Noteiktajā stundā mūsu Pāvels, skaists un uzcirties, stāv jau uz grāfienes platajām kāpnēm; viņu bez pieteikuma ieved viesistabā, kur viņam par nepatiku jau sapulcējušies vairāki apmeklētāji, starp kuriem līkkāja tomēr nav. Saimniece ar viņu apsveicinās strupi, tik tikko ar viņu runā, taču ne velti viņa paskatās uz Pāvelu ar savām lielajām, melnajām acīm un tās tvīksmaini nolaiž: mistiskā mīlestības ābece, kuru profāni nesaprot. Viesi sāk spēlēt kārtis, saimniece, atsacīdamās piedalīties, paskaidro, ka viņai būšot patīkami atsēsties pēc kārtas blakus katram spēlētājam, jo viņa cerot atnest tam laimi. Visi nevar vien nobrīnīties par viņas smalko pieklājību. Pēc kāda laiciņa grāfiene, griezdamās pie jaunekļa, saka:
— Jūs sen neesat pie mums bijis, vai nemanāt zināmas pārmaiņas šīs istabas greznojumos? Piemēram, sākumā aizkari karājās uz lauru vītnēm, bet man likās — labāk likt to vietā bultas. — Trūkst siržu, — Pāvels atbild diezgan pasausi un diezgan pieklājīgi.
— Bet jauni izgreznojumi ir ne tikai viesistabā, — grāfiene turpina un, pieceldamās no krēsla, piebilst:
— Vai nevēlaties ieskatīties dīvānu istabā; tur pakārti nesen atvestie gobelēni ar lielisku zīmējumu. — Pāvels paklanās un seko viņai. Neizprotamas jūtas lika viņa sirdij pukstēt straujāk, kad viņš iegāja šajā brīnišķīgajā istabā. Tā bija reizē ziemas oranžērija un dīvānu istaba. Miršu koki, novietoti gar sienām, padarīja maigāku kandelabru spilgto gaismu, kas, atstādama ēnā aiz miršu kokiem noliktos krāšņos dīvānus, viegli apmirdzēja gobelēnu tapetes, kur bija attēlotas saldkaisli satraucošas teiksmaino dievu mīlestības uzvaras. Iepretim anfilādei atradās trimo, bet
tam blakus uz sienas Eiropas nolaupīšana — kā pierādījums tam, ka skaistuma spēks ikvienu spēj pārvērst par dzīvnieku. Pie šā trimo sākās liktenīgā izskaidrošanās. Katram piedzīvojušam cilvēkam zināms, ka iemīlējušos cilvēku saruna vienmēr ir visnežēlīgākā amplifikācija, tātad es pastāstīšu tikai par tās būtību. Grāfiene apgalvoja, ka zobgalības par slikto franču valodas izrunu attiekušās nevis uz Pāvelu, bet uz kādu viņa vārda līdzinieku, ka viņa ilgi neesot varējusi saprast, kāpēc viņš vairs nerādoties, ka beidzot Varfolomejs viņai to izskaidrojis, un tā tālāk, un tā tālāk. Kaut arī Pāvelam likās dīvaini, ka Varfolomejs zina šo lietu, ko neviens tam nebija stāstījis, un ka ir uzņēmies šinī gadījumā samierinātāja lomu, taču viņš, pats par sevi saprotams, noticēja itin visam; tomēr stūrgalvīgi izlikās, ka nekam netic. — Kādu pierādījumu jūs vēl vēlaties? — grāfiene beidzot ar maigu nepacietību jautāja. Pāvels, kā jau pieklājīgs jauneklis, par atbildi kvēli noskūpstīja viņai roku; grāfiene ietiepās, baiļojās, gribēja steigties atpakaļ pie viesiem; viņš nokrita ceļos un, cieši satvēris grāfienes delnas, draudēja, ka nelaidīšot vaļā un turklāt vēl šinī pašā brīdī nošaušoties. Šī taktika deva vēlamos panākumus — liegs, drebošs rokas spiediens un kluss čuksts: — Rīt vienpadsmitos naktī pie sētas ieejas, — skaļāk par pulveri un lielgabaliem pavēstīja laimīgajam Pāvelam par viņa uzvaru.
Grāfiene atgriezās viesistabā īstajā laikā; divi no spēlmaņiem gandrīz vai bija sākuši kauties. — Paskatieties, — viens no viņiem sacīja grāfienei, no dusmām aizelsies, — es par velti paspēlēju vairākus simtus dvēseļu, bet viņš … — Jūs gribējāt teikt — vairākus simtus rubļu, — viņa to cienīgi pārtrauca. — Jā, jā, piedodiet… es pārteicos, — ķildnieks atbildēja stostīdamies, iesāņus uz jaunekli blenzdams. Spēlmaņi pārtrauca ķildu, un troksnis apklusa kā uz burvju mājienu. Šoreiz Pāvels laida visu gar ausīm. Dvēseles satraukums neļāva viņam ilgi uzturēties sabiedrībā, viņš steidzās mājās, lai atpūstos, bet miegs ilgi nenāca aizvērt viņa plakstus; pati īstenība viņam bija kā salds sapnis. Uzkurinātā fantāzija visu laiku uzbūra viņam skaistules melnās, lielās, valgās acis. Tās viņu neatstāja pat miegā; bet sapņi vai no slepenas nojausmas vai no nervu uzbudinājuma vienmēr beidzās ar kaut ko dīvainu. Te viņš pastaigājās pa zaļu zāli; viņa priekšā auga divi apbrīnojamas krāsas ziedi; bet, līdzko viņš pieskārās kātam, vēlēdamies tos noplūkt, tūdaļ izslējās melna, melna čūska un apšļāca ziedus ar indi. Te atkal viņš lūkojās dzidrā ezera spogulī, pie krasta ūdens dibenā rotājās divas zelta zivtiņas; bet, līdzko viņš iegremdēja pēc tām roku, rāpuļveida briesmoņi viņu pārbiedēja un uzmodināja. Te atkal viņš naktī pastaigājās zem smaržīga vasaras debess juma, un augstumos nešķirami mirdzēja divas spožas zvaigznītes; bet viņš vēl nepaguva par tām nopriecāties, kad tumšajos rietumos radās melns plankums un, izstiepies par garu mākoņčūsku, aprija zvaigznītes. Katru reizi, kad tāds sapnis uztrūcināja Pāvelu no miega, viņa satrauktās domas neapzināti uzmeklēja Varfolomeju; bet pēc neilga laika atkal uzvarēja melnās acis, kamēr jaunas šausmas neaizdzina valdzinošo sapni. Tomēr, tam visam par spīti, Pāvels, nogulējis līdz pusdienai, piecēlās priecīgāks nekā jebkad agrāk.
Pārējās vienpadsmit dienas stundas, kā tas mēdz būt, viņam likās garas kā mūžība. Vēl nebija gluži satumsis, kad viņš jau klaiņoja gar grāfienes māju; tur neviens netika pieņemts, parādes istabās ugunis nedega, tikai kādā tālā nostūrī mirgoja vāja gaismiņa. «Tur mani gaida daiļava,» Pāvels klusībā domāja, un viņa dvēsele jau priekšlaikus grima svētlaimē.