1 Aukstie uzkožamie (/r.).
Pēc šādas kravas uzņemšanas gremošanas process, zināms, ir gauss, un mums ilgi jāsēž vēsajās istabās, jāsmēķē un jālasa franču avīzes, kam piemīt visai dīvaina īpašība: stāstījums tajās rit kā pa diedziņu, kamēr nonākat līdz «kodolam», un tad piepeši uzrodas tāds vārds, ko neviens cilvēks nespēj pārtulkot, un viss stāsts pagalam. Vakar dažiem frančiem virsū uzgāzies krasta apbūves gabals, šodien par to rakstīts visās avīzēs, bet vai tie nelaimīgie nogalināti, sakropļoti vai tikai apdauzījušies, to es nekādi nespēju izdibināt un atdotu diezin ko, lai uzzinātu.
Šodien pusdienās mūs mazliet satrauca viena amerikāņa uzvedība, kurš runāja pārāk dikti un rupji, smējās nejēdzīgi skaļi, kad visi pārējie uzvedās klusi un pieklājīgi. Vīnu viņš pasūtīja ar karalisku žestu, teikdams: «Es nekad neēdu pusdienas, nepiedzēris klāt vīnu, ser,» kas bija nožēlojami meli, un pameta skatienu uz pusdienotājiem, it kā cerēdams to sejās ieraudzīt apbrīnu. Tāda izdarīšanās zemē, kur cilvēki drīzāk izmestu no ēdienu kartes zupu nekā vīnu! Zemē, kur vīns visiem iedzīvotāju slāņiem ir gandrīz tikpat nepieciešams kā ūdens! Šis tips paziņoja: «Es esmu brīvs valdnieks, ser, amerikānis, ser, un gribu, lai visi to zina!» Viņš aizmirsa piebilst, ka ir tiešs Bileāma ēzeļa pēctecis, bet to jau gan ikviens redzēja bez teikšanas.
Devāmies izbraukumā pa Prādo — skaisto avēniju, kurai gar malām greznojas patriciešu villas un cēli koki ar kuplām lapotnēm, un apmeklējām Borelī pili* un tās interesanto muzeju. Mums parādīja miniatūrkapsētiņu — Marseļas neapšaubāmi visvecākās kapsētas kopiju. Pussagruvušās kapenēs gulēja trausli, sīki skeletiņi un viņiem līdzās viņu mājas dieviņi un saimniecības piederumi. Kapeņu oriģināls bija pirms dažiem gadiem atrakts zem galvenās ielas. Tur, tikai divpadsmit pēdu apakš zemes, kapsēta bija nogulējusi apmēram divarpus gadu tūkstošus. Romuls bija šeit, kad vēl nebija uzcelta Roma, un prātoja, ka te derētu nodibināt pilsētu, taču vēlāk šo nodomu atmeta. Varbūt viņš personiski pazina kādu no šiem feniķiešiem, kuru skeletus mēs aplūkojām.
Slavenajā zooloģiskajā dārzā redzējām pārstāvētus, kā man šķita, visas zemeslodes dzīvniekus, to vidū dromedāru un pērtiķi, kam vilna izgreznota ar koši ziliem un karmīnsarkaniem matu kušķiem — viens varens pērtiķis! Nīlzirgu un putnu uz augstām kājām ar pulvera ragam līdzīgu knābi un cieši sakļautiem spārniem, kas izskatījāt kā frakas astes. Šis radījums stāvēja aizvērtām acīm un mazliet uz priekšu ielikušiem pleciem, it kā viņš būtu paslēpis rokas zem frakas astēm. Kāds rāms stulbums, kāda nenormāla nopietnība, kāda pašpārliecība un neizsakāma pašpatika atspoguļojās šā pelēkā, plikpaurainā, tumš- spārnotā, ārkārtīgi nepievilcīgā putna izskatā! Ar visu nesamērīgo, kraupaino galvu un zvīņainajām kājām viņš tomēr šķita nesatricināms
un bezgala apmierināts. Komiskāku radījumu grūti iedomāties. Bija patīkami izdzirdēt Denu un dakteri smejamies — tādiem dabiskiem, līksmiem smiekliem, kādi mūsu ekskursantu vidū nebija dzirdēti, kopš atstājām Amerikas krastus. Šo putnu mums bija atsūtījis pats dievs, un es būtu gaužām nepateicīgs, ja šajās lappusēs viņu ar cieņu nepieminētu. Mūsējā ekskursija bija taču izpriecas brauciens; tālab mēs kavējāmies pie putna veselu stundu, nevarēdami vien diezgan atskatīties. Brīžiem mēģināju viņu mazliet pabikstīt, bet viņš tikai pavēra vienu aci, tad lēnām to atkal aizdarīja, nezaudēdams ne drusciņas no sava cildenā svinīguma un nomācošās nopietnības. Ar to viņš šķita sakām: «Neapgāniet debess izredzēto ar nesvētām rokām!» Mēs nezinājām šā putna vārdu, tādēļ nosaucām viņu par Svētceļnieku. Dens sacīja:
— Viņam trūkst vienīgi Plimutas garīgo dziesmu grāmatas.
Milzīgā ziloņa sirdsdraudzene bija pavisam parasta kaķene! Kaķenei patika uzrāpties pa ziloņa pakaļkājām un apmesties tam uz muguras. Tur viņa, ķepiņas zem krūtīm salocījusi, gozējās saulītē vai visu pēcpusdienas cēlienu. Ziloni tas sākumā bija kaitinājis, tas pastiepis snuķi un nocēlis kaķeni zemē, bet šī bijusi tik neatlaidīga, ka beidzot uzvarējusi ziloņa aizspriedumus, un tagad tie ir nešķirami draugi. Kaķene bieži rotaļājas starp ziloņa priekškājām vai pie snuķa, līdz tuvumā parādās suņi, tad viņa veikli pašmauc drošībā. Zilonis pēdējā laikā nogalinājis vairākus suņus, kas piegājuši par tuvu viņa draudzenei.
65
Noīrējām buru laivu un aizbraucām uz vienu no tuvējām mazajām saliņām apskatīt Ifas pili. Šim senlaiku cietoksnim ir skumja vēsture. Divus vai trīs gadsimtus to izmantoja par cietumu politiskajiem ieslodzītajiem, un tā kameru sienas no vienas vietas noklātas ar rupji iegrebtiem neskaitāmu gūstekņu vārdiem, ko tur iemūžinājuši nelaimīgie, kas te nonīkuši visu mūžu un nav atstājuši par sevi nekādu citu liecību kā vienīgi šīs skumjās, pašrocīgi iešņāptās epitāfijas. Cik daudz vārdu! Šķiet, ka sen aizsaulē aizgājušo vārdu īpašnieku ēnas gūzmējas drūmajās kamerās un gaiteņos. Mēs izstaigājām kameru pēc kameras līdz pat klintī izdobtajām viennīcām, virs kurām laikam viļņo jūra. Visur vārdi, vārdi! Plebeju, dižciltīgo un pat prinču vārdi. Visiem — plebejiem, prinčiem un dižciltīgajiem bija viena vēlēšanās — lai viņus neaizmirst! Viņi spēja paciest vientulību, bezdarbību, šausmas, ko iedveš mūžīgs klusums, kurā nekad neielaužas neviena skaņa, bet nespēja panest domu, ka pasaule viņus pilnīgi aizmirsusi. Tādēļ iegrebti šie vārdi. Vienā kamerā, kur iespīd mazliet gaismas, ieslodzītais pavadījis divdesmit septiņus gadus, ne reizes neredzējis neviena cilvēka, dzīvojis postā un netīrībā, kur biedros viņam bija vienīgi paša domas, bez šaubām, smagas un bezcerīgas. Kas, pēc cietumsargu