Istabā kāds ienāca.
Loga aizkars mazliet pavērās. Volgins ieraudzīja, ka ienācēja ir sieviete. Kad tā pienāca tuvāk, viņš pazina Meļņikovu.
Volgins steidzīgi aizvēra acis. Viņu uzskata par slimu — tas bija skaidrs. Citādi nevarēja izskaidrot Meļņikovas ierašanos viņa istabā nakts vidū. Bet, ja tas tā, tad nācēju varēja satraukt Volgina pēkšņā pamošanās.
Marija Aleksandrovna pienāca pie gultas un noliecās pār viņu. Acīmredzot Volgina mierīgie elpas vilcieni viņu nomierināja, un viņš pagriezās, lai ietu projām. Volgins saprata, ka Meļņikova dežurē un uzturas blakus istabā. Varbūt viņa ienāca tāpēc, ka
bija sadzirdējusi soļus, bet tagad pārliecinājās, ka tā tikai šķitis.
Doma, ka Meļņikova var aiziet, bet viņš atkal paliks viens uz nezin cik ilgu laiku, izbiedēja Volginu. Viņš klusu pasauca:
— Marij!
Viņa strauji apgriezās. Logs vēl bija pusatvērts, un uz Meļņikovas sejas krita mēness gaisma. Volgins redzēja, ka viņa netic savām ausīm, bet saspringti raugās istabas puskrēslā, cenzdamās saskatīt Volgina seju. Viņš atkārtoja:
— Marij!
Priecīgi iesaukdamās, Meļņikova pieskrēja viņam klāt:
— Tu pamodies? Dmitrij! Dima!
Tā viņu kādreiz bija saukusi Irina!
— Jāpaziņo visiem!
— Pagaidi! — Volgins teica. — Nevajag nevienu modināt. Drīz būs rīts. Marij, nāc atpakaļ!
— Bet man jāpasaka …
— Nekas tev nav jāsaka. Es vēl guļu.
Viņa nedroši panācās atpakaļ.
— Visi gaida, kad tu pamodīsies.
— Gan pagaidīs vēl laiciņu. Apsēdies! Pastāsti pati, kas ar mani noticis. Es to gribu dzirdēt no tavas mutes.
Meļņikova apsēdās uz gultas malas.
— Nezinu, tiesa … — viņa sacīja. — Lūcijs kategoriski pavēlēja …
— Es vēl neesmu pamodies, — Volgins smaidot atkārtoja. — Kad es pamodīšos, tu pasauksi Lūciju.
Agrāk viņš to bija uzrunājis ar «jūs», bet viņa pati pirmā pārgāja uz draudzīgo «tu». Volgins par to bija priecīgs. Ar visiem kosmonautiem viņam sen bija nodibinājušās vienkāršas, biedriskas attiecības. Ar visiem, izņemot Meļņikovu. Viņa izturējās pret Volginu atturīgi savas nelaimīgās līdzības dēļ ar Irinu, būdama pārliecināta, ka Volginam ir smagi, viņu redzot. Tā tiešām agrāk bija, bet Volgins jau bija pārstājis šo līdzību ievērot. Meļņikovai bija Irinas mati un tādas pašas tumšas acis, bet viss pārējais gluži citāds. Tagad viņam šķita, ka starp abām vispār nav nekādas līdzības, ka Meļņikova viņam patīk pati par sevi. Tā tas nebija, taču Volgins vairs nevarēja pateikt, kas tieši viņu saista pie Meļņikovas. Jaunās Jūtas attīstījās un kļuva ar katru dienu spēcīgākas, vēl mazliet — un tām bija jāpārvēršas par mīlestību. Tas bija neizbēgami.
— Stāsti! — viņš atkārtoja. — Un sauc mani par Dimu. Man tā patīk.
Viņš lika logam pavisam «atvērties». Mēness gaisma atkal pielēja istabu, un sudrabotajā zaigā Volgins ieraudzīja .. .
Nē, tā nebija redzes halucinācija!
Meļņikova bija novecojusi. Viņa izskatījās vecāka nekā toreiz, kad viņš to redzēja pēdējo reizi. Kā tas varēja gadīties? Kas noticis? …
Un neskaidras aizdomas, ka viss nav tā, kā viņš domā, ka «miegs» bijis ilgāks, nekā šķita, lika sirdij iepukstēties straujāk satraukuma pilnā priekšnojautā.
— Runā taču! — Volgins lūdzošā balsī teica, redzēdams, ka Marija šaubās.
Meļņikova tiešām šaubījās. Viņai bija noteikts, kar līdzko Volgins pamodīsies, tūlīt jāziņo par to Lūcijam, Jo un Faetona ārstam. Varbūt Volginam nepieciešams dot kādas zāles, varbūt aizkavēšanās nāk viņam par ļaunu? Bet viņa atcerējās, ka Ieija tikai pirms dažām stundām bija sacījis (Mērija viņa vārdus pārtulkoja), ka Volginam jāpamostas tāpat, kā pamodies* arvien, kad bijis pilnīgi vesels. Un viņš izskatās lieliski, it kā šo četru gadu nemaz nebūtu bijis.
Viņa nespēja pretoties Volgina lūdzošajam skatienam. Viņš grib visu dzirdēt no viņas lūpām. Lai arī notiek tā!
Meļņikovai nebija spēka piecelties un aiziet. Lai Lūcijs ir neapmierināts, lai! Viņai bija patīkami būt divatā ar Dmitriju istabā, ko ar savu gaismu pielēja Mēness — vecais Mēness, tāds pats kā agrākajos laikos, būt kopā ar cilvēku, kas viņai daudz tuvāks nekā visi pārējie uz Zemes, būt kopā ar savu laikabiedru..
«Viņš vēl nezina,» Meļņikova domāja, «ka tikai mēs divi esam palikuši uz Zemes. Gluži vieni.»
Lūcijs bija noliedzis Volginam par to stāstīt.
— Vai tu jūties labi?
— Lieliski. Nebaidies neko. Stāsti!
Viņa pastāstīja par visu. Kā tika nogādāts uz Marsa darba kuģis H-76, kā atrasti uz tā trīs komandas locekļu un arī paša Volgina nekustīgais ķermenis. (Par to, ka viņš viens palicis dzīvs, bija nolemts nestāstīt, kamēr Volgins atveseļosies pilnīgi!) Viņa pastāstīja, kā Volginu nogādājuši uz Kipru, kā novietojuši paviljonā, kā visi mocījušies, uztraukdamies par viņa likteni, kā pēc tam atlidojuši Faetona zinātnieki…
— Viss notika tā, kā viņi teica. Pirms mēneša tu pamodies no letarģijas, un tevi no paviljona pārnesa uz šejieni. Katru dienu gaidīja, kad tu pamodīsies galīgi. Esmu ļoti priecīga, ka tas notika tieši manas dežūras laikā, — Meļņikova nobeidza.
Tātad viņš atkal bijis gandrīz miris. Atkal atdots dzīvei ar zinātnes palīdzību. Kāds neparasts liktenis!
— Droši vien dežurē arī Mērija un Ksenija? — Volgins jautāja.
— Mērija jā, bet Ksenijas nav šeit. Viņa . .. Ļeņingradā. Nezinu, kas man lika ienākt pie tevis neparedzētā laikā, — Meļņikova teica, gribēdama mainīt sarunas tematu. — Bet man pēkšņi izklausījās . ..
— Tu nebiji kļūdījusies, — Volgins teica. — Es piecēlos un piegāju pie loga. Bet paklausies, Marij. Tu teici, ka pagājuši četri gadi. Vai tu esi par to pārliecināta?
— Kā gan es varētu nebūt pārliecināta? Mēs visi taču skaitījām dienas.
— Cik pulkstenis?
— Apmēram pieci no rīta. Drīz lēks saule.
— Tad es esmu jau pamodies, — Volgins iesmējās. — Tu esi to tikko uzzinājusi un ej pasaukt Lūciju.
Pēc dažām minūtēm istaba pildījās ar cilvēkiem. Atsteidzās Lūcijs, Jo, Vladilens, Mērija un daudzi citi, kurus Volgins nepazina. Atnāca Ieija, maziņš, sīciņš, ar spēcīgu virs milzīgajām acīm izvirzītu pieri, stipri gados, ja ne pavisam vecs. No «Ļeņina» kosmonautiem neviena.
Tas Volginu pārsteidza.
«Iznāk,» viņš nodomāja, «ka viņi par mani nepavisam neinteresējas, ja patlaban, kad visa Zeme droši vien zina, ka man jebkurā mirklī jāpamostas, neviens no viņiem nav uzskatījis par vajadzīgu atlidot uz Kipru. Pat Viktora nav.»
Kamēr Jo un faetonietis Volginu izmeklēja, viņš nenolaida acu no Mērijas. Viņa šķita kaut kā pārvērtusies, bet nebija itin nemaz novecojusi kā Meļņikova. Četri gadi nebija atstājuši iespaidu uz viņas sejas svaigumu.
«Protams, viņa jaunāka par Mariju, taču nevajag aizmirst, ka tagadējie cilvēki izskatās gluži jauni arī piecdesmit gadu vecumā. Kas gan viņiem kādi četri gadi? Tas pats, kas mūsu laikos daži mēneši.»
Volgins juta, ka šī doma sirdī iesvēla rūgtumu. Viņš un Marija novecos, kļūs nevarīgi, bet viņa — Mērija — būs tāda pati jauna un vesela. Un arī pārējie būs tādi paši.
Meļņikova viņam likās vēl tuvāka, vēl dārgāka. Viņa nepameta to kā pārējie biedri, viņa palika pie Volgina. Un visu atlikušo dzīvi viņi nodzīvos kopā.