motīvi skaidri: viņi zināja, kāda ir Dimtrija Volgina nozīme Zemes zinātnē. Mēs redzējām šādu ainu: uz grīdas pie pults gulēja Volgins, ietīts pretizstarojuma auduma, kura viens gals bija sažņaugts mirušā Čār- lija roka. Dmitrija galvā bija ķivere, no kuras stiepās šļūtene uz skābekļa aparātu. Aparāta krāns bija atvērts, un poza, kādā pie tā atradās Vladimirs, neatstāj šaubu, ka viņš atvēris krānu savā pēdējā dzīvības mirklī. Kerijs atradās blakus, sažņaudzis rokās trīs gabalus pretizstarojuma auduma — sev un saviem biedriem. Turpat gulēja trīs ķiveres. Ir pilnīgi skaidrs, ka Dmitrijs, būdams fiziski vājāks, pirmais zaudējis samaņu un nespējis vairs pats sevi aizsargāt. To darījuši viņa pavadoņi, ziedodami sevi, jo ietīties audumā un uzmaukt ķiveres viņi paši vairs nav paguvuši. No kā vajadzēja aizsargāties, mēs nezinām, taču briesmas trim bojā gājušajiem acīmredzot bija skaidras. Man ļoti grūti runāt tālāk, bet jums jāzina viss. Bojā gājušo tuvinieki jau zina. Mutes dobums, rīkle, plaušas, audi ap plaušām visiem trim burtiski sadeguši. Nav šaubu, ka pēdējos dzīves mirkļos viņi elpojuši uguni. Un, lai gan cietuši tik briesmīgas mokas, visu veikuši līdz galam. Volginam, cik var spriest pēc aparātu norādījumiem, iekšējie apdegumi nenozīmīgi. Taču viņš ir pilnīgi paralizēts. Kā beigsies šī paralīze, kuras cēloņus mēs nezinām, grūti pateikt. Patlaban pie Dmit- rija ir Lūcijs, Jo un vairāki citi lieli speciālisti.
Iznīcinātāju vienību personiskais sastāvs uzdeva man ierosināt vispasaules mēroga apspriešanai priekšlikumu — iemūžināt H-76 komandas trīs locekļu vārdus. Paziņojiet savas domas noteiktajā kārtībā.
Informācija par Dmitrija Volgina veselības stāvokli tiks sniegta katru dienu.
Paviljons Kipras salā atkal uzņēma zem sava kupola tikpat nekustīgo Dmitrija Volgina ķermeni kā pirms dažiem gadiem. Taču tagad viņš bija dzīvs.
Smagās paralīzes cēlonis vēl joprojām palika neskaidrs. Sirds pukstēja lēnām, bet ritmiski un noteikti, elpošana bija sekla, bet mierīga, nebija šaubu, ka paralizēta nervu sistēma. Aparāti rādīja, ka smadzenēs nerodas pat domu atblāzma.
Vienīgi tikko manāmā krūšu kurvja cilāšanās un dabiskā ādas krāsa liecināja, ka Volgins dzīvs.
Jo un Lūcijs atkal pārcēlās uz Kipru. Šurp atlidoja arī visi Volgina draugi — Vladilens, Mērija, Muncijs, kosmonauti no «Ļeņina», Sergejs, Josi, pat Ēriks, kas uz laiku pameta savu darba kuģi.
Atkal visa Zeme bija satraukta, atkal cilvēce ar nepacietību gaidīja ziņojumus no Kipras.
Faetonieši, kas būtībā bija vienīgie katastrofas vaininieki, ierosināja izsaukt no savas planētas lielākos speciālistus staru slimībās, un viņu ierosinājums tika ar pateicību pieņemts. Taču faetoniešu zinātnieki varēja ierasties ne agrāk kā pēc vairākiem mēnešiem-
Jo un Lūcijs izmēģināja visus viņiem zināmos līdzekļus — mīklainā slimība nepakļāvās nekam. Volgina stāvoklis neuzlabojās, taču arī nepasliktinājās, bet tas jau viesa cerības.
Viņu baroja mākslīgi. Paviljonā bija saglabājušies visi aparāti, visas ierīces un iekārtas, ko izmantoja Volgina atdzīvināšanas periodā, — neko nevajadzēja gādāt no jauna. Pat speciālo barojošo šķīdumu rezerves bija saglabājušās. Kopš tā brīža, kad Volgins atstāja paviljonu un aizlidoja uz Muncija māju, bija pagājis tikai mazliet vairāk par. pieciem mēnešiem.
Dienas ritēja, nenesot neko jaunu.
Divas nedēļas pēc Volgina nogādāšanas atpakaļ uz. Zemes, Kiprā ieradās Eija. No viņa puses tas bija ļoti pašaizliedzīgs solis. Uz Zemes vispār, bet Kipras salā jo sevišķi faetoniešiem bija par karstu. Pat uz Marsa viņi jutās tā kā eiropieši tropos. Kopā ar Eiju atlidoja vienīgais Zemes cilvēks, kurš kaut cik prata runāt faetoniešu valodā, — inženieris Hozē.
— Mēs saņēmām no Faetona radiogrammu, — Eija sacīja, — kurā doti norādījumi, kā apskatīt slimnieku. Atļaujiet man viņu izmeklēt.
Tā šī frāze skanēja Hozē tulkojumā. Bet Eija nerunāja par radiosakariem. Lai sazinātos ar savu dzimteni, faetonieši lietoja aparātus, kuru darbības principi bija gluži citi, uz Zemes vēl nepazīstami. Šo aparātu nosaukums nebija pārtulkojams.
Eiju aizveda pie Volgina.
— Uz Faetona, — Eija teica pēc apskates, — pareizi sapratuši notikušo. Šāds stāvoklis radies staru iedarbības rezultātā… — Viņš izrunāja vairākus stieptus patskaņus. — Cietušais ir atradies to iedarbības zonā īsu laika sprīdi. Tas viņu glābis.
— Kas mums jādara? — Lūcijs jautāja.
— Mūsu zinātnieki ieteic nedarīt neko, kamēr viņi atlidos. Barojiet slimnieku pēc iespējas retāk un pēc iespējas ar vieglāku barību. Palieliniet skābekļa daudzumu gaisā, ko viņš elpo, par desmit piecpadsmit procentiem salīdzinājumā ar normālo.
— Cik ilgi tas var vilkties?
— Domāju, ka gadu vai pusotra, pēc mūsu laika aprēķina. Taču iespējams, ka arī ilgāk. Es taču esmu biologs, nevis mediķis.
— Vai slimniekam draud briesmas?
Eija noplātīja rokas:
— Uz to es neko nevaru atbildēt. Pagaidiet, kamēr no Faetona atlidos mediķi.
Tika nolemts sekot Eijas padomam. Zemes līdzekļi nepalīdzēja — atlika cerēt uz faetoniešiem. Viņu medicīna, tāpat kā visa zinātne, bija priekšā Zemes medicīnai vismaz par pusotra tūkstoša gadu.
Eija aizlidoja atpakaļ uz Marsu.
Gaidīšana likās vēl mokošāka. Pie Volgina gultas dežurēja dienu un nakti. Uzmanīgas, mīlestības pilnas acis nepārtraukti sekoja tam, ko rādīja ierīces, kuras reģistrēja vismazākās izmaiņas viņa ķermeņa orgānos. Taču nedēļas ritēja, bet Volgins joprojām palika dzīvs mironis.
H-76 komanda tika svinīgi apglabāta tā, kā šajā laikmetā bija parasts. Priekšlikumu, ko bija ierosinājuši iznīcinātāju vienību darbinieki, visa Zemes cilvēce pieņēma vienbalsīgi. Panteonā, kur zelta plāksnēs bija iekalti izcilāko cilvēku vārdi un kur pašā centrā atradās Vladimira Iļjiča Ļeņina mirstīgās atliekas, parādījās trīs jaunas rindas:
«KERIJS — iznīcinātāju vienības darba kuģa H-76 komandieris.
ČĀRLIJS — … darba kuģa… stūrmanis.
VLADIMIRS — … inženieris.»
Tas bija Jaunās ēras cilvēkiem lielākais gods. Tā bija nemirstība.
Beidzot pienāca tā diena, kad faetoniešu kosmosa kuģis nolaidās Cereras kosmodromā. Tur jau vairāk nekā divas nedēļas gaidīja speciāli iekārtots raķetoplāns, kurā bija radīti faetoniešiem pierastie klimatiskie apstākļi. Četri pavecāki faetonieši atlidoja tajā tieši uz Kipras salu.
Arī šeit viss bija sagatavots. Viņus novietoja mājā, kur bija spēcīgas gaisa atvēsināšanas ierīces, faetoniešu mēbeles, virtuve, kurā gatavoja faetoniešu ēdienus. Viņiem bija paredzēti īpaši apģērbi un galvassegas, kas atvēsināja ķermeni. Pat daļu dārza, kas piekļāvās mājai, pārsedza ar caurspīdīgu kupolu, kurš vājināja saules-starus. Tikai pašā ārstniecības paviljonā, pie Volgina gultas, faetoniešu zinātniekiem vajadzēja atrasties viņiem neparastos temperatūras apstākļos.
Zemes cilvēki darīja visu, lai tie, uz kuriem lika pēdējās cerības izārstēt Volginu, justos uz svešās planētas pēc iespējas labāk.
Zinātnieki pastāstīja, ka Jaunā Faetona iedzīvotāji ļoti interesējas par Zemes neparastā cilvēka likteni, ka pirms aizlidošanas viņi saņēmuši labas veiksmes vēlējumus burtiski no visiem saviem tautiešiem.
Volgins bija četru planētu uzmanības centrā.
Viņu izmeklēja ilgi un rūpīgi. Divpadsmit dienas faetoniešu zinātnieki atteicās kaut ko ziņot cilvēkiem, kas nepacietīgi gaidīja. Faetonieši savu darbu veica klusējot ffh nesteidzoties. Viņu lēnās kustības, bezgalīgās savstarpējās sarunas klusībā kaitināja visus Volgina draugus. Salīdzinājumā ar šiem četriem Aja un Eija likās kustīgi kā dzīvsudrabs.