Lai iedomātos stāvokli, kādā nelaimīgais Pāvels otrā dienā gaidīja savu bijušo draugu un tagadējo sāncensi, vajag saprast visas tās dažādās kaislības, kas tobrīd cīnījās viņa dvēselē un kā plēsīgi putni gribēja saplēst gabalos savu laupījumu. Viņš zvērēja uz mūžu aizmirst grāfieni, un tanī pašā laikā viņa sirds liesmoja mīlestībā pret pievīlēju; viņa pieķeršanās Verai nebija tik kvēla; taču viņš mīlēja to ar brāļa mīlestību, augstu vērtēja viņas labvēlību un bija pārliecināts, ka viņa no tā novērsusies uz ilgu laiku, ja ne uz visu mūžu. Kas gan bija vainīgs visās šajās likstās? Blēdīgais Varfolomejs, šis cilvēks, kuru viņš kādreiz saucis par savu draugu un kurš, pēc viņa domām, tik nežēlīgi pievīlis viņa uzticību. Ar kādu nepacietību viņu gaidīja Pāvels, ar kādu sarūgtinājumu viņš skatījās ārā, kur plosījās tieši tāds pats putenis kā viņa dvēselē! «Nekrietnelis,» viņš domāja, «viņš izmanto nelāgo laiku, lai izbēgtu no manas taisnīgās atriebības; viņš atņems man pēdējo prieku — pateikt šim nekauņam tieši acīs, cik ļoti es viņu neieredzu!»
Bet, kamēr vēl Pāvels mocījās ar šīm šaubām, atvērās durvis, un Varfolomejs ienāca ar tādu stindzinošu mieru, ar kādu Komandora statuja ierodas pie dona 2uana uz vakariņām. Tomēr viņa sejas izteiksme drīz vien kļuva cilvēciskāka; viņš tuvojās Pāvelam un sacīja ar līdzjūtīgas draudzības izteiksmi sejā: — Tevi nevar pazīt, mans draugs; kas tev par bēdām? Izkrati man savu sirdi.
— Es tev neesmu nekāds draugs! — Pāvels iesaucās, atlēkdams no viņa nost kā no saniknotas čūskas; drebēdams pie visas miesas, ar asiņu pielijušām acīm jauneklis caur asarām, varbūt netaisnu dusmu pārņemts, aizgūtnēm pateica visu, ko juta.
Varfolomejs klausījās viņā ar apvainojošu vienaldzību un pēc tam sacīja:
— Tavi vārdi ir nekaunīgi, un tu būtu pelnījis sodu; bet es tev piedodu: tu esi jauns un vēl neproti novērtēt ne vārdus, ne cilvēkus. Kādreiz, kad tev bez manas palīdzības būtu nācies bāzt galvu cilpā, tu ar mani tā nerunāji. Bet tagad tas viss ir aizmirsts, jo meitenes vēsā izturēšanās ieskrambāja tavu patmīlīgo dvēselīti. Tu atļaujies nerādīties mēnešiem, dzīt nez ar ko nez kādas palaidnības, bet man vajadzētu tevis dēļ paciesties un neiet turp, kur gribu. Nē, cienītais, — iešu pie večiņas, kaut vai tikai tev par spīti. Turklāt man ir vēl citi iemesli, man nav tie jāslēpj — tātad zini: Vera mani mīl.
— Tu melo, nelieti! — Pāvels, zaudējis savaldīšanos, iesaucās. — Vai gan eņģelis var mīlēt velnu?
— Tev var piedot šo neticību, — Varfolomejs zobgalīgi atbildēja, — daba nav apveltījusi mani ar tādu skaistumu kā tevi; tāpēc tu arī savaldzini dižciltīgas dāmas, savaldzini uz mūžu, neglābjami, nemainīgi.
Šo izsmieklu Pāvels nespēja izturēt, it sevišķi tāpēc, ka viņš jau sen turēja Varfolomeju aizdomās par līdzdalību viņa un grāfienes draudzības izjaukšanā. Viņš trakās dusmās metās virsū sāncensim, gribēja to uz vietas nogalināt, bet šinī brīdī juta triecienu pakrūtē; viņam aizrāvās elpa, un šis nesāpīgais sitiens uz brīdi laupīja viņam samaņu. Atģidies viņš atradās pie istabas pretējās sienas, durvis bija aizvērtas, Varfolomejs aizgājis, un it kā pa miegam Pāvels atcerējās tā pēdējos vārdus: — Lēnāk, jaunais cilvēk, neesi saticies ar sev līdzīgu.
Pāvels drebēja no šausmām un dusmām; caur galvu viņam šāvās tūkstoš domu. Gan viņš nolēma sameklēt Varfolomeju kaut vai pasaules malā un sadragāt viņam galvaskausu; gan taisījās iet pie sirmgalves un atklāt viņai un Verai visus agrākos nodevēja nedarbus; viņš atcerējās apburošo grāfieni, gribēja viņu gan nodurt, gan, iepriekšējo nodomu neatmetot, ar viņu izskaidroties; to saskaņot, protams, bija grūti. Viņam trūka elpas; viņš kā bezprātīgs izskrēja pagalmā, juzdams karsoņa pazīmes: bāls, nekārtīgi ģērbies, viņš skraidīja pa ielām un droši vien būtu atradis visu šaubu atrisinājumu dziļajā ĪŅlevā, ja vien tā tobrīd, kā par laimi, nebūtu ievīstījusies savā ledus kažokā.
Vai nu liktenis bija paguris Pāvelu vajāt, vai arī gribēja to ievainot vēl dziļāk, dodams nelaimē brīdi atelpas, bet, mājās atgriežoties, viņš atrada negaidītu savu lielāko alku piepildījumu. Priekšistabā viņu sagaidīja grezni ģērbtais grāfienes I.. . sulainis un iedeva vēstulīti; Pāvels satraukti atvēra to un izlasīja šādus vārdus, kas bija rakstīti ar viņam pārāk labi pazīstamo grāfienes roku:
«Ļauni cilvēki gribēja mūs sanaidot; es visu zinu; ja esat saglabājis kaut pilienu mīlestības pret mani, kaut pilienu līdzjūtības, tad atnāciet tikos un tikos vakarā. Mūžam Tava I.»
Cik vientiesīgi ir tie, kas mīl! Pāvels, pārlaidis acis šīm maģiskajām rindām, aizmirsa gan Veras draudzību, gan Varfolomeja naidu; visa esošā, bijusī un nākošā pasaule viņam bija ietilpināta papīra strēmelē; viņš spiež to pie krūtīm, skūpsta, vairākas reizes tuvina gaismai. — Nē! — viņš sajūsmā iesaucas. — Tas nav māns; es tiešām, tiešām esmu laimīgs; tā neuzrakstīs, tā nevar uzrakstīt neviens cits, tikai viņa. Bet vai tikai šī blēde negrib mani pievilināt un apcelt un ņirgāties par mani tāpat kā senāk? Nē! Zvēru, ka tas nenotiks. «Tava — mūžam tava», lai viņa man dzīvē pierāda, ko šie vārdi nozīmē. Ja ne … viņas labā slava tagad ir manā varā.