Esmu priecīgs, ka dabūju redzēt Tanžeru — pēc vecuma otro pilsētu pasaulē. Bet man liekas ari, ka esmu pilnīgi nobriedis teikt tai ardievas.
No šejienes vakarā dosimies uz Gibraltāru, un droši vien «Kveikersi- tija» izbrauks no turienes ostas tuvākajās četrdesmit astoņās stundās.
10. NODAĻA
4. JŪLIJS UZ JŪRAS * SAULRIETS VIDUSJŪRĀ * «ORĀKULS» IZSAKA SAFAS DOMAS * SVINĪBU CEREMONIĀLS * KAPTEIŅA RUNA * REDZAMA FRANCIJA!
* NEIZGLĪTOTAIS IEZEMIETIS * NEPATĪKAMS PĀRSTEIGUMS * MARSEĻĀ * NOKLĪDUSI PILSĒTĀ
* ATRASTI * AINIŅA FRANČU GAUMĒ
Ceturto jūliju* nosvinējām uz «Kveikersitijas» okeāna vidū. Tā visādā nozīmē bija īsta Vidusjūras diena: dzidra un jauka. Debesis bez mākoņiem; spirgts vasaras vējiņš; saulstaru spozme, kas līksmi dejoja pa rotaļīgiem vilnīšiem, nevis baltkrēpjainiem viļņu kalniem; un zem mums tik brīnišķīgi zila jūra, tik krāšņi, mirdzoši zila, ka spēj ar savu skaistumu aizkustināt pat visprozaiskāko dvēseli.
Pat saulrieti Vidusjūrā ir skaisti — parādība, kas uz zemeslodes sastopama visai reti. Tovakar, kad devāmies projām no Gibraltāras, skarbā, bargā klints šķita peldam zeltainā miglojumā — tik liegā, tik bagātās nokrāsās, tik burvīgā, sapņainā dūmakā, ka pat Orākuls — vecā, sirdsšķīstā, jūsmīgā, nepārspējamā pļāpukule, nelikās dzirdam vakariņu gongu, bet palika baudīt skaistumu.
— Grandioza, vai ne?— viņš sacīja.— Mūsu pusē taču nekā tamlīdzīga nav? Nav redzēts. Pēc manām domām, šiem efektiem pamatā, tā sacīt, ir augstā refrižeritāte, kas rodas saules diramiskajā kombinācijā ar Jubitera perihēlija limfātiskajiem spēkiem. Kā jums liekas?
— O! Liecieties jel reiz gulēti— noteica Dens un aizgāja.
— Kā tad — ja viens izsaka argumentu, ko otrs nespēj atspēkot, tad sūta tikai gulēt. Dens nekad nevar pastāvēt disputā ar mani. Un viņš pats to zina. Ko jūs par to teiksiet, Džek?
— Vai, doktor, nemokiet mani ar savām enciklopēdijas blēņām! Es taču jums nekā ļauna nedaru, vai ne? Nu, tad lieciet arī jūs mani mierā!
— Tā. Viņš arī aizgāja. Ir gan tie jaunie puiši, grib strīdēties ar veco Orākulu, kā viņi mēdz mani saukāt, bet šis vecais vīrs viņiem ir pārāk ciets rieksts. Varbūt arī dzejnieks Lerjets nav apmierināts ar šiem secinājumiem?
Dzejnieks atbildēja ar barbarisku rīmi un nogāja lejā.
— Rādās, ka arī viņš nespēj turēt man līdzi. Bet no viņa es arī neko neceru. Nekad man nav gadījies sastapt dzejnieku, kurš kaut ko sajēdz. Tūliņ viņš noies lejā, sakals četrus blēņu pantus par to veco klinti un uzdāvinās tos kādam konsulam, locim vai nezin kam citam, ko pirmo satiks un kam viņš cer imponēt. Žēl gan, ka šito mēnessērdzīgo kāds nenogrābj un neizpurina no viņa visu dzejas drazu uzreiz. Kālabad gan cilvēks nevar ziedot savu intelektu kaut kam vērtīgam? Gibonam, Hipokrātam, Sarkofāgam un visiem seno laiku filozofiem bija zobs uz dzejniekiem …
— Doktor,— es sacīju,— kad jūs sākat izgudrot autoritātes, arī es iešu projām. Kaut arī jūs pār mēru lietojat daudzzilbju vārdus, man ļoti patīk ar jums sarunāties, kamēr par saviem filozofiskajiem spriedumiem atbildat pats; bet, kad jūs sākat lidināties pa mākoņiem, kad sākat to pierādīšanai balstīties uz autoritātēm, kas dzimušas jūsu fantāzijā, es vairs nespēju jums uzticēties.
Tas bija īstais veids, kā doktoram paglaimot. Viņš nosprieda, ka es atzīstos bailēs ielaisties ar viņu strīdā. Bez mitas viņš vajāja pasažierus ar dziļu domu pilnām problēmām, ietērpdams tās vārdos, ko neviens nespēja saprast; nabaga upuri izturēja šīs mocības pāris minūšu, tad pameta kaujas lauku. Šādā veidā pieveicot dienā kādu pusduci pretinieku, triumfs šķita pietiekams; no šā brīža viņš starodams klīda pa klāju, mīļi, dziļā mierā un svētlaimīgi uzsmaidīdams katram pretimnācējam.
Taču esmu novirzījies no temata. Ceturtā jūlija rītu pavēstīja mūsu divu lepno lielgabalu zalve —, lai dzird un zina visi, kas pamodušies. Tomēr daudzi no mums šo vēsti uzzināja tikai vēlāk no kalendāra. Tika uzvilkti visi karogi, izņemot kādu pusduci, ar kuriem izrotāja klāju, un kuģis drīz vien sāka izskatīties kā daždien svētkos. Rīta cēlienā notika sapulces, kurās izvēlēja dažādas svētku ceremoniju rīcības komitejas. Pēcpusdienā visi, kas atradās uz kuģa, sapulcējās apakšējā klāja nojumē; flauta, astmatiskais melodikons un diloņslimā klarnete sakropļoja «Zvaigžņoto karogu», koris to iedzina aizsegā, bet Džordžs ar sevišķi griezīgu spiedzienu noslēguma notī to nogalināja. Neviens nesēroja.