Bet kur tā varēja rasties, šī pasaule? . . .
Ja pat pieļautu, ka Volgins nogulējis vai atradies bezsamaņas stāvoklī ārkārtīgi ilgu laiku, tomēr nevarēja saprast, kāpēc «visa planēta» cenšas atminēt kādu ar viņa vārdu saistītu noslēpumu.
Volgins labi atcerējās, ka mēmā apstiprinošā atbilde uz jautājumu, vai viņu sauc par Dmitriju Volginu, bija atstājusi uz Lūciju stipru iespaidu.
Kāpēc hipotēzi, ka viņu sauc tieši tā, Lūcijs apzīmēja par «gandrīz ticamu»? Ja ilgā bezsamaņas stāvokļa dēļ Volgina vārds būtu aizmirsts, kas šķita neticami (slimnīcās neaizmirst slimnieku vārdus), kāpēc tad Lūcijs nosauca tieši šo vārdu un nevis kādu citu? Kur viņš toreiz to ņēma?
Volgins paraustīja plecus un atteicās no cerībām kaut ko izprast visā šajā juceklī.
Taču vislielākais noslēpums, bez šaubām, saistījās ar telpu, kurā viņš atradās, ar cilvēkiem, kas bija visapkārt, un ar to valodu. Dažu gadu un pat gadu desmitu laikā uz Zemes nevarēja rasties pilnīgi jauna, agrāk nepazīstama valoda, kas bija dīvains visu Eiropas valodu sajaukums.
Lūcijs nevarēja (vai arī negribēja) atklāt noslēpumu. Atlika pacietīgi gaidīt to pašu «mazliet vēlāk», kam vajadzēja noraut no Volgina acīm neziņas tumšo plīvuru.
Pagāja vairākas nedēļas.
Apaļajā paviljonā, kur gulēja Volgins, nebija dienas un nakts maiņas. Tajā nepārtraukti valdīja vienmērīgs, no nezināma gaismas avota plūstošs apgaismojums, kas mainīja krāsu. Par laika ritumu slimais uzzināja tikai no Lūcija, kas tagad nāca pie viņa katru dienu.
Fiziski Volgins jutās lieliski. No slimības, kas viņu gandrīz bija novedusi kapā, vairs nebija ne miņas, ja neievēroja, kā Lūcijs teica, dabiskās sekas, kas vēl nebija novērstas. Vislielāko izbrīnu Volginā izraisīja tas, ka sirds, kas bija slimības cēlonis, acīmredzot tagad darbojās normāli.
Viņš bieži sev vaicāja: pie kāda brīnumārsta viņš ir nokļuvis? Kas ir šie Jo un Lūcijs, kuri neslēpa, ka tieši viņi izārstējuši Volginu, uzcēluši to no slimības gultas? Kāpēc viņš nekad agrāk nebija dzirdējis par ārstiem ar tik dīvainiem vārdiem? Kur, kādā valstī atrodas šī celtne?
Lūcijs teica, ka Padomju Savienībā, bet Volgins nespēja viņam ticēt.
Vai Lūcijs negrib Volginu tikai nomierināt, zinādams, ka viņš ir krievs?
Pilnīga atveseļošanās, tiesa, lēnām, tomēr nemitīgi turpinājās. Tas bija manāms, ja tā varētu izteikties, pat ar «neapbruņotu aci». Kustības spēja bija gandrīz atgūta. Volgins varēja piecelties un staigāt, viņam to atļāva, taču tikai tajos īsajos brīžos, kad griesti un sienas kļuva balti… Tas nozīmēja, ka tie vairs netiek apgaismoti ar īpašiem stariem, un tieši tad pie Volgina nāca cilvēki.
Kad bija apgaismojums jeb, kā Lūcijs teica, slimnieku apstaroja, tad vajadzēja gulēt zem dīvainā pārsega, kas mainīja krāsu vienlaicīgi ar kupolu. Volgins uzzināja no Lūcija (tikai viņš vienīgais prata parasto krievu valodu, un tikai ar viņu Volgins varēja sarunāties), ka pārsegs īstenībā ir pilnīgi bezkrāsains un noder, lai pasargātu no apstarojuma tās ķermeņa daļas, kurām tas nav vajadzīgs. Volginam paskaidroja: ja viņš piecelsies vai nometīs pārsegu, tad sagādās sev lielu ļaunumu, kas var iznīcināt visu iepriekš sasniegto.
Bet neatkarīgi no paša vēlēšanās Volgins to nevarētu izdarīt pat tad, ja gribētu, jo viņu nepārtraukti novēroja. Kad reiz, gribēdams pārmainīt ķermeņa stāvokli, viņš neuzmanīgi sakustējās, kupola tumšzaļā krāsa acumirklī kļuva balta. Ienāca Vladilens un rūpīgi sakārtoja pārsegu. Pēc tam noglāstīja Volginam galvu kā bērnam un teica, centīgi izrunādams katru zilbi:
— Esiet uzmanīgs, tas ir bīstami.
Volgins zināja, ka visi apkārtējie cenšas novērst jebkuras neērtības, bet, no kuras vietas viņu novēro, to nespēja uzminēt. Šeit laikam darbojās televīzijas iekārta vai kāda cita optiska sistēma.
Uz Volgina jautājumu Lūcijs atbildēja, ka viņam seko ar ekrāna palīdzību.
— To uzstādīja tad, kad jūs atguvāt kustību spēju, — Lūcijs piebilda. — Agrāk, kad jūs nevarējāt kustēties, tas nebija vajadzīgs.
Visi, kas atradās Volgina tuvumā («klīnikas personāls», kā viņš domās tos sauca), izturējās pret viņu uzmanīgi un laipni smaidīja. Likās, ka tiem sagādā prieku noglāstīt viņa matus vai plecu. Volgins dažreiz domāja, ka uz viņu raugās kā uz slimu mīļu bērnu, un tas nebija nepatīkami. Lūcijs izrādīja tādu maigumu, ko varēja salīdzināt tikai ar mātes mīlestību.
Kādreiz Volgins to pateica Lūcijam.
— Jums taisnība, — tas atbildēja. — Jūs esat mūsu bērns. Bet sevi es varu uzskatīt ja ne par jūsu māti, tad par tēvu gan.
Lūcija vārdi Volginam nelikās ne smieklīgi, ne pretenciozi. Viņš nezin kāpēc tūlīt noticēja, ka Lūcijam ir tiesības tā runāt.
Volginam bija apnicis gulēt augām dienām, un viņš gandrīz vai katru dienu lūdza Lūcijam atļauju iziet no šejienes kaut uz īsu brīdi. «Es nespēju vairs skatīties uz šo kupolu,» viņš apgalvoja.
Taču ārsts bija nepielūdzams.
Visi Volgina jautājumi, kas bija saistīti ar mīklainās «pamošanās» apstākļiem, palika bez atbildes. Noslēpums netika atklāts. «Ar laiku uzzināsiet visu, kas jūs interesē,» — tāda bija stereotipā atbilde.
Laiks kļuva tirānisks un vilkās mokoši vienmuļi.
Par spīti tam, ka Volgins, kā to apgalvoja Jo un Lūcijs, jau bija gluži vesels, viņam stingri noliedza lasīt grāmatas.
— Pagaidām vēl nedrīkst. Lasīšana jums ir kaitīga.
— Tātad es vel neesmu pilnīgi vesels? — neatlaidīgi tincināja Volgins.
— Vesels, bet nepieciešami daži ierobežojumi. Piemēram, jūs taču pats zināt, ka jūs vēl baro mākslīgi.
Tiešām, visu laiku Volgins nebija norijis nevienu kumosu, nebija izdzēris nevienu malku ūdens. To visu aizstāja gaišs šķidrums. Kaut gan Volgina vēders bija gluži tukšs, tas neizraisīja nepatīkamas sajūtas.
— Man būs grūti pierast pie normālas barības, — viņš teica.
— Nē, nekas, — Lūcijs atbildēja, — jūs ātri pieradīsiet. Pacietieties vēl mazliet.
— Kaut tas būtu ātrāk! — Volgins nopūtās.
4.
Un tad pilnīgi negaidīti, bez jebkāda brīdinājuma, ieslodzījums beidzās.
Pamodies šajā neaizmirstamajā rītā, Volgins ieraudzīja, ka atrodas tajā pašā paviljonā, taču guļ nevis telpas vidū, bet pie sienas. Dīvainais pārsegs, spilvens, pati guļvieta — viss bija kaut kur nozudis.
Zemo, plato gultu klāja balti zīda palagi, kuru krāsa nepavisam neatbilda kupola krāsai, kas šoreiz bija zeltaini dzeltena. (Tas bija tik neparasti, ka Volgins dažus mirkļus ar interesi gaidīja, ka arī palagi kļūs dzelteni, tomēr tas nenotika.) Tāds pats balts spilvens atradās zem galvas. Viņš bija apsegts ar smalku, pūkainu sudrabainas krāsas segu.
Pie gultas galvgaļa atradās galdiņš, kas bija izgatavots, kā Volginam likās, no ziloņkaula vai kāda cita tam ļoti līdzīga materiāla. Uz galdiņa, ko klāja gaišzila sedziņa, stāvēja kristāla trauks ar puķēm. Volginu pārsteidza, ka starp tām bija dažas ļoti skaistas, bet līdz šim nekur neredzētas. «Skaidrs, es atrodos kādā tālā, visticamāk — dienvidu zemē,» viņš nosprieda.
Kājgalī stāvēja krēsls, uz tā bija nolikta veļa, uz atzveltnes atradās rūpīgi sakārtots tāda paša piegriezuma pelēks uzvalks, kādu vienmēr valkāja Lūcijs. Uz paklājiņa bija zamšādas kurpes.