Cilts vecajie salasījās ap manu guļas vietu un pārsprieda par ceļu, kādu iešot mana dvēsele. Viens stāstīja par bezgalplašiem, bieziem mežiem, pa kuriem raudādamas klīstot pazudušās dvēseles, un varbūt arī man tur vajadzēšot klaiņot, nemūžam neatrodot malas. Cits runāja par platām upēm ar strauju un negantu ūdeni, kur ļaunie gari kaukdami snaikstot savas bezveida rokas, lai satvertu nelaimīgo dvēseli aiz matiem un ievilktu dzelmē. Visi vienojās, ka šo upju pārvarēšanai man vajadzēšot dot līdzi kanoe. Vēl cits zināja teikt par negaisiem, kad zvaigznes gāzrnām birstot no debesīm, bet zeme sašķeļoties — un atveroties plaši bezdibeņi, pa kuriem visas zemes dzīļu upes brāžoties iekšā un ārā; neviens dzīvais tādus neesot pieredzējis. To dzirdēdami, visi, kas sēdēja ap mani, pacēla rokas un sāka skaļi vaimanāt; ārpusē gaidošie, to izdzirduši, vaimanāja vēl jo skaļāk. Viņiem es biju gluži kā miris, un arī pašam man šķitās, ka esmu miris. Nezināju, kad un kā, bet droši zināju, ka tiešām esmu miris.
Okiakuta, mana māte, nolika man blakus vāverādu parku. Tāpat viņa novietoja man līdzās arī briežādas parku un lietus apmetni no roņu zarnām, pielika arī rnuk- lukus lietus laikam, lai manai dvēselei garajā ceļa būtu silti un tā nesamirktu. Pēc tam kad vīri pieminēja stāvo kalnu, ko klājot ērkšķu krūmi un velnavālītes, viņa atstiepa biezus mokasīnus, lai darītu ceļu vieglu manām kājām.
Un, kad vecajie runāja par lielajiem zvēriem, kas man būšot jānokauj, jaunekļi novietoja guļasvietā manu stingrāko loku un vistaisnākās bultas, manu metamo vāli, šķēpu un dunci. Bet, kad vecajie pieminēja tumsību un klusumu milzīgajos plašumos, pa kuriem manai dvēselei būšot jāstaigā, mana mate sāka vaimanāt pilnā balsī un kaisīja vēl vairāk pelnu uz galvas.
Tad teltī klusītiņām un bikli ieslīdēja Kesana, viņa nolika mazu maisiņu uz mantām, kas bija sagatavotas manam ceļojumam. Es zināju, ka mazajā maisiņā ir krams un tērauds, un labi izkaltēta posa, lai mana dvēsele varētu iekurt ugunskurus. Tika izmeklētas segas, kurās ietīt manu ķermeni. Tāpat tika izraudzīti vergi, kurus nogalinās, lai manai dvēselei būtu ceļabiedri. Vergu bija septiņi, jo mans tēvs bija bagāts un varens, tālab pieklājās, ka man, viņa dēlam, bēres sarīko ar lielu godu. Šos vergus mēs bijām ieguvuši karā ar mukumtikiem, kas dzīvo lejup pa Jukonu. Rīt šamanim Skolkam vajadzēs tos no- galinat citu pēc cita, lai viņu dvēseles varētu doties līdzi manējai meklējumos pa Nezināmo zemi. Viņiem jānes manas mantas un arī kanoe, līdz būsim nonākuši pie lielās upes ar straujo un neganto ūdeni. Tā kā laivā vietas nebūs un vergi savu darbu būs paveikuši, tālāk viņi līdzi nenāks, bet paliks uz mūžiem gaudojot bezgalīgajā, tumša ja mežā.
Noraudzīdamies uz skaistajām, siltajām drānām, uz segām un kaujas ieročiem un domādams par septiņiem vergiem, kas tiks nonāvēti, es lepojos par savām bērēm un apzinājos, ka daudzi vīri mani apskaudīs. Visu šo laiku mans tēvs Ūdrs sēdēja sadrūmis un klusēdams. Augu dienu un nakti cilts ļaudis dziedāja man nāves dziesmu un sita bungas, līdz pēdīgi man likās, ka esmu jau tūkstoš reižu nomiris.
No rīta mans tēvs piecēlās kājās un teica runu. Kā jau cilts ļaudis labi zinot, viņš sacīja, šis esot bijis karotājs visu savu mūžu. Tāpat cilts ļaudis zinot, ka lielāks gods esot krist cīniņā kaujas laukā nekā nomirt uz mīkstām ādam pie ugunskura. Un, reiz jau man tik un tā esot jāmirst, tad labāk būtu, ja es dotos karā pret mukumukiern un tiktu nonāvēts. Tā es gūtu godu un kļūtu virsaitis vis- pēdīgajos nāves mājokļos, līdz ar to gods tiktu arī manam tēvam, Udrain. Tālab viņš pavēlēja sagatavot karaspēka vienību braucienam lejup pa upi. Kad mēs būšot nokļuvuši pie mukumukiern, man vienam pašam esot jādodas projām no karaspēka, izliekoties, ka grasos uzsākt kauju, un tad mani nonāvēšot.
— Nē, tu tikai uzklausi, ak, Baltais Cilvēki — izsaucās Mutsaks, nespēdams vairs ilgāk nociesties. — Šama- nis Skolka tonakt bija ilgi čukstējis Ūdram ausī, un tā bija viņa izdoma, ka Vientuļais Virsaitis jāsūta nāvē. Tā kā Ūdrs bija vecs un Vientuļais Virsaitis viņa pēdējais dēls, tad Skolka bija sagudrojis pats uzmesties par virsaiti ciltī. Kad nu ļaudis bija skaļi gaudojuši un vaimanājuši veselu dienu un nakti, bet Vientuļais Virsaitis vēl arvien dzīvs, Skolka sāka bažīties, ka viņš arī nemaz nenomirs. Tā ka tas bija Skolkas padoms, izteikts ar jaukiem vārdiem par godu un dižiem darbiem, un to tagad izrunāja Ūdra mute.
— Jā, — Vientuļais Virsaitis atbildēja. — Es gan labi zināju, ka tā bija Skolkas gudrība, tomēr, būdams ļoti slims, es nepretojos. Man trūka spēka dusmoties un dūšas teikt drosmīgus vārdus, un man bija viena alga, kā tas īsti notiks, es tikai gribēju mirt, lai viss reiz ir gala. Tā nu, ak, Baltais Cilvēk, tika sagatavota karaspēka vienība. Tajā nebija ne pieredzējušu cīnītāju, ne prasmīgu un gudru vecajo — vienīgi simts jaunekļu, kas maz bija karojuši. Viss ciemats sapulcējās upes krastā, lai noskatītos, kā mēs aizbraucam. Devāmies ceļā, līksmu saucienu un man par godu skandinātu slavas dziesmu pavadīti. Pat tu, ak, Baltais Cilvēk, būtu līksmojis, noskatīdamies, kā jauneklis aiziet kaujā, kaut arī viņam lemts krist.
Tā mēs devāmies ceļā, simts jaunekļu, un līdzi brauca arī Mutsaks, kas toreiz bija jauns un nepieredzējis. Mans tēvs Ūdrs pavēlēja, lai manu kanoe piesaista no abām pusēm starp Mutsaka laivu un Kanakuta laivu. Tālab man nevajadzēja pūlēties airējot, mani spēki neizsīka, un es, kaut biju slims, varēju braši doties nāvē. Tā nu mēs aizbraucām lejup pa upi.
Negribu tevi garlaikot, attēlodams ceļojumu, kas nebija ilgs. Netālu no mukumuku ciemata mēs uzdūrāmies diviem viņu karotājiem, kas brauca laivās un, mūs ieraudzījuši, aizbēga. Tad, pakļaujoties mana tēva pavēlei, manu kanoe atraisīja un palaida vienu pašu peldam pa straumi. Tāpat, ievērojot pavēli, abiem jaunekļiem vajadzēja noskatīties manā bojā ejā, lai atgriezušies varētu pastāstīt, kādā nāvē es nomiris. Tieši to mans tēvs Ūdrs un šamanis Skolka bija cieši piekodinājuši, par nepaklausību piedraudēdami bargi sodīt.