Neaprakstīsim daudzas citas tikšanās Vasilija salā, kuras mūsu draugiem bija šinī vasarā. Mums pietiek zināt, ka pa šo laiku Varfolomejs aizvien vairāk iemantoja atraitnes uzticību; labsirdīgā Vera, kura
bija pieradusi akli piekrist savas mātes ieskatiem, pamazām aizmirsa nepatīkamo iespaidu, ko svešinieks bija atstājis sākumā; tomēr Pāvelam viņa atklāti deva priekšroku, un, ja būtu jāsaka taisnība, tad tam bija savi iemesli: biežās tikšanās ar jauno radinieci ietekmēja jaunekli ļoti labvēlīgi; viņš sāka kārtīgāk pildīt dienesta pienākumus, pārtrauca daudzas vieglprātīgas pazīšanās, ar vārdu sakot, gribēja būt kārtīgs cilvēks; no otras puses, viņa nenosvērtais raksturs pakļāvās ieradumam, un viņam reizēm šķita, ka viņš būtu laimīgs ar tādu dzīvesbiedri kā Vera.
Varētu likties, ka skaistās meitenes uzmanībai pret biedru vajadzētu aizvainot Varfolomeja nevaldāmo patmīlību; taču viņš ne tikai neizrādīja neapmierinātību, bet izturējās pret Pāvelu sirsnīgāk un mīļāk nekā senāk; Pāvels, atmaksādams viņam ar neviltotu draudzību, pilnīgi aizmirsa visas aizdomas par Varfolomeja nodomiem, ņēma vērā visus viņa padomus, uzticēja viņam visus savus dvēseles noslēpumus. Reiz viņi sāka runāt par savām labajām īpašībām un vājībām — kā tas parasts draudzīgā sarunā zem četrām acīm. — Tu zini, man nepatīk glaimi, — Varfolomejs sacīja, — bet teikšu atklāti, mans draugs, ka kopš neilga laika esmu ievērojis tevī visai patīkamu pārmaiņu; un ne tikai es, daudzi saka, ka pēdējos sešos mēnešos tu esot nobriedis vairāk, nekā citi nobriest sešos gados. Tagad tev trūkst tikai viena: prasmes uzvesties sabiedrībā. Nejoko ar šiem vārdiem, es pats nekad neesmu alcis pēc sabiedrības, es zinu, ka tā ir nulle, bet šī nulle desmitkāršo vieninieka vērtību. Paredzu tavus iebildumus: tu esi nolēmis precēties ar Veru (pie šiem vārdiem Varfolomejs brītiņu klu- seja, it kā domās iegrimis) … tu domā ar viņu precēties, — viņš turpināja, — un neko citu negribi kā vien ģimenes laimi un nākamās sievas mīlestību. Tā jau ir; jūs, jaunie, domājat: saderinies — un beigta balle; bet tad viss tikai sākas. Atceries manus vārdus — nodzīvosi ar sievu vienu gadu un atkal meklēsi cilvēkus; bet tad iekļūt sabiedrībā būs grūtāk. Taču cilvēki ir nepieciešami, sevišķi precētam vīram, — pie mums bez aizbildņiem pat taisnību nedabūsi. Varbūt tevi biedē skaļais vārds: augstākā sabiedrība? Nomierinies: tas ir manēžas zirgs, ļoti mierīgs, bet liekas bīstams tāpēc, ka tam ir savi ieradumi, kam vajag piemēroties. Bet kāpēc šķiest tukšus vārdus? Labāk pārbaudi to patiesīgumu dzīvē. Parīt būs vakars pie grāfienes I. .., tev būs izdevība tur ierasties. Es vakar pie viņas biju, runāju par tevi, un viņa sacīja, ka vēloties redzēt tavu izcilo personu.
Šie vārdi, gluži kā inde, kas apgriež otrādi organisma darbību, pārvērta visus jaunekļa iepriekšējos nodomus un vēlmes; nekad augstākā sabiedrībā nebijis, viņš nolēma mesties šajā virpulī un norunātajā vakarā bija redzams grāfienes viesistabā. Viņas māja atradās diezgan klusā ielā un no ārpuses ne ar ko neizcēlās, toties iekšā — bagāts iekārtojums, apgaismojums. Varfolomejs jau iepriekš bija Pāvelu brīdinājis, ka pirmajā brīdī viņam šis tas likšoties savādi: grāfiene nesen esot atbraukusi no tālām zemēm, dzīvojot pēc turienes paražām un aicinot pie sevis nelielu sabiedrību, taču tā esot pati labākā visā pilsētā. Viņi satika vairākus pusmūža cilvēkus, kas nēsāja ļoti augstas parūkas un varen platas bikses un visu vakaru nenovilka cimdus. Tas lāgā nesaskanēja ar tolaiku Pēterburgas vidusšķiras modi, kuru vienīgo Pāvels pazina, bet viņš bija devis sev vārdu ne par ko nebrīnīties, bez tam — pa kuru laiku lai viņš ievērotu šos sīkumus? Visu viņa uzmanību saistīja saimniece. Iztēlojieties dižciltīgu sievieti pilnā jaunības plaukumā, apveltītu ar visiem krāšņumiem, ar ko vien daba un māksla var izdaiļot sieviešu dzimumu, par postu Ādama pēcnācējiem, turklāt iedomājieties, ka viņa zaudējusi vīru un attiecībā pret vīriešiem var atļauties sev to pārdrošību, kas nepiedzīvojušus jaunekļus visvairāk valdzina. Vai gan pie tādiem kārdinājumiem Veras nevainīgais tēls spēja paturēt savu vietu vējainā Pāvela sirdī? Viņā uzliesmoja kaislība; viņš darīja visu, lai iemantotu skaistules labvēlību, un pēc atkārtotiem apmeklējumiem ievēroja, ka grāfiene nav vienaldzīga pret viņa pūlēm. Kāds tas bija atklājums dedzīgajam jauneklim! Pāvels neredzēja zemi sev zem kājām, viņš lidinājās sapņos .. . Bet nepatīkams starpgadījums sagrāva visas viņa pārdrošās gaisa pilis. Reiz, atrazdamies pie grāfienes diezgan lielā sabiedrībā, viņš pamanīja, ka viņa, atgājusi malā, klusām sarunājas ar kādu vīrieti; jāpiebilst, ka šis ārkārtīgi švītīgais brašulis, par spīti visām pūlēm, nespēja apslēpt kādu fizisku trūkumu, kura dēļ Pāvels un Varfolomejs tam aizmuguriski bija devuši iesauku — līkkājis; ziņkāre un greizsirdība mudināja Pāvelu pieiet tuvāk, un viņš izdzirda, ka vīrietis min viņa vārdu, zobojas par viņa slikto franču valodas izrunu, bet grāfiene atļaujas par to smieties. Mūsu jauneklis pārskaitās, gribēja tūdaļ mesties virsū un izrēķināties ar zobgali, bet savaldījās, iedomādamies, ka tas būtu par iemeslu jaunam, vispārējam izsmieklam. Viņš tūdaļ, ne vārda neteikdams, atstāja runātājus un nozvērējās nemūžam vairs pie grāfienes nerādīties.
Dvēseles satraukumā viņš atkal atcerējās sen pamesto Veru, kā grēcinieks izvirtības bezdibenī atceras glābšanas ceļu. Bet šoreiz viņš neatrada jaukās meitenes tuvumā meklēto prieku; mājās kā saimnieks rīkojās Varfolomejs, uzņemdams Pāvelu, kurš viņu pirms dažiem mēnešiem bija uz turieni atvedis kā ciemoties atnākušu viesi. Večiņa bija slima un ne pa jokam. Vera likās ļoti norūpējusies un izklaidīga, Pāvelu viņa saņēma neparasti vēsi un, veltīdama viņam uzmanību, cik to prasīja pieklājība, taisīja zāles, skrēja pēc kalpones, kopa slimnieci un nereti sauca sev palīgā Varfolomeju. Protams, tas viss bija savādi un apbēdināja Pāvelu, kuram tagad, tāpat kā nabaga Makaram, uzbruka viena nelaime pēc otras. Viņš gribēja izskaidroties, bet baidījās satraukt slimo sirmgalvi un Veru, kura jau tāpat bija mātes slimības nomākta. Palika tikai viena izeja — izrunāties ar Varfolomeju. To izlēmis, Pāvels, aizbildinādamies ar galvas sāpēm, drīz pēc pusdienas devās projām un, neviena neaizkavēts, pazuda, diezgan strupi pateicis Varfolomejam, ka vēlas viņu redzēt rīt no rīta.