Es iemērcu airi ūdenī un skaļi izkliedzu apsmiekla vārdus pakaļ bēgošajiem karavīriem. Mani zākājumi nokaitināja bēdzējus, tie pagrieza galvas atpakaļ un ieraudzīja, ka karavīru vienība palikusi uz vietas, bet es braucu uz priekšu viens pats. Tālab, nokļuvuši drošā attālumā, abi karotāji pašķīra laivas sāniski katru uz savu pusi un gaidīja, lai es braucu tām pa vidu. Es arī iebraucu starp tām, turēdams rokā šķēpu un dziedādams savas cilts kara dziesmu. Abi cīnītāji svieda šķēpus, bet es pieliecos, un šķēpi svilpdami aizdrāzās pāri, atstājuši mani neskartu. Tagad, kad visas trīs laivas bija līdzās, es metu šķēpu uz pretinieku labajā pusē, smaile trāpīja viņu kaklā, un viņš atmuguriski iegāzās ūdenī.
Es jutos ārkārtīgi pārsteigts, jo biju taču nonāvējis cilvēku. Pagriezos pret ienaidnieku kreisajā pusē un spēcīgi novēzēju airi ūdenī, lai sastaptu nāvi vaigu vaigā; tomēr šā vīra otrais šķēps — viņa pēdējais — tikai viegli ievainoja manu plecu. Tad es uzbruku viņam un nevis sviedu šķēpu, bet iedūru smaili viņam krūtīs, spiezdams ar abām rokām. Kamēr es no visa spēka grūdu šķēpu, viņš ar aira lāpstiņu iesita man pa galvu — vienreiz un otrreiz.
Viņš sita tieši taja bridi, kad šķēpa smaile iznāca ārā viņa mugurā. Man gar acīm nošķīda spoža gaisma, un es jutu, ka galvas iekšpusē kaut kas paslīd un noknakšķ — jā, tieši noknakšķ. Un smagums, kas tik ilgi bija spiedis man virs acīm, pēkšņi izzuda, un stīpa, kas cieši žņaudza pieri, šķita salūzusi. Mani pāršalca milzīgs aplaimojums, un mana sirds uzgavilēja.
Tā ir nāve, es nodomāju, un vēl man iešāvās prātā, ka mirt ir patīkami. Bet tad es ievēroju abas tukšās laivas un sapratu, ka esmu nevis miris, bet izveseļojies. Pretinieka sitieni pa galvu bija mani padarījuši veselu. Atskārtu, ka esmu nogalinajis cilvēkus, un asins garša iesvēla manī mežonību — es triecu airi Jukonas krūtīs un dzinu laivu uz mukumuku ciematu. Jaunekļi man aizmugurē sāka skaļi klaigāt. Atskatījies pār plecu, ieraudzīju, ka ūdens zem to airiem balti puto …
— Jā, ūdens balti putoja zem mūsu airiem, — Mutsaks iesaucās. — Jo mēs turējām prāta Ūdra un Skolkas pavēli, ka mums pašiem savām acīm jāredz, kādā navē mirs Vientuļais Virsaitis. Kads mukumuku jauneklis, braukdams apraudzīt savus lašu murdus, pamanīja tuvojamies Vientuļo Virsaiti un vēl simt vīru aiz viņa. Jauneklis taisnā ceļā drāzās ar laivu uz ciematu, lai saceltu trauksmi un ciemats paspētu sagatavoties. Bet Vientuļais Virsaitis traucās viņam pakaļ, un mēs traucāmies pakaļ Vientuļajam Virsaitim, lai noskatītos, kādā nāvē viņš mirs. Bet, kad ciemats jau bija klat un jauneklis izlēca krastā, Vientuļais Virsaitis piecēlās laivā stāvus un visa sparā svieda šķēpu. Tas ietriecās jaunekļa jostasvietā, un jauneklis nogāzās uz mutes.
Tad Vietuļais Virsaitis izlēca smiltīs, turēdams rokā kaujas vāli, un ar skaļiem kara saucieniem skrēja uz nometni. Pašu pirmo viņš sastapa Itviliju, mukumuku virsaiti, un Vientuļais Virsaitis gāza viņam ar vāli pa galvu, tā ka virsaitis beigts novēlās zemē. Un, baidīdamies, ka neredzēsim, kādā nāvē viņš mirs, arī mēs, simt jaunekļi, izlēcām malā un steidzāmies Vientuļajam Virsaitim līdzi uz ciematu. Bet mukumuki jau to nesaprata un domāja, ka esam atnākuši karot, tāpēc viņu loku stiegras ietrink- šķējās un starp mums sāka svilpt viņu bultas. Tālab mēs aizmirsām savu uzdevumu un uzbrukām tiem ar šķēpiem un vālēm, un, tā kā viņi nebija sagatavojušies, tad sākās liela asinsizliešana …
— Pats savām rokām es nositu viņu samani! — Vientuļais Virsaitis izsaucās, un viņa krunkainā seja atdzīvojās, sirmgalvim kavējoties atmiņās par to senseno dienu. — Pats savām rokām es viņu nositu — un viņš bija lielāks šamanis nekā Skolka, mūsu cilts šamanis Ikreiz, kad stāvēju aci pret aci pretī kādam vīram, es nodomāju: «Nu nāve ir klāt,» — bet ikreiz es nogalināju šo vīru — un nāve nenāca. Dzīvība šķita dvašojam manī tik spēcīgi, ka es nespēju nomirt…
— Mēs sekojām Vientuļajam Virsaitim cauri visam ciematam un atkal atpakaļ, — Mutsaks turpināja. — Kā vilku bars mēs viņam sekojām, uz priekšu un atpakaļ, uz vienu pusi un uz otru pusi, līdz nebija atlicis vairs neviens mukumuks, ar ko cīnīties. Tad mēs sadzinām kopā simt vergus — vīriešus, divreiz tik daudz sieviešu un neskaitāmus bērnus, pielaidām uguni visām viņu būdām un teltīm, nodedzinājām tās un aizgājām. Tas bija mu- kumuku cilts gals.
— Tas bija mukumuku cilts gals, — Vientuļais Virsaitis triumfēdams izsaucās. — Kad mēs nonācām savā ciematā, cilts ļaudis bija mēmi aiz brīnumiem par mūsu bagātīgo laupījumu un milzīgo vergu daudzumu, bet visvairāk viņi brīnījās par to, ka es vēl esmu dzīvs. Mans tēvs Ūdrs atnāca, trīcēdams aiz laimes par darbiem, ko biju paveicis. Jo viņš bija vecs vīrs, bet es — pēdējais no viņa dēliem. Un sanāca visi pieredzējušie karavīri, sanāca prasmīgie un gudrie, līdz bija sapulcējusies visa cilts. Un tad es piecēlos un balsī, kas dārdēja kā pērkons, pavēlēju ša- manim Skolkam pienākt klāt…
— Jā, ak, Baltais Cilvēk, — Mutsaks izsaucās, — balsī, kas dārdēja kā pērkons, tā ka ļaudīm sāka ļodzīties ceļgali un viņi trīcēja bailēs.
— Un, kad Skolka bija pienācis klāt, — Vientuļais Virsaitis turpināja, — es teicu, ka nemaz nedomāju mirt. Es teicu, ka nebūtu labi sagadat vilšanos ļaunajiem gariem, kas gaida viņpus kapa, un tālab man liekas pareizi, ka Skolkas dvēsele dotos uz Nezināmo zemi, kur tā, bez šaubām, paliks uz mūžiem gaudojot bezgalīgajos, tumšajos mežos. Un tad es viņu nositu turpat uz vietas, visu ļaužu acu priekšā. Es pats, Vientuļais Virsaitis, ar savām paša rokām nositu šamani Skolku visu ļaužu acu priekšā. Un, kad sacēlās kurnēšana, es skaļi uzsaucu …