Ar trīskārtīgu urrāl «iznesām līķi» (šis joks nebija ieplānots, un es zem tā neparakstos), tad priekšsēdētājs, kas prezidēja aiz tauvu kastes, kurai bija pārsegts nacionālais karogs, deva vārdu «Lasītājam», kurš piecēlās un nolasīja to pašu vecveco Neatkarības Deklarāciju, kuru esam tik bieži noklausījušies, nepievēršot nekādu uzmanību saturam; pēc tam priekšsēdētājs izsauca priekšā šāsdienas «Oratoru», kas noskandēja to pašu vecveco runu par mūsu nacionālo diženumu, kurai mēs ticam kā dievvārdam un kaisli aplaudējam. Kad viņš bija beidzis, koris atkal pacēla balsis un kopā ar sēri raudošajiem instrumentiem sāka slepkavot «Slava tev, Kolumbija!»; tai mirklī, kad uzvara svaru kausos sāka aizdomīgi svārstīties, Džordžs ieslēdza savu drausmīgi griezīgo «meža zoss saucienu», un koris, protams, uzvarēja. Viens no garīdzniekiem noskaitīja īsu pateicības lūgsnu, un mūsu neieilgusī patriotiskā sanāksme beidzās. Vismaz Vidusjūrā Ceturtajam jūlijam briesmas vairs nedraudēja.
Pie vakariņu galda viens no kuģa virsniekiem izteiksmīgi nolasīja labu pašsacerētu dzejoli un svētku gadījumam par godu tika uzsaukti trīspadsmit tosti, kuriem izlietoja vairākas kastes šampanieša. Runas gandrīz bez izņēmuma bija nebaudāmas. Patiesībā visas, ar vienu vienīgu izņēmumu. Kapteiņa Dunkana runa bija laba. Viņš sacīja:
— Lēdijas un džentlmeņi! Lai mēs visi nodzīvojam līdz zaļam vecumam labklājībā un laimē! Stjuart, atnesiet vēl kasti šampanieša!
Runa tika uzņemta ļoti atzinīgi. Svinības noslēdza vēl viena no brīnumainajām ballēm uz augšējā klāja. Taču mēs nebijām raduši dejot, kad viļņi nešūpo kuģi, un nekas īsti labs nesanāca. Kopumā tas tomēr bija brašs, līksms un tīkams Ceturtais jūlijs.
Nākamās dienas vakarā, visiem skursteņiem kūpot, iestūrējām cēlās pilsētas Marse|as mākslīgajā ostā un redzējām, kā rieta saule apzelti daudzos baznīcu torņus un cietokšņu mūrus, ar liegu mirdzumu pārlej zaļās āres, vēl jo skaistāk izceļot baltās villas, kas, izbārstītas ainavā, to tīkami atdzīvina. (Autora tiesības aizsargātas ar likumu.) Piestātnē laipas nebija izliktas, un mēs netikām no kuģa krastā. Tas bija ļoti sāpīgi. Mēs degām nepacietībā — gribējām redzēt Franciju! īsi pirms tumsas iestāšanās mūsu trijotne vienojās ar kādu laivinieku, kas atļāva izmantot par laipu savu laivu, kuras viens gals atradās zem mūsu trapa, bet otrs — pie muliņa. Iekāpām laivā, un laivinieks moži sāka irties ārā ostā. Es viņam franciski uzbildu, ka mūsu vienīgā vēlēšanās ir pārkāpt no viņa laivas uz krastu, un apvaicājos, kalab viņš iras projām no piekrastes. Viņš atbildēja, ka nesaprotot. Es atkārtoju. Viņš atkal nesaprata. Laikam taču nenieka nejēdza no franču valodas. Izmēģinājās dakteris, bet viņš nesaprata arī dakteri. Palūdzu, lai laivinieks paskaidro savu rīcību. Viņš paskaidroja. Tagad es nesapratu viņu. Dens sacīja:
— Klausies, vecais muļķi, stumies uz piestātni! Tā ir tā vieta, kur mums jātiek!
Mēs rāmi aizrādījām Denam, ka nav nekādas jēgas ar šo ārzemnieku sarunāties angliski, lai Dens tomēr ļauj mums visu nokārtot franču valodā un neierāda svešzemniekam, cik mēs esam nekulturāli.
— Lūdzu, turpiniet, turpiniet vien,— viņš atteica,— tā ir jūsu darīšana. Negribu iejaukties. Tikai — ja jūs vēl ilgi runāsiet savā franču mēlē, viņš nemūžam neuzzinās, kurp mēs vēlamies nokļūt. Tādas ir manas domas.
Par šo piezīmi mēs viņu bargi norājām un piebildām, ka vēl nekad neesam redzējuši muļķi, kurš piedevām nebūtu iedomīgs. Francūzis atkal ierunājās, un dakteris teica:
— Nu redzi, Den, viņš saka, ka taisoties aller uz douane. Tas nozīmē, ka viņš mūs aizvedīs uz viesnīcu. Bet, zināms — mēs jau nesaprotam franciski.
Tas bija belziens pa žokli, kā teiktu Džeks. Tas apklusināja visas mūsu neapmierinātā biedra kritiskās piezīmes. Izlavierējām starp veselu flotili varenu tvaikoņu un pēdīgi piestūrējām akmenī izmūrētai piestātnei pie kaut kādas valdības ēkas. Nebija grūti saprast, ka douane nozīmē muitnīcu, nevis viesnīcu. Taču par to neviens neieminējās. Apburošā franču laipnībā muitnieki tikai pavēra un tūliņ atkal aizvēra mūsu somas, nemaz nepārbaudīja mūsu pases un palaida mūs, lai ejam savu ceļu. Apstājāmies pie pirmās ceļā pagadījušās kafejnīcas un gājām iekšā. Veca sieviete mūs apsēdināja pie galdiņa un gaidīja, ko pasūtīsim. Dakteris sacīja:
Dāma izskatījās apjukusi. Dakteris atkārtoja, rūpīgi artikulēdams katru vārdu:
— Avez-vous du vin?
Dāma apjuka vēl vairāk nekā pirmāk. Es teicu:
— Dakter, tavai izrunai ir kaut kāda vaina. Ļauj man pamēģināt. Madame, avez-vous du vin? Nekā. Turpiniet vien nopratināšanu!
— Madame, avez-vous du vin — ou fromage — pain — marinētas cūku kājiņas — beurre — des oeufs — du boeuf — mārrutki, skābi kāposti, zupa — kaut kas, vienalga, kas, ko kristīga cilvēka vēders spēj ņemt pretī!
Viņa atbildēja:
— Paldies dievam! Kādēļ uzreiz nerunājāt angliski? Es jūsu nešķīstajā franču mēlē nekā nejēdzu.
Neapmierinātā ekskursijas dalībnieka pazemojošās, zobgalīgās piezīmes sabojāja mums vakariņas, nikni klusējot, mēs tās nokopām, cik ātri spējām. Te nu mēs bijām skaistajā Francijā, lielā mūra namā ar īpatnēju arhitektūru, mums visapkārt rēgojās mazsaprotami franču uzraksti un bārdaini franči, lēnām, bet noteikti modinot apziņu, ka beidzot, bez mazākajām šaubām patiesi esam skaistajā Francijā, visu pārējo aizmirsdami, uzsūcam sevī tās gaisotni, tikko sākam šā piedzīvojuma jauko romantiku visā tās burvībā, un tieši šādā mirklī viena kaulaina veča iekrīt vidū ar savu barbarisko angļu valodu un izgaisina brīnišķīgo vīziju visos vējos! Tas bija drausmīgi.