Reiz kādā svētdienā pēc nakts, kas bija pavadīta vienos priekos, Pāvels pamodās vēlu no rīta. Nožēla un neticība sen nebija viņu tā mocījušas. Viņa pirmā doma bija iet uz baznīcu, kur viņš labu laiku nebija rādījies. Bet, pulkstenī paskatījies, viņš redzēja, ka nogulējis liturģiju. Augstu pie karstajām vasaras debesīm spīdēja spoža saule. Viņam nejauši ienāca prātā Vasilija sala. «Cik es esmu neuzmanīgs pret vecenīti,» viņš sev sacīja, «pēdējo reizi es viņu apmeklēju, kad sniegs vēl nebija nokusis. Cik tīkami tagad vientuļajā lauku mājiņā. Jaukā Vera! Viņa mani mīl, varbūt viņai žēl, ka nav mani sen redzējusi, varbūt…» Padomājis viņš nolēma pavadīt dienu Vasilija salā. Bet, tiklīdz viņš apģērbies izgāja ārā no pagalma, nez kur gadījies, pretim nāca Varfolomejs. Šī satikšanās Pāvelam bija nepatīkama; bet nogriezties nekur nevarēja.
— Es pie tevis, biedri! — Varfolomejs sauca jau pa gabalu, — gribēju aicināt uz turieni, kur bijām aizvakar.
— Man šodien nav laika, — Pāvels sausi atbildēja.
— Te tev nu bija — nav laika! Tu laikam gribēsi man iestāstīt, ka tev kādas darīšanas. Muļķības! Iesim!
— Es taču teicu, nav laika; man jābūt pie kādas radinieces, —- Pāvels sacīja, atsvabinādams savus pirkstus no Varfolomeja aukstās rokas.
— Jā, jā! Biju pavisam aizmirsis par tavu Vasilija salas raganu. Starp citu, tu man stāstīji, ka tava māsiņa esot diezgan glīta, saki, lūdzu, — cik viņai gadu?
— Kā lai es zinu? Neesmu viņu kristījis!
— Es arī nevienu nekad neesmu kristījis, bet skaidri zinu gan tavu, gan visu citu manu drauģeļu vecumu.
— Jo labāk, tomēr …
— Tomēr runa nav par to, — Varfolomejs pārtrauca, — es ar tavu palīdzību jau sen tur gribēju nokļūt. Šodien laiks brīnišķīgs; man gribas pastaigāties. Ņem mani līdzi!
— Nē, nē, nevaru, — Pāvels nīgri atbildēja, — viņām nepatīk svešinieki. Paliec sveiks, man nav laika kavēties.
— Paklausies, Pāvel, — Varfolomejs sacīja, dusmīgi viņam roku priekšā aizlikdams un skatīdamies uz viņu ar to skatienu, kas vienmēr neatvairāmi ietekmēja nenosvērto jaunekli. — Es tevi nepazīstu. Vakar tu lēkāji kā žagata, bet tagad esi piepūties kā tītars. Ko tas nozīmē? Kur tikai es neesmu tevi draudzības dēļ vedis! Tāpēc varu no tevis prasīt to pašu.
— Tā jau ir, — Pāvels atbildēja apjucis, — bet pašlaik es nevaru to darīt, jo .. . jo zinu, ka tev tur būs garlaicīgi.
— Tukšas izrunas; ja es pats gribu, tad jādomā, ka man garlaicīgi nebūs. Tev mani noteikti jāaizved: citādi tu man neesi vairs draugs.
Pāvels saminstinājās; beidzot, dūšu saņēmis, sacīja:
— Paklausies, tu esi mans draugs! Taču es zinu — šādos gadījumos tev nav nekā svēta. Vera ir glīta, šķīsta kā eņģelis, bet viņas sirds naiva. Vai tu man dosi godavārdu, ka neizliksi tīklus viņas nevainībai?
— Esi gan atradis zvērinātu sieviešu pavedēju, —• Varfolomejs pārtrauca ar tādiem kā velnišķīgiem smiekliem. — Arī bez viņas, brāl, pilsētā daudz meiteņu. Ko tur ilgi prātot? Godavārdu es nedošu: tev man jātic, vai arī mēs saķildosimies. Ņem mani līdzi, citādi — paliec sveiks uz visiem laikiem.
Jauneklis paskatījās uz Varfolomeja bargo seju, atcerējās, ka gan viņa gods, gan manta atrodas šā cilvēka varā un strīds ar viņu nozīmē bojā eju; viņa sirds nodrebēja; viņš pateica vēl dažus nevarīgus iebildumus, tad piekrita.
Večukiņa no visas sirds pateicās Pāvelam par jauno iepazīšanos; viņa nosvērtais, rūpīgi ģērbtais biedrs tai ārkārtīgi patika; viņa pēc sava paraduma redzēja tajā izdevīgu precinieku Verai. Iespaids, ko Varfolomejs atstāja uz pēdējo, nebija tik labvēlīgs, viņa bikli atbildēja tā sveicienam, un viņas dzīvā seja pēkšņi nobālēja. Varfolomeja vaibsti bija Verai pazīstami. Divas reizes, iznākdama no baznīcas ar dievbijības pilnu dvēseli, viņa bija manījusi to stāvam pie baznīcas ieejas akmens staba un skatāmies uz viņu ar tādu skatienu, kas iznīcināja visas dievbijīgās domas un kā ievainojums iegriezās viņas dvēselē. Taču šis skatiens saistīja nabaga meiteni nevis ar mīlestības spēku, bet iedvesa viņai kaut kādas neizprotamas bailes. Varfolomejs bija stalts, ar pareizi veidotu seju, bet šī seja neatspoguļoja dvēseli kā spogulis, tā slēpa pārdzīvojumus kā maska; un uz viņa šķietami mierīgās pieres Galls noteikti būtu ievērojis atkritēju netikuma — augstprātības iezīmes.
Starp citu, Vera prata slēpt savu apjukumu, un diez vai kāds to manīja, izņemot Varfolomeju. Viņš uzsāka vispārēju sarunu un bija laipnāks un gudrāks nekā jebkad. Stundas pagāja nemanot; pusdienām sekoja pastaiga gar jūru, pēc tam visi atgriezās mājās, un vecenīte ķērās pie sava iemīļotā laika kavēkļa — pie kāršu likšanas. Bet, lai viņa centās cik cenzdamās, kā par spīti, nekas neiznāca. Varfolomejs pienāca pie viņas, atstādams otrā kaktā savu draugu, kurš sarunājās ar Veru. Redzēdams, cik sirmgalve saīgusi, viņš tai aizrādīja, ka, liekot kārtis pēc viņas paņēmiena, nevarot uzzināt nākotni un kārtis tā, kā tās guļot pašlaik, rādot pagātni. — Ak, mans mīļais! Es redzu, ka jūs esat lietpratējs; izskaidrojiet man — ko tās rāda? — večiņa neticīgi vaicāja. — Labi, — viņš atbildēja un, krēslu piebīdījis, stāstīja ilgi un klusām. Ko viņš stāstīja? Dievs zina, tikai beidzās ar to, ka Varfolomejs pavēstīja viņai tādus nelaiķa dzīves un nāves noslēpumus, kurus tā turēja par dievam un viņai vien zināmiem. Viņas krunkaino seju pārklāja auksti sviedri, zem aubītes mati saslējās stāvus; viņa drebēdama pārmeta krustu. Varfolomejs steidzīgi atkāpās nost; viņš tikpat brīvi kā iepriekš piebiedrojās jauniešu sarunai; un šī saruna droši vien būtu turpinājusies līdz pusnaktij, ja vien mūsu viesi nesteigtos projām, atcerēdamies, ka drīz vien pacels tiltu un viņiem nāksies pārnakšņot zem klajas debess.