— Maz, — viņš sacīja dobjā balsī, — es biju pie ārsta; viņš dzīvo tālu, daudz zina … — Ko tad viņš saka, dieva dēļ? — Kāda tam jēga?… Tagad laiks sūtīt pēc popa. A, redzu: esat jau aizsūtījusi. .. cits nekas neatliek! — viņš sacīja ar savādu skadru izmisumu.
Pēc kāda laika, jau vēlā naktī, vecā kalpone ieradās ar vēsti, ka garīdznieka neesot mājās, bet, kad atgriezīšoties, viņam pateikšot un viņš tūdaļ ieradīšoties pie mirējas. Nolēma viņu par to brīdināt.
— Bērni, vai jums prāts, — viņa vāri sacīja, — vai tiešām esmu tik slima? Vera! Ko tu činksti? Iznes lampu, miegs mani atspirdzinās. — Meita skūpstīja mātes roku, bet Varfolomejs visu laiku stāvēja pa gabaliņu un klusēja, skatīdamies uz slimnieci ar acīm, kas lampas gaismā kvēloja kā ogles.
Vera ar ķēkšu bija nometušās ceļos un lūdza dievu. Varfolomejs, rokas lauzīdams, reizi pēc reizes skrēja ārā priekšnamā, sūdzēdamies par karstumu galvā. Pēc pusstundas viņš iegāja guļamistabā un kā ārprātīgs izmetās no turienes ārā ar saucienu: — Visam beigas! — Neaprakstīšu, ko šinī brīdī juta Vera! Taču viņas dvēseles spēks bija neparasts. — Dievs! Tā ir tava griba! — viņa sacīja, pacēlusi rokas pret debesīm; viņa gribēja iet projām, bet miesas spēki atteicās klausīt, viņa pusdzīva atslīga krēslā, un nelaimīgās vairs nebūtu, ja vien pēkšņa asaru plūsma neatvieglotu viņas sažņaugtās krūtis. Pa to laiku vecenīte, skaļi vaimanādama, nomazgāja līķi, nolika galvgalī sveci un aizgāja sameklēt svētbildi; bet tur vai nu no noguruma, vai aiz kāda cita iemesla iegrima nepārvaramā miegā. Šinī brīdī Varfolomejs pienāca pie Veras. Pašam velnam būtu atmaigusi sirds: tik skaista viņa izskatījās savās bēdās. — Tu mani nemīli, — viņš kaisli iesaucās, — līdz ar tavu māti esmu zaudējis vienīgo atbalstu tavā sirdī! — Jaunavu izbiedēja viņa izmisums. — Nē, es tevi mīlu, — viņa bikli atbildēja. Viņš nokrita ceļos pie viņas kājām. — Zvēri, — viņš sacīja, — zvēri, ka tu esi mana, ka mīli mani vairāk par savu dvēseli! — Vera nekad nebija gaidījusi tādu kaisli no šā dzedrā cilvēka. — Varfolomej, Varfolomej, — viņa sacīja ar biklu maigumu, — aizmirsti grēcīgās domas šinī briesmīgajā stundā; es tev zvērēšu, kad būsim apglabājuši māmuļu, kad garīdznieks dievnamā dos mums svētību … — Varfolomejs nenoklausījās līdz galam, ko viņa saka, un kā neprātīgs runāja vienu un to pašu: centās pārliecināt, ka tas viss esot tukšas izdarības, ka mīlētājiem tās neesot vajadzīgas, sauca viņu sev līdzi uz kaut kādu tālu tēvzemi, apsolīja viņai tur kņazienes godību, raudādams apkampa viņas ceļus. Viņš runāja ar tādu kaislību, ar tādu kvēli, ka visi brīnumi, par kuriem viņš stāstīja, tanī brīdī likās ticami. Vera jau juta, ka viņas apņēmība sašķobās, briesmas pamodināja viņas dvēseles spēkus; viņa izrāvās un pieskrēja pie guļamistabu durvīm, cerēdama tur atrast kalponi; Varfolomejs aizkrustoja viņai ceļu un sacīja ar tēlotu dzedrumu, ar niknumā zibošām acīm: — Paklausies,
Vera, nespītējies: tu nesasauksi ne kalponi, ne māmuļu; nekāda vara nepasargās tevi no manis. — Dievs ir nevainīgo aizstāvis! — nabadzīte iesaucās, izmisumā nokrizdama uz ceļiem krucifiksa priekšā. Varfolomejs sastinga, viņa seja pauda bezspēcīgas dusmas. — Ja jau tā, — viņš izgrūda, lūpas kodīdams,
— ja tā .. . man, protams, nav ar tevi ko iesākt, bet es panākšu, lai tava māte padara tevi paklausīgu.
— Vai tad viņa ir tavā varā? — jaunava jautāja.
— Paskaties, — viņš atbildēja, lūkodamies uz pusatvērtajām guļamistabas durvīm, un Verai likās, it kā no viņa acīm plūstu divas uguns strūklas un it kā nelaiķe izdegušās sveces gaismā neizsakāmās mokās paceļ galvu un ar izkāmējušo roku māj viņai uz Varfolomeja pusi. Tagad Vera saprata, ar ko viņai darīšana. — Dievs, stāvi man klāt! Un tu, nolādētais, pazūdi! — viņa iesaucās, saņēmusi kopā visus dvēseles spēkus, un zaudēja samaņu.
Šajā brīdī it kā lielgabala šāviens pamodināja aizmigušo kalponi. Viņa attapās un bailēs ieraudzīja, ka durvis līdz galam vaļā, istaba pilna dūmiem un zilām ugunīm, kas locījās ap spoguli un aizkariem, kurus nelaiķei bija dāvinājis Varfolomejs. Viņa tūdaļ tvēra pēc ūdens krūzes, kas stāvēja kaktā, un lēja liesmās, bet uguns iedegās ar divkāršu niknumu un apsvilināja ķēkšas sirmos matus. Tad viņa, neko neapjēgdama, ieskrēja otrā istabā, kliegdama: —Ugunsgrēks, ugunsgrēks! — Ieraudzījusi savu jaunkundzi bezsamaņā uz grīdas, viņa to satvēra ar abām rokām un, droši vien aiz bailēm savus vājos spēkus sasprindzinājusi, izvilka ārā uz tilta aiz vārtiem. Tuvumā dzīvojamo māju nebija, palīdzību atrast nevarēja; kamēr viņa ar sniegu rīvēja puspamirušās jaunavas deniņus, liesmas izšāvās pa logiem, no skursteņa un virs jumta. Rītausmā atjāja policijas komanda ar spaiņiem un ķekšiem: ugunsdzēsēju šļūtenes toreiz vēl netika lietotas. Saskrēja bars ziņkārīgo, viņu skaitā arī Svētā Andreja baznīcas prāvests, kurš bija nācis ar svēto vakarēdienu pie mirējas. Viņa attiecības ar nelaiķi nebija visai labas, viņš uzskatīja to par sliktu sievieti, bet mīlēja Veru, par kuru bija dzirdējis daudz laba no meitas, un, juzdams līdzi nelaimīgajai, apsolīja naudu ugunsdzēsējiem, ja tie paspēs izvilkt līķi, lai aizgājēju varētu vismaz kristīgi apbedīt. Bet nekas neiznāca. Uguns, ko uzpūta putenis, nelikās ne zinis ne gar ūdeni, ne gar cilvēku pūlēm; kāds drosmīgs policijas kaprālis sadomāja mesties iekšā istabās, lai iznestu līķi, bet pēc minūtes izskrēja ārā, šausmu pārņemts; viņš stāstīja, ka esot paguvis aizkļūt līdz guļamistabām un gribējis jau pieiet pie gultas, kur gulēja mirusī, kad pēkšņi augšup uzšāvies sātanisks veidols, daļa griestu ar briesmīgu troksni iebrukuši, un viņš, tikai sevišķai Nikolaja Brīnumdara žēlastībai pateicoties, neesot pazaudējis savu galviņu, par ko turpat uz vietas apsolīja nolikt pusrubli tā svētbildes priekšā. Skatītāji savā starpā sprieda, ka viņš esot gļēvulis un krītošu baļķi noturējis par velnu; bet kaprālis stingri palika pie savas pārliecības un līdz savas dzīves galam dzērumā plātījās, ka savā mūžā redzējis īstu sātanu ar asti, ragiem un lielu, kumpu degunu, ar kuru tas uzpūtis liesmu kā smēdē ar plēšām. — Nē, brālīši, lai dievs nedod redzēt nelabo! — Ar šo daiļrunīgo novēlējumu mūsu ģēnijs vienmēr nobeidza savu stāstu, un saimnieks, atalgodams viņu par drošsirdību un par dziļo iespaidu, ko stāsts atstāja uz izglītotiem klausītājiem, atnesa viņam bez maksas pilnu kausu miestiņa.