Devāmies meklēt pilsētas centru, šad tad apvaicādamies, uz kuru pusi jāiet. Ne reizes mums neizdevās panākt, lai kāds saprastu, ko tieši mēs gribam, un arī mums nelaimējās izprast, ko tieši mums atbild, taču visi norādīja, jā, itin visi kaut ko rādīja ar rokām, mēs noklausījāmies un teicām «Mērci, monsieur», tādējādi tomēr svinēdami triumfu pār neapmierināto ekskursijas dalībnieku. Šīs uzvaras viņu tracināja, un viņš jo bieži apvaicājās:
— Ko tas pirāts sacīja?
— Ko? Viņš mums paskaidroja, pa kuru ceļu jāiet uz Grand Casino.
— Bet ko viņš īsti teica?
— Nu nav svarīgi, ko viņš sacīja — mēs viņu sapratām. Šie ir izglītoti cilvēki, ne tādi kā tas stulbais laivinieks.
— Man gan labāk patiktu, kaut viņi būtu pietiekami izglītoti, lai cilvēkam pateiktu virzienu, kā var aiziet kaut kur, jo mēs veselu stundu riņķojam pa apli. Šitai vecajai aptiekai es drasēju garām jau septīto reizi.
Mēs atbildējām, ka tie ir zemiski, ļauni meli (bet labi zinājām, ka nav). Skaidrs, ka vēlreiz uz aptieku izkulties nedrīkstēja — mēs joprojām varam pajautāt ceļu, bet mums jāizvairās sekot norādījumiem ar roku, ja ceram iemidzināt neapmierinātā ekskursijas dalībnieka aizdomas.
Ilgi ejot pa gludajām, asfaltētajām ielām, kurām abās pusēs pacēlās lieli, jauni krēmkrāsas mūra tirdzniecības nami — viens gluži tāds pats kā pārējie un viens kvartāls apmēram jūdzes garumā, gluži tāds pats kā iepriekšējais, un viss spoži apgaismots, mēs beidzot nokļuvām uz galvenās ielas. Visapkārt košas krāsas, vesela mirdzošu gāzes spuldžu konstelācija, uz ietvēm gaišās, spilgtās drēbēs ģērbušos vīriešu un sieviešu ņudzeklis — steiga, dzīvība, rosme, kustība, čalas, sarunas, smiekli uz katra soļa! Atradām «Grand Hotel du Louvre et de la Paix» un uzrakstījām, kas esam, kur dzimuši, nodarbošanos, pēdējo vietu, no kuras esam ieradušies, precējušies vai ne un vai esam ar šo stāvokli apmierināti, cik mums gadu, kurp dosimies tālāk un kad ceram tur nokļūt, un vēl labu daļu šādas vai līdzīgas, tikpat svarīgas informācijas — visu par prieku viesnīcas īpašniekam un slepenpolicijai. Nolīgām gidu un tūdaļ sākām pilsētas apskati. Šis pirmais vakars franču zemē mūs apreibināja. Neatceros ne pusi to vietu, kur bijām vai ko redzējām; mums nebija noskaņojuma kaut ko uzmanīgi aplūkot, gribējās tikai skatīties un iet — iet, kustēties, neapstāties! Pār mums bija nolaidies šās zemes gars. Beidzot vēlā stundā piesēdām pie galdiņa «Grand Casino» un pasūtījām šampanieti bez mēra un apdoma. Ir tik viegli tēlot aristokrātu, ja tas gandrīz nekā nemaksā! Šajā žilbinošajā vietā bija sapulcējies kāds pustūkstotis ļaužu. Tā man likās, bet sienas tapešu vietā bija vienos spoguļos, tādēļ īsti nevarēja noteikt — izskatījās, it kā tur būtu vai simttūkstoš apmeklētāju. Jauni, modlgi ģērbušies franti, elegantas sievietes, arī veci kungi un dāmas, visi sēdēja pa pāriem un pulciņos pie neskaitāmiem galdiņiem ar marmora virsu, ēda izmeklētas vakariņas, dzēra vīnu un čaloja tā, ka man apreiba galva. Zāles viņā galā bija estrāde un liels orķestris; ik pa brīdim uz skatuves iznāca aktieri traki jocīgos tērpos un, spriežot pēc viņu ērmīgās izdarīšanās, dziedāja ekstravagantas, jocīgas dziesmas, bet klausītāji tikai mazliet pieklusināja balsis un skeptiski palūkojās uz skatuves pusi, neviens nepasmaidīja, neviens ne reizītes ne- aplaudēja! Un es vienmēr biju domājis, ka franči smejas par pēdīgo nieku.
11. NODAĻA
PIERODAM * ZIEPJU NAV * «TABLE D'HOTE» ĒDIENKARTE * «ESMU AMERIKĀNIS, SER» * INTERESANTS ATKLĀJUMS * SPĀRNOTAIS «SVĒTCEĻNIEKS» * DĪVAINA SABIEDRĪBA * DZlVAJO KAPENES * ILGS IESLODZĪJUMS * DAŽI DIMĀ VAROŅI * SLAVENĀS «DZELZS MASKAS» KAMERA
Mēs strauji un bez jebkādām grūtībām ārzemnieciskojamies. Sākam samierināties ar neierastiem gaiteņiem un guļamistabām, kur ir akmens klons bez grīdsegām — klons, uz kura soļi atbalsojas tik negantā skaļumā, ka visas poētiskās apceres no tā bēgtin aizbēg. Sākam pierast pie spodriem, klusiem viesmīļiem, kas bez skaņas slīd šurp un turp, nolīkst pār jūsu plecu vai elkoni kā tauriņi pār ziedu, vienā mirklī uzklausa pasūtījumu un otrā to izpilda; pateicas par dzeramnaudu neatkarīgi no tās lieluma; un vienmēr ir laipni, visos gadījumos nemainīgi laipni. Tas ir vispārsteidzošākais — patiesi laipns viesmīlis, turklāt nemaz nav idiots. Sākām pierast pie iespējas iebraukt tieši viesnīcas iekšējā pagalmā, kur visapkārt zaļo mežvīns un smaržo puķes, un turpat pulciņos sēž kungi, mierīgi lasīdami avīzi un smēķēdami. Sākam pierast pie mākslīgi sasaldēta ledus pudelēs, jo ledus te dabūjams tikai šādā veidā. Pamazām pierodam pie tā visa, bet nespējam pierast pie tā, ka jāvadā līdzi pašiem savas ziepes. Mēs esam pietiekami civilizēti, lai mums būtu sava ķemme un sava zobu suka, taču katrā mazgāšanās reizē zvanīt un lūgt, lai atnes ziepes, ir ļoti nepatīkami. Parasti atceramies to tikai tad, kad esam saslapinājuši galvu un rokas vai arī pietiekami ilgi izgulējušies vannā, un tad jākavējas, līdz dabū ziepes. Marselieši taisa Marseļas himnas, Marseļas vestes un Marseļas ziepes, bet paši nekad nedzied savas himnas, nevalkā savas vestes un nemazgājas ar savām ziepēm.
Esam iemācījušies pacietībā, labsajūtā un apmierinājumā izturēt table d'hdte] ceremoniju. Paēdam zupu un gaidām dažas minūtes, līdz atnesīs zivi; vēl pēc dažām minūtēm tiek nomainīti šķīvji un atnests rostbifs; jauni šķīvji — ēdam zirnīšus; jauni šķīvji — ēdam lēcas; jauni šķīvji — uz tiem pīrādziņi ar gliemežiem (man labāk garšo sienāži); jauni šķīvji — ēdam ceptu cāli ar salātiem; pēc tam seko zemeņu torte ar saldējumu, tad svaigas vīģes, bumbieri, apelsīni, zaļas mandeles utt. un visbeidzot kafija. Pie katra ēdiena, protams, vīns, jo esam Francijā.