiālie pārstāvji pie savām likumīgajām tiesībām, nemaz nerunājot par jebkādām privilēģijām, tiek vienīgi pēc tam, kad ir izmalti birokrātijas dzirnās. Turpretī Spānijas sūtnim pietiek tikai izteikt prasību, lai tā nekavējoties tiktu izpildīta, vienalga, vai prasība ir taisnīga vai netaisnīga.
Pirms gadiem pieciem sešiem spāņi pārmācīja maurus sakarā ar kādu strīdīgu teritoriju Āfrikas krastā pretī Gibraltāram un sagrāba Tetuānas pilsētu. Spānija panāca vienošanos, pieprasot savas teritorijas palielināšanu, divdesmit miljonu dolāru kontribūciju un mieru. Tad spāņi atstāja pilsētu un arī tikai pēc tam, kad viņu kareivji bija apēduši visus kaķus. Kamēr kaķu vēl pietika, spāņi sarunās neielaidās. Spāņiem traki garšo kaķi. Turpretī mauri kaķus uzskata gandrīz vai par svētiem dzīvniekiem. Spāņi tātad bija aizskāruši maurus ļoti sāpīgā vietā. Nežēlīgā izturēšanās, apēdot visus Tetuānas kaķus, iededzināja mauru sirdīs tādu naidu, pret kuru naids par viņu pašu izdzīšanu no Spānijas bija tīrais nieks. Tagad mauri un spāņi ir nesamierināmi ienaidnieki uz mūžu mūžiem.
Reiz Marokā dzīvoja Francijas sūtnis, kas ar šķietami nenozīmīgu rīcību bija sarūgtinājis visu tautu. Viņš lika nogalināt pāris bataljonu kaķu (Tanžerā kaķi čum un mudž) un izgatavot no kaķu ādām paklāju viesistabai. Paklājs bija veidots apļos: vispirmss liels vecu, pelēku runču ādu aplis (ar astēm uz centru), tad dzeltenrudu ādu aplis, nākamajā aplī tikai melnas ādas, pēc tam baltas, vēl pēc tam dažādu krāsu ādas, bet pašā viducī atlasītu kaķēnu ādiņas. Paklājs iznāca ļoti skaists, bet mauri vēl šobaltdien lād sūtņa piemiņu.
Kad aizgājām apciemot mūsu amerikāņu ģenerālkonsulu, ievēroju, ka viņa viesistabā uz galdiem izliktas visas iespējamās, laika kavēklim paredzētās spēles. Man likās, ka tas liecina par vientulību. Un izrādījās, ka šāda doma ir pareiza. Viņš ar savu ģimeni Tanžerā ir vienīgie amerikāņi. Šai pilsētā ir daudz ārzemju konsulu, bet nekāda liela ciemošanās nenotiek. Tanžera ir visvienmuļākais tālumnieku kakts, un kāda gan jēga citam citu apciemot, ja nav par ko runāt? Nekādas jēgas. Tādēļ visu konsulu ģimenes dzīvo pa mājām un cenšas pakavēt laiku kā mācēdamas. Tanžera ir ļoti interesanta vienu dienu, vēlāk tā pārvēršas par nepanesamu cietumu. Pašreizējais ģenerālkonsuls te nodzīvojis piecus gadus, un ar to viņam pietiek veselam gadsimtam; drīz viņš dosies mājup. Ģimenes locekļi pasta dienās kāri sagrābj vēstules un avīzes, turpmākajās divās trīs dienās lasa tās un pārlasa, pēc tam vēl trīs dienas pārspriež katru vārdu, līdz viss galīgi izsmelts, un tad dienām ilgi kopā ēd, guļ, dodas izjādēs pa vienu un to pašu ceļu, redz visas tās pašas apnikušās lietas un vietas, ko pat gadsimti nav spējuši pārvērst, un nebilst cits citam ne pušplēsta vārda. Viņiem patiesi nav par ko runāt. Ja ierodas kāds amerikāņu karakuģis, viņiem tā šķiet īsta debesu balva. «Ai, vientulība, kur slēpjas burvība, ko viedie redz tavā vaigā?»* Tā ir smagākā trimda, kādu vien spēju iedomāties. Es visā nopietnībā gribētu ieteikt Savienoto Valstu valdībai: ja gadās kāds, kas pastrādājis tik smagu noziegumu, ka likumā tam nav paredzēts sods, lai nosūta šo vīru par ģenerālkonsulu uz Tanžeru.