Arī Tvens ticēja, ka Amerika teju, teju pārmāks visu pārējo pasauli, bet tās kultūra — vienkārša un veselīga, nevis putekļiem klātie Eiropas šedevri, kas nevienu neinteresē,— kļūs par tādu pašu priekšzīmi visai pasaulei kā amerikāņu fabrikas, fermas un kuģu būvētavas.
Pazobodamies par «svētceļniekiem», kas degtin dega uz karstām pēdām ar savu pārākumu nospiest svešzemniekus pie zemes, viņš pats uz to visu skatījās gandrīz ar tādām pašām acīm. Jaunībā dažs labs mākslinieks pārdzīvo vēlēšanos satriekt drupās visu, kas bijis pirms viņa, it kā pasaule būtu par šauru, ja blakus stāv citi, vienalga, laikabiedri vai pagātnes dižgari. Sasniedzot briedumu, šī slimība pāriet. Arī Tvens to pārslimoja, gan ne visbīstamākajā formā.
Tādēļ viņu pārņem nevaldāma jautrība gan Itālijas slavenajās gleznu galerijās, gan aplūkojot pussagruvušās pilis, kas tiek uzskatītas par arhitektūras brīnumu. Paklausīgi izstaigādams Eiropas muzeju bezgalīgos gaiteņus un zāles, Tvens skeptiski noklausās ekskursiju vadītāju paskaidrojumos, bet vērtē pats pēc savas saprašanas. Šajos spriedumos allaž no jauna izjūtama amerikāņu provinciāļa pašapziņa, pareizināta ar jauna, iesācēja mākslinieka dedzību, ar kvēlu vēlēšanos sadauzīt dievekļus. Leonardo da Vinči lieliskā glezna «Svētais vakarēdiens» Tvena attēlojumā kļūst par aplupušu sienas gleznojumu netīrā kapelā, kuru Napoleons ļoti saprātīgā kārtā izmantojis par zirgu stalli. Pctrarka pieminēts kā vecs grēkagabals, kas apdzied cita vīra sievu. Venēcijā Tvens pamana nevis lieliskos ansambļus, bet gan kanālu slikto sanitāro stāvokli. Abelāra un Eloīzas daudzu dzejnieku apdziedāto traģisko mīlas stāstu viņš izklāsta, it kā būtu runa par divu intrigantu tiesas prāvu.
Visi šie Tvena izlēcieni, kas šokē jebkuru eiropieti, tomēr nav jāuzskata par autora patieso domu un izpratnes atklātu izpausmi, «Vientiesis» viņa agrīnajos darbos zināmā mērā ir arī humorista maska, un, reiz iegājušam lomā, vajadzēja to notēlot līdz galam. Tvens itin bieži mēdza kaitināt publiku ar uzbrukumiem neaizskaramām autoritātēm un nemirstīgiem mākslas tēliem.
Taču pamatdoma, par spīti visām «maskām», palikusi nemainīga. Tapat kā daudzi Jaunās pasaules iedzīvotāji, viņš Eiropu uzskatīja par neīstu vai efemeru vērtību, novecojušu priekšstatu, melu un izlikšanās valstību. Nav vajadzības pierādīt, cik vienpusīgs un tendenciozs bija šads uzskats. Lasītājam, kas iepazinis un atceras kaut vai Hercena «Vēstules no Francijas un Itālijas» vai Dostojevska neilgi pirms Tvena grāmatas iznākšanas uzrakstītās «Ziemas piezīmes par vasaras iespaidiem», nepaliks apslēpta ne daudzu Tvena grāmatā izteikto spriedumu paviršība, nedz arī tas, cik sekla ir par eiropiešu dzīvi un tradīcijām izteiktā kritika.
Tvens tolaik vēl dzīvoja ilūzijā par Amerikas īpašu vēsturisku misiju, par to, ka Amerikas uzdevums ir demonstrēt patiesi demokrātisku un taisnīgu sabiedrisko iekārtu, kur pavērti plašumi cilvēka dabiskajai tieksmei pēc laimes. Šādā ilūzijā rakstnieks nodzīvos gadu desmitus, tikai pamazītēm nonākdams līdz kritiskai, bezmaz mizantropiskai pasaules un cilvēkā slēpto iespēju uztverei. Taču «Vientieši ārzemēs» vēl pilnā mērā pieder citam — saulainam un dzīvespriecīgam — periodam viņa daiļradē. Šī pasaules uztvere ir raksturīga vispārējam noskaņojumam, kāds valdīja Amerikas Savienotajās Valstīs tūliņ pēc Pilsoņu kara.
Šā iemesla dēļ Tvenam nerodas nopietns konflikts ar «Kveikersitijas» pasažieriem. Ja arī viņu domas atšķiras sīkumos, visus tomēr vieno kopīga pārliecība, ka viņu dzimtene demonstrē vislielāko, nepieredzēto progresu, kādu cilvēce sasniegusi. Un Eiropas ģēnija lielie sasniegumi viņiem šķiet nenozīmīgi, labākajā gadījumā uzjautrinoši uz to panākumu fona, ko savā īsajā vēsturē sasniegusi Amerika.
Cita Amerikas izcilības cildinātāja mutē šāda akla slavināšana izklausītos rupja un aplama. Bet Tvens bija mākslinieks ar iedzimtu mēra sajūtu, kas viņu nekad nepievīla. Tiklīdz viņa ceļabiedri pārāk aizraujas patriotiskā jūsmībā, rakstnieks ar dažiem spalvas vilcieniem komēdijas garā prot piešķirt situācijai niansi, kas jebkurai patētikai nocērt virsotni un padara to smieklīgu. Vēl tālu tas laiks, kad Tvens atvadīsies no savām ilūzijām par spožo nākotni, kas gaida viņa dzimteni. Tomēr arī «Vientiešos ārzemēs» viņa humors nemaldīgi trāpa mērķī. Un mērķis ir ne tikai dažādi labās sabiedrības nosacījumi un neīsto vērtību kults, kas raksturīgs Eiropai, bet arī primitīvais amerikāņu prakticisms, kultūras trūkums, liekulība, pārlieka pašapziņa un daudzas citas tipiskas nacionālās īpašības, ko Tvens jau šajā agrīnajā darbā spilgti izcēlis.
Varbūt viņš centās ļoti tieši pierādīt, ka Eiropā Amerikai nav nekā, ko mācīties, un nav ari nepieciešamības to darīt. Šādi maldi zināmā mērā bija visai dabiski laikā, kad tika sarakstīti «Vientieši ārzemēs». Arī pats Tvens toreiz vēl bija par jaunu, lai nopietni izsvērtu Amerikas sabiedriskās iekārtas asās pretrunas. Un tomēr viņa korespondences nebūt nekļuva par slavas dziesmu Aizokeāna republikai, par cildinājumu, aiz kura paslēpt negatīvās parādības; šie apraksti liecināja par skaidru, vērīgu prātu, kas vispirmām kārtām sliecas uz ironiju, kura vēlāk pāraug niknā, nesaudzīgā satīrā.
Tā veidojas garīgā vide, kurā krāšņi sakuplo Tvena nāvējošā groteska — viņa galvenais mākslinieciskais paņēmiens aprakstos par «Kveikersitijas» jūrasbraucienu. Jau agrīnajā humoristikā asināts, šis ierocis tagad tiek laists darbā, lai diskreditētu jebkura veida mītus, vēsturiskas liecības, iekarojumus mākslā, tikumiskās vērtības, ar kurām lepojas Eiropa. Tvenam nepieciešams, lai viņa lasītāji smietos katrā lappusē. Ar humoru viņš neskopojas. Viņš sastāda Romas Kolizeja teātra izrādes afišu un sacer recenziju it kā senajā Romā iznākušā avīzē, kur gladiatoru cīņas aprakstītas tieši tā, kā amerikāņu reportieri mēdz rakstīt par teātra slavenību viesizrādēm. Rakstīdams par krustnešiem, viņš slavē to vadoņa Buijonas Gotfrīda zobenu un apgalvo, ka pats to vienreiz pavēzējis un pāršķēlis pa rokai pagadījušos saracēni kā kāli.