Lēkmes jaunekli piemeklēja veselas trīs diennaktis ar dažādu spēku; trešajā rītā, kad viņam pateica, ka priekšistabā gaidot atraitnes vecā kalpone, viņš, juzdams sevī vairāk enerģijas, piecēlās no gultas. Sirds viņam neparedzēja neko labu; viņš gāja turp, vecenīte raudāja pilnā balsī. •— Tā! Vēl viena nelaime! — Pāvels sacīja, pieiedams pie viņas. — Nemoci mani, mīļā, saki visu ātrāk! — Kundze novēlēja ilgu mūžu, — vecenīte atbildēja, — bet dievs zina vai arī jaunkundzei vairs daudz atlicis dzīvot. — Kā? Verai? Kas? — Nerunājiet lieki, kungs, jaunkundzei vajag palīdzēt. Es nācu kājām; ja jums laba sirds, brauksim tūdaļ pie viņas; viņa ir Svētā Andreja baznīcas garīdzniekā mājā. — Garīdznieka mājā? Kāpēc? — Dieva dēļ, ģērbieties, uzzināsit visu vēlāk. — Pāvels ievīstī- jās drēbēs, un viņi aulekšoja uz Vasilija salu.
Kad viņš pēdējo reizi redzēja Veru un viņas māti, atraitne jau labu laiku slimoja ar slimību, kura viņas gados deva maz cerību uz izveseļošanos. Pārāk nabadzīga, lai aicinātu ārstu, viņa ņēma vērā vienīgi Varfolomeja padomus, kurš, lielīdamies ar zināšanām dažādās nozarēs, teicās pazīstam arī medicīnu. Viņš bija nenogurdināms: viņš paguva mierināt Veru, apkopt slimnieci, palīdzēt kalponei, skriet pēc zālēm, kuras viņš reizēm dabūja tik ātri, ka Vera brīnījās, kur gan viņš atradis tik tuvu aptieku. Zāles, ko viņš atnesa, slimniecei dažreiz nepalīdzēja, taču vienmēr padarīja viņu jautru. Un savādi — jo vairāk tuvojās viņas aiziešana, jo vairāk viņas domas pieķērās pasaulīgām lietām. Viņa gulēja un redzēja (sapnī) savu izveseļošanos; redzēja, kā viņas bērni Varfolomejs un Vera iet pie altāra un sāk laimīgu dzīvi, viņa baiļojās, vai šī mājiņa nebūs par šauru nākamajai ģimenei, vai izdosies atrast kādu citu tuvāk pilsētai, un tā tālāk, un tā tālāk. Blāva nāves neizteiksmība bija viņas acīs, kad viņa, pasaukusi nākamo jauno pāri pie savas gultas, ar kaut kādu muļķīgu smaidu sacīja: — Nekaunies, mana Vera, saskūpsties ar savu līgavaini; baidos kļūt akla, un tad es vairs neredzēšu jūsu laimi. — Pa šo laiku nāves roka uzgūla vecenītei aizvien smagāk un smagāk: redze un atmiņa ar katru brīdī vairāk notrulinājās. Varfolomejs neizrādīja nekādas skumjas; varbūt rūpes un nepārtrauktā skraidīšana palīdzēja viņam izklaidēties. Bet Veru satrauca domas gan par māti, gan arī par sevi. Kurai līgavai nav baismi pirms laulībām? Tomēr viņa visādi centās sevi nomierināt. «Esmu grēkojusi dieva priekšā,» jaunava domāja. «Nezinu, kāpēc es sākumā turēju Varfolomeju par viltīgu, par ļaunu cilvēku. Bet viņš ir daudz labāks par Pāvelu; paskatieties, kā viņš rūpējas par māmiņu: nabadziņš, pats sevi nežēlo — tātad viņš nav ļauns.» Pēkšņi viņas domas apmācās. «Viņam ir smags raksturs,» viņa sev sacīja, «kad viņš kaut ko negrib un viņam saka: Varfolomej, dieva dēļ, izdariet to, — viņš nodreb un nobāl. Bet,» turpināja Vera, ar mazo pirkstiņu norausdama no vaiga asaru, «es pati arī neesmu nekāds eņģelis, katram savs krusts, un katram savi trūkumi: es mēģināšu labot viņu un viņš mani.»
Tad viņai iešāvās prātā jaunas šaubas: «Liekas, viņš ir bagāts; vai viņš godīgā ceļā ticis pie savas naudas? Bet to es izzināšu, viņš taču mani mīl.» Tā sevi mierināja labā, nevainīgā Vera; bet vecenītei pa to laiku kļuva aizvien sliktāk un sliktāk. Vera uzticēja savas bailes Varfolomejam, jautāja, vai nevajagot ataicināt garīdznieku; bet viņš saskaitās un bargi atbildēja: — Vai gribat paātrināt māmiņas nāvi? Tas ir vislabākais paņēmiens. Viņas slimība ir bīstama, bet nav vēl bezcerīga. Kas viņu uzmundrina? Cerība izveseļoties. Bet, ja atsauksim popu, tad atņemsim pēdējo cerību. — Biklā Vera piekrita, pārvarējusi apslēpto dvēseles balsi; bet tanī dienā — lieciet vērā, tas notika otrā dienā pēc Pāvela un daiļās grāfienes liktenīgās satikšanās — meitas vieclīgā sirds nojauta briesmas pārāk skaidri. Pasaukusi Varfolomeju, viņa sacīja tam noteiktā balsī: — Debesu valdnieka vārdā lieku jums pie sirds — neļaujiet māmuļai nomirt bez grēku nožēlošanas, dievs zina vai viņa līdz rītam nodzīvos, — un, asarām plūstot, nokrita uz krēsla. Kas tobrīd norisinājās Varfolomejā? Viņa acis izvalbījās, uz pieres izspiedās sviedri, viņš pūlējās kaut ko pateikt, bet nespēja izrunāt ne vārda. — Bērnišķīga mazdūšība, — viņš beidzot nomurmināja. — Tu nekam netici… jūs, cienītā, neticat manām zināšanām medicīnā … Pagaidiet… man ir pazīstams ārsts, kurš zina vairāk par mani… žēl, viņš tālu dzīvo. — Tad viņš satvēra jaunavas roku un, spēji pievedis viņu pie loga, norādīja uz debesīm, nepaceldams acis: — Paskatieties, tur nebūs vēl iemirdzējusies pirmā zvaigzne, kad es jau būšu atpakaļ, un tad izlemsim; vai apsolāt, ka nesauksit garīdznieku pirms manas ierašanās? — Apsolu, apsolu. — Tai brīdī no guļamistabas atskanēja gara nopūta. — Steidzieties! — iesaucās Vera, mezdamās uz durvīm, pēc tam viņa vēlreiz ar neaprakstāmu skumju aizkustinājumu paskatījās uz sastingušo Varfolomeju un, pamājusi viņam ar roku, atkārtoja: — Steidzieties manis labad, dieva dēļ.» Varfolomejs nozuda.
Pamazām ziemas debesis aizsedzās ar mākoņiem, bet slimniecē dzīvība un nāve izcīnīja savu pēdējo cīņu. Sāka krist sniegs; vēja brāzmas klabināja logu ietvarus. Līdzko iegurkstējās sniegs, Vera skrēja pie loga skatīties, vai nenāk Varfolomejs; bet ņaudēja tikai kaķis, uz sētas tupēja kovārņi, un vārtiņus vējš vēra vaļā un cirta ciet. Nakts ar savu melno segu atsteidzās priekšlaicīgi; Varfolomeja kā nav, tā nav, un pie debesu velves nemirdz neviena zvaigzne. Vera izlēma sūtīt pēc garīdznieka veco kalponi; tā ilgi neatgriezās, un nav nekāds brīnums, jo pati tuvākā bija Svētā Andreja baznīca. Pēkšņi noklaudzēja vārtiņi un ķēkšas vietā ieradās Varfolomejs, bāls un uztraucies. — Ko? Cerību nav? — Vera nočukstēja.