Un tā, par spīti centīgajai komandai, kura šinī gadījumā rīkojās tik enerģiski, ka nākamajām paaudzēm, starp citu, vajadzētu šīs pūles pareizi novērtēt, vientuļā Vasilija salas mājiņa nodega līdz pamatiem, un vieta, kur tā stāvēja, nezinu, kāpēc, vēl līdz šim nav apbūvēta. Vecā kalpotāja ar prāvesta palīdzību atmodināja Veru no ģīboņa, un viņas abas atrada patvērumu šā cienījamā draudzes gana mājā. Ugunsgrēks bija izcēlies tik negaidīti un visi tā apstākļi bija tik neparasti, ka policija turēja par nepieciešamu par tā izcelsmes iemesliem uzsākt sīku izmeklēšanu. Bet, tā kā aizdomas nevarēja krist uz veco kalponi un vēl mazāk uz Veru, tad par aizdedzinā- tāju, protams, tika turēts Varfolomejs. Aprakstīja viņa izskatu, meklēja viņu gan atklāti, gan slepeni ne tikai visos kvartālos, bet visā Pēterburgas apriņķī; taču viss bija velti: neatrada pat viņa pēdas, kas bija sevišķi savādi tāpēc, ka ziemā nav kuģu satiksmes, un tātad viņam nekādi nebija iespējams slepeni aizbraukt ar ārzemju kuģi uz svešām zemēm. Nav zināms, pie kā būtu novedusi ilgstoša izmeklēšana; bet prāvests, Veru no sirds mīlēdams un nezinādams, cik ciešas bijušas viņas attiecības ar šo cilvēku, saprātīgi izmantoja savu ietekmi, lai šo lietu izbeigtu un tā nekļūtu visiem zināma.
Tādā kārtā Pāvels, pēc kura aizsūtīja trešajā dienā, pa ceļam izdibinājis visu, ko večiņa zināja no nelaimīgo notikumu virknes, atrada savu jauno radinieci slimu tēva Joana mājā. Viesmīlīgā ģimene lūdza
Pāvelu palikt pie viņiem, kamēr Vera izveseļosies. Vieglprātīgais jaunais cilvēks īsā laikā bija saņēmis tik daudz garīgu satricinājumu, kuru apslēptie iemesli palika tīti tādā briesmīgā tumsā, ka tas atstāja neizdzēšamu iespaidu uz viņa iztēli un raksturu. Viņš kļuva nopietns un bieži vien iegrima dziļās pārdomās. Viņš aizmirsa gan noslēpumainās grāfienes skaistumu, gan jaunības trakulīgās izpriecas, kam bija tik postošas sekas. Viņš vienīgi lūdza debesis, lai Vera izveseļotos un viņš varētu kalpot tai kā priekšzīmīgs vīrs. Brīžos, kad viņi tikās divatā, viņš nolēma atklāt tai šos nodomus; bet Vera, citādi izturēdamās pret viņu ar māsas uzticību, Pāvela priekšlikumus noteikti un stingri noraidīja. — Tu esi jauns, Pāvel, — viņa sacīja, — bet es jau savu laiku noziedējusi; mani drīz paņems kaps, un tur visužēlīgais dievs varbūt man piedos un dāvās mieru. — Šī doma Veru neatstāja ne uz brīdi; turklāt, liekas, viņu mocīja slepena pārliecība, ka viņa ar savu nenoteiktību atļāvusi ļaundarim pazudināt māti šinī un varbūt arī — kas zina? — nākamajā dzīvē. Nekāda ārstēšana nespēja atdot viņai ne dzīvesprieku, ne veselību. Viņas vaigu sārtums nobāla, debešķīgās acis, zaudējušas senāko možumu, vēl valdzināja ar ilgu pilnām skumjām, kas māca viņas jauko dvēseli. Pavasaris vēl nebija paguvis ietērpt laukus jaunā zaļumā, kad šis ziediņš, kas solīja krāšņu plaukumu, uz mūžu paslēpās visu pieņemošajā dabas klēpī.
Viegli iedomāties, ka Vera pirms nāves uzticēja sava pēdējā dzīves gada notikumus, kurus zināja tikai viņa, ne vien garīgajam tēvam, bet arī Pāvelam. Kad viņa nomira, jauneklis neraudāja, neizrādīja nekādas skumjas. — Taču drīz pēc tam viņš atstāja galvaspilsētu un kopā ar vecu sulaini apmetās tālā dzimtmuižā. Tur viņu visā apkārtnē turēja par savādnieku, un viņš patiesi izrādīja gara vājuma pazīmes. Pēc viņa atbraukšanas ne tikai kaimiņi, bet pat zemnieki un kalpi to nebija ne reizes redzējuši. Viņš ataudzēja sev bārdu un matus, pa trim mēnešiem nenāca ārā no kabineta, lielāko daļu rīkojumu deva rakstiski, un reizēm, kad viņam uz galda nolika papīru parakstīšanai, viņš to atdeva atpakaļ, uzvilcis sava vārda vietā svešu, savādu parakstu. Sievietes viņš necieta, bet, kad negaidot parādījās garš, gaišmatains cilvēks ar pelēkām acīm, Pāvels krampjaini raustījās un trakoja. Reiz, pēc sava paraduma pa istabu staigādams, viņš piegāja pie durvīm tieši tanī pašā laikā, kad Lavrentijs tās negaidot vēra vaļā, lai viņam kaut ko ziņotu. Pāvels nodrebēja. — Tu — es viņu nenogalināju, — viņš sacīja saraustīti un pēc nedēļas lūdza vecajam audzinātājam piedošanu, jo bija izgrūdis to ārā tik neuzmanīgi, ka tas gandrīz ielauza pret starpsienu sev pakausi. — Pēc tam, — Lavrentijs stāstīja, — es vienmēr pieklauvēju, un tikai pēc tam gāju ar ziņojumu pie viņa žēlastības.