Pulkstenis Domes tornī lēnām nosita vienpadsmit, un Pāvels, mīlestības spārnots . . . Bet šeit es savu tēlojumu pārtraukšu un, atdarinādams senatnes, vidus un jaunāko laiku labākos klasiskos un romantiskos rakstniekus, ļaušu jums to papildināt pašiem ar savu iztēli. īsi un skaidri: Pāvels jau cer baudīt svētlaimi . .. pēkšņi pie kabineta durvīm klusām klauvē, grāfiene apjukusi atver durvis, uzticamā kalpone ziņo, ka pie sētas ieejas stāvot kāds cilvēks, kuram ārkārtīgi nepieciešams redzēt jauno kungu. Pāvels dusmojas, liek pateikt, ka viņam nav laika, nezina, ko darīt, iziet priekšnamā, viņam saka, ka svešinieks nupat kā aizgājis. Viņš atgriežas pie mīļotās. — Nekas mani nevar šķirt no tevis, — viņš kaislīgi apliecina. Bet atkal klaudzina, un istabene ienāk, atkārtodama iepriekšējos vārdus. — Sūtiet svešinieku pie velna, — Pāvels kliedz, piecirzdams kāju pie grīdas, — vai arī es viņu nogalināšu! — Viņš iziet ārā, uzzina, ka tas atkal aizgājis, noskrien pa kāpnēm pagalmā, bet tur no viņa nav ne vēsts, tikai lielām pārslām krīt sniegs. Pāvels bar kalpotājus, aizliedz laist iekšā, lai nāktu kas nākdams, vēl dedzīgāks nekā iepriekš atgriežas pie satrauktās grāfienes, bet paiet dažas minūtes, un klauvē trešo reizi, vēl stiprāk, vēl ilgāk. — Nē, diezgan! — viņš iesaucas, no trakām dusmām zaudējis savaldīšanos. — Es izzināšu, kas tas par spoku; tas ir kaut kāds joks. — Izskriedams priekšistabā, viņš pamana mēteļa stūri, kas tik tikko pagūst nozust aiz durvīm; uzmetis plecos šineli, viņš paķer niedres spieķi un pa kaklu pa galvu izskrien pagalmā, dzird noklaudzam vārtiņus, kas nupat aiz kāda aizveras. — Stāt, stāt, kas tu tāds esi? — Pāvels kliedz viņam nopakaļ un, izdrāzies uz ielas, redz no tālienes liela auguma vīrieti, kurš it kā apstājas, lai pamātu tam ar roku, un pazūd šķērsieliņā. Nepacietīgais Pāvels viņam seko, liekas, panāks viņu; pie kādas šķērsieliņas tas atkal apstājas, pamāj ar roku un nozūd. Tā jauneklis seko svešiniekam no ielas ielā un beidzot attopas, iegrimis līdz ceļiem sniega kupenā starp zemām mājiņām pie kāda krustceļa, ko nekad agrāk nav redzējis; bet svešinieks bija pazudis bez pēdām. Pāvels apstulba, un atzīšos: neapskaužams stāvoklis — noskriet vairākas verstis un atjēgties sniegā pašā nakts vidū nez kādā pasaules malā. Ko darīt? Kurp iet? — Apmaldīsies. Varbūt pieklaudzināt pie tuvākajiem vārtiem? — Neuzmodināsi. Pāvelam par negaidītu prieku brauc garām kamanas. — Vaņka! — viņš uzsauc. — Ved mani mājās uz tādu un tādu ielu! — Paklausīgais Vaņka ved nez pa kādām vietām, gurkst sniegs zem kamanām, cauri skrejošiem mākoņiem braucējiem blāvi mirgo mēness Zukovska gaumē. Tā viņi brauc ilgi, ilgi, vēl vienmēr nav pazīstamu vietu; un beidzot galīgi izbrauc ārā no pilsētas. Pāvelam, tīri dabiski, iešaujas prātā visi vecie nostāsti par līķiem, kas atrasti Vilku laukā, par važoņiem, kuri tur nogalina savus braucējus, un tā tālāk, un tā tālāk. — Kurp tu mani ved? — viņš jautā stingrā balsī; atbildes nav. Tad mēness gaismā viņš iedomājas apskatīt važoņa skārda numuru un, sev par izbrīnu, pamana, ka uz šā numura nav ne daļas, ne kvartāla, bet lieliem savādas formas un lējuma cipariem tur rakstīts 666. numurs, apokaliptiskais skaitlis, kā viņš vēlāk atcerējās. Ļaunu aizdomu pārņemts, mūsu jauneklis vēl skaļāk atkārtoja iepriekšējo jautājumu un, atbildi nesaņēmis, ar visu spēku iesita ar spieķi važonim pa muguru. Bet kādas bija viņa šausmas, kad no šā sitiena nograbēja kauli, kad šķietamais važonis, galvu atpakaļ pagriezis, parādīja viņam ģindeņa seju un kad šī seja, šausmīgi žokļus atņirgusi, sacīja neskaidrā balsī: — Lēnāk jaunais cilvēk; neesi saticies ar sev līdzīgu. — Nabaga jauneklim tik vien vairs bija spēka, lai pārmestu krustu, no kura viņa rokas sen bija atradinājušās. Šai brīdī kamanas apgāzās, atskanēja mežonīgi smiekli, uz- brāzās briesmīgs viesulis; ekipāža, zirgs, važonis — viss saplūda ar sniegu, un Pāvels palika viens pats aiz pilsētas vārtiem, tik tikko dzīvs no bailēm.
Otrā dienā jauneklis bez spēka gulēja gultā savā istabā. Viņam līdzās stāvēja labsirdīgs, pavecs audzinātājs un, ar vienu roku turēdams nespēcīgo kunga roku, bieži novērsās, lai ar otru plaukstu noslaucītu asaru, kas paslepus sanesās viņa acīs un aptumšoja vājo redzi. — Kungs, kungs, — viņš sacīja, — ne velti es aizrādīju jūsu žēlastībai, ka no nakts uzdzīves nekāda labuma nav. Kur jūs bijāt pazudis? Kas ar jums notika? — Pāvels viņu nedzirdēja: viņš brīžam ar mežonīgu skatienu urbās kaktā, brīžam iegrima snaudā, pusmiegā drebēja un smējās, brīžam lēca augšā no gultas kā vājprātīgs, sauca sieviešu vārdus, pēc tam atkal iekrita ar seju spilvenos. «Nabaga Pāvels Ivanovičs!» audzinātājs klusībā nodomāja. «Dievs, esi viņam žēlīgs, viņš, acīm redzot, zaudējis prātu,» — un, labsirdības pārņemts, nogaidījis pirmo izdevīgo brīdi, aizskrēja pie ārsta. Ārsts, ieraudzījis slimnieku, kurš nepazina apkārtējos, un pataustījis viņa drudžaino pulsu, pašūpoja galvu. Arējās pazīmes bija cita citai pretrunīgas, un no tām par slimību nevarēja neko secināt: viss mudināja uz domām, ka slimības cēlonis slēpjas dvēselē, nevis miesā. No pagātnes slimnieks gandrīz neko neatcerējās, viņa dvēseli^ liekas, nomāca kāda drausmīga priekšnojauta. Ārsts, uzticīgā audzinātāja pierunāts, kopā ar viņu visu dienu neatgāja no jaunekļa gultas; pret vakaru slimnieka stāvoklis kļuva bezcerīgs; viņš svaidījās, raudāja, lauzīja rokas, runāja par Veru, par Vasilija salu, viņš sauca palīgā dievs vien zina ko, paķēra cepuri, rāvās uz durvīm, ārsts un sulainis kopīgiem spēkiem tik tikko varēja viņu noturēt. Šī briesmīgā krīze turpinājās vēl pēc pusnakts; pēkšņi slimnieks nomierinājās, viņam kļuva vieglāk; bet cīņa bija pilnīgi izsmēlusi dvēseles un miesas spēkus, viņš iegrima nāves miegā, pēc tam krīze atkārtojās.